Uz to, ka diskusijas ir bijušas smagas, sarunā ar Latvijas Radio korespondenti Inu Strazdiņu norāda arī Briselē bāzētās domnīcas Eiropas Politikas studiju centra vadošais pētnieks Karels Lanū. Pēc viņa vārdiem, „lai eirozonu noturētu kopā, ir jāveido tās budžets, kur grūtā brīdī valstis varētu meklēt atbalstu.''
Kādēļ mums ir vajadzīgas eirozonas reformas, domājot arī par ''Brexit''?
Eirozonas reformas nav saistītas tikai ar „Brexit”, tās dienas kārtībā ir jau krietni ilgāku laiku. Tiesa, ja nebūtu „Brexit”, iespējams, briti, pat tad ja nav tieši iesaistīti lēmumu pieņemšanā, padarītu to sarežģītāku un mēģinātu dažādos citos ceļos to apturēt. Taču vissvarīgākais, ka eirozonai ir daudz nepilnību, un pati lielākā – nevienlīdzība starp ziemeļu un dienvidu valstīm. Ziemeļi saka – mēs esam labāki un konkurēt daudz spējīgāki, tādēļ tas viss notiek, un mēs negribam solidaritāti ar dienvidiem, jo viņiem pašiem ir jāatrisina savas problēmas. Ja mums nebūtu eirozonas, tad Ziemeļvalstis būtu mazāk konkurētspējīgas un tām būtu mazāk eksporta uz dienvidiem, savukārt dienvidiem būtu lētāk eksportēt, bet dārgāk importēt. Vācija šodien bez jebkādām problēmām var eksportēt savas automašīnas uz Itāliju, kur tās aizņem 30 – 40 procentu tirgus, jo zina eirozonas tirgus cenas, taču Vācijas autorūpniecībai patlaban klājas ļoti labi un ar laiku auto cena augs, un Vācijas auto tirgus daļa Itālijā samazināsies. Lai izlabotu šo nelīdzsvarotību,
mums ir vai nu jāizveido atsevišķs eirozonas budžets, par ko eirozonas valstis patlaban runā, vai mums ir nepieciešama cita preču un naudas, maksājumu, atbalsta kustība starp dalībvalstīm, kas Ziemeļvalstīs ir patlaban ir ārkārtīgi jūtīgs jautājums.
Jautājums par eirozonas budžetu ir ārkārtīgi sarežģīts.
Jā, tas ir diezgan pretrunīgs, bet tieši tādēļ francūži jau ilgu laiku piedāvā to, ka mums ir vajadzīgs tieša atbalsta mehānisms. Pamatā tas nozīmē, ja valstij ir asimetriski šoki, kā to dēvē ekonomikā, vai jebkas, kas ļauj sacīt, ka te ir problēma, tad tā var vērsties pēc palīdzības eirozonas budžetā, kas tādā gadījumā nav aizdevums uz parāda, bet tiešs maksājums valstij, kurai ir problēma. Eiropas Stabilitātes mehānisma gadījumā tie ir aizdevumi, bet eirozonas budžets gluži vienkārši palīdzētu vienotās valūtas valstīm, kuras nokļuvušas problēmās, piemēram, 100 vai 200 miljardi eiro; Latvijas gadījumā, protams, būtu krietni mazāk, bet lielas valsts gadījumā tā varētu būt šāda summa, ar ko atbalstīt nedienās nonākušu ekonomiku.
Vai tas nepadarītu eirozonu par tādu kā atsevišķu valsti Eiropas Savienībā?
Tā varētu būt problēma, taču Latvija ir daļa no eirozonas, līdz ar to jums tā nebūtu problēma. Valstīm, piemēram, Ungārijai un Čehijai, kuras vēl nav eirozonā, varbūt šis būtu pamudinājums par to padomāt. Taču neatkarīgi no tā, lai eirozonu noturētu kopā, tas vienkārši ir jādara. Eirozona pastāv jau 20 gadus, un šajā laikā mēs esam nedaudz uzlabojuši tās ekonomisko pārvaldību, taču ir jādara vairāk un ir jāveido šis centrālais budžets.
Protams, ir Eiropas Savienības budžets visam blokam, taču nav šī konkrētā eirozonas naudas maka, kas palīdzētu tikai vienotās valūtas valstīm problēmu gadījumos.
Ja ir budžets, vai tas nozīmē, ka ir vajadzīgs kāds, kurš to pieskata, šādā gadījumā eirozonas finanšu ministrs?
Nezinu, vai būtu vajadzīgs finanšu ministrs, jo tas varētu radīt aplamu priekšstatu sabiedrības acīs, jo finanšu ministrs parasti nosaka nodokļus. Es šādu pavērsienu drīzā laikā neredzu.
Kādēļ tieši Francija ir ieinteresēta eirozonas reformās?
Francija, kas iepretim Vācijai nav tik attīstīta, uz šīm nevienlīdzībām raugās no dienvidu valsts pozīcijas. Un ir labi, ka šī iniciatīva nāk no Francijas, jo būtu mazāk ticams, ja kaut ko tādu paustu Spānija, Portugāle vai Itālija un absolūti ne Grieķija. Bet es tiešām saku, šis jautājums ir jārisina steidzami, jo nav citu līdzekļu, kā šīs nevienlīdzības kompensēt. Mēs to ļoti spilgti redzējām Grieķijas gadījumā. Jāteic, ka tur bija arī vēl citas problēmas, Grieķijas ekonomika nebija konkurētspējīga, taču tik un tā nebija jābūt tā, ka tai gandrīz nācās devalvēt valūtu. Es jau minēju piemēru ar Vācijas automašīnām. Vācijas sabiedrībai ir jāsaprot, ka eirozonā tai ir tik viegli pieejams tirgus. Vācijai šobrīd ir milzīgs finanšu pārpalikums. Tā saņem daudz vairāk, nekā maksā. ASV prezidents Donalds Tramps savos „Twitter” ierakstos par to nebeidz izteikties, ka tas nav normāli.
Vācijai būtu jāredz, ka tās interesēs ir investēt citās Eiropas valstīs, jo tas stiprinātu arī eirozonu un tieši atkal pašu Vāciju.
Vai jūs esat bažīgs par Itālijas ekonomiku un finansēm?
Esmu, bet ne pārāk, jo Itālijai ir resursi, kā mainīties. Itālijā ir lielāka valdības, nevis ekonomikas problēma. Grieķijā bija abas. Itālijas institūcijas ir tā izveidoties, ka īstenot pārmaiņas ir ārkārtīgi grūti, un te ļoti spilgti parādās atšķirība starp ziemeļiem un dienvidiem. Bet Itālijas ziemeļos un vidienē ir ļoti konkurētspējīgi uzņēmumi, kuriem ir ieņēmumu pārpalikums, savukārt Grieķijai pat pēc visiem šiem glābšanas gadiem ir grūti ar eksportu un ir liels deficīts. Ja Itālija iemanītos pārmainīt savu politisko sistēmu, tad viss būtu ļoti labi.
Kā šobrīd kopumā uzlūkot ekonomikas un finanšu situāciju Eiropā? Esmu dzirdējusi sakām, ka, piemēram, Latvijā un vēl citās zemēs klājas atkal labi, atkal aug un silst ekonomika un nākamā krīze nav tālu.
Tas, ka esat ekonomikas cikla augšgalā, obligāti nenozīmē, ka nākamais, kas jūs gaida, ir krīze. Ekonomika var arī ļoti lēnām atslābt. Parastajā ciklā, ja procentu likmes kļūst zemas, jūs tās paceļat, un, ja ekonomika atkal pārāk atslābst, atkal tās samazināt. Tas ir, kā tam ir jābūt.
Protams, vienmēr atkal var uznākt krīze, taču es nedomāju, ka mums atkal būs tāda kā 2008. gadā, kad tik daudzas valstis bija iesaistītas, arī Eiropa un visa pasaule.
Kādu jūs no ekonomikas un finanšu viedokļa paredzat pēdējo Lielbritānijas dienu Eiropas Savienībā, vai vēl vairāk – pirmo pēc izstāšanās?
Vispirms es ļoti ceru, ka Lielbritānijas un Eiropas Savienība vienosies par izstāšanās līgumu. Iespējams, ka tie būs kādi pielikumi, papildinājumi, par kuriem mēs vēl nezinām. Ja britu parlamentā visu noraidīs, būs vajadzīgs pārejas periods. Pirmajā dienā pēc izstāšanās varētu būt ļoti daudz neparedzamu elementu, kas atsauktos uz tirdzniecību, transportu, aviāciju. Par to es bažītos, ja nebūtu nekādas vienošanās. To jaušot, briti noteikti prasīs pagarinājumu, iespējams, varbūt būs jauns referendums un Lielbritānija paliks Eiropas Savienībā, atsaucot savu 50. panta vēstuli.
