Es gribētu jums jautāt par situāciju Baltkrievijā no Eiropas skatupunkta. Baltkrievija ir viena no Austrumu partnerības programmas valstīm, taču tā nekad nav bijusi lielākais veiksmes stāsts. Un, iespējams, tas ir saistīts ar efektivitātes trūkumu no Eiropas puses. Kāpēc Baltkrievija pašlaik atkal ir kļuvusi par Eiropas pastiprinātas intereses objektu?
Amanda Pola: Manuprāt, Baltkrievija nekad nav bijusī īsta Austrumu partnerības dalībniece. Tā tomēr vairāk vai mazāk bija izslēgta no procesiem tās iekšējo procesu un cilvēktiesību pārkāpumu dēļ.
Tāpēc arī Eiropas Savienībai nekad tā īsti nebija ne attiecību, ne saišu, kādas tai ir ar citām Austrumu partnerības dalībvalstīm. Liela loma ir arī prezidentam Aleksandram Lukašenko. Un patiesībā tikai pēdējos gados līdz augusta notikumiem mēs redzējām tādu kā attiecību uzlabošanos starp Baltkrieviju un Eiropas Savienību. Tika panākts progress jautājumā par readmisijas līgumu un vīzu jautājumā.
Eiropas pusē bija sajūta, ka Baltkrievijas iekšienē ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas.
Turklāt Eiropa vienmēr ir apzinājusies, ka Lukašenko ir paticis spēlēties ar Eiropas Savienību un Krieviju, vēršoties te pie vienas, te otras puses atkarībā no tā, ar kuru pusi ir domstarpības.
Tās patiesi ir bijušas ļoti sarežģītas attiecības bez kāda skaidra mērķa un bez skaidriem sasniegumiem, salīdzinot ar citām reģiona valstīm.
Protams, Eiropas Savienībai tā ir ģeopolitiski ļoti svarīga valsts, jo tai cauri iet arī dažādi naftas un gāzesvadi.
Jūs jau minējāt, ka kaut kādu laiku Eiropas Savienība ir domājusi par veidiem, kā padarīt savu darbu efektīvāku un kā veiksmīgāk aizsniegt baltkrievu cilvēkus. Izskanēja apgalvojumi, ka dialogs un sadarbība sāk attīstīties. Un tad šogad parādījās aicinājums piešķirt Baltkrievijai finansiālu palīdzību, lai palīdzētu pārvarēt Covid-19 pandēmijas radītās sekas. Vai, jūsuprāt, šī tiešām ir Eiropas vēlme palīdzēt slimības apkarošanā, vai arī, ņemot vērā pēdējo nedēļu notikumus, tas jau ir kļuvis par ģeopolitisku jautājumu?
Nē. Eiropas Savienībai vienmēr ir bijuši labi sakari ar baltkrievu pilsonisko sabiedrību, kas aktīvi iesaistās sadarbībā dažādās platformās. Manuprāt, lēmums piešķirt Baltkrievijai 53 miljonus eiro ir daļa no daudz plašākas pieejas, sniedzot atbalstu arī visam pārējam Austrumu partnerības un arī dienvidu kaimiņu reģionam.
Šī nauda nāk no viena un tā paša instrumenta un ir domāta visām valstīm, kas ir cietušas no pandēmijas. Es nedomāju, ka te ir kāda īpaša pieeja, bet gan daļa no daudz plašāka procesa, kas ļauj valstīm vieglāk pārvarēt Covid-19 radītās negatīvās sekas.
Es esmu dzirdējis apgalvojumus, ka līdz šim nebija liela entuziasma par naudas piešķiršanu Baltkrievijai, bet tagad kaimiņu politikas komisārs nāk no valsts, kuras līderis ir tuvs Aleksandra Lukašenko draugs. Varbūt iemesls meklējams šeit?
Es nedomāju, ka tas ir īstais iemesls. Kā jau es teicu, visas Austrumu partnerības valstis pamatīgi cieta no Covid-19, ieskaitot arī tās, kurām ir bijušas sarežģītas attiecības ar Eiropas Savienību. Un tā nav tikai Baltkrievija, bet arī, piemēram, Azerbaidžāna.
Manuprāt, tomēr šis ir humāns atbalsta žests. Jo, galu galā, nauda beigās tika nosūtīta pilsoniskajai sabiedrībai, nevis valsts vadībai.
Tāpēc, manuprāt, šis bija daudz plašāks process.
Tagad Eiropas Savienība saka, ka paredzētais finansējums tiks pārvirzīts dažādām sabiedriskām un nevalstiskām organizācijām. Vai tas var veicināt kādas pārmaiņas, jo, piemēram, Aleksandrs Lukašenko ir paziņojis, ka viņš šādas naudas ieplūšanu valstī nepieļaus?
Es neesmu eksperte jautājumā par visiem naudas pārskaitīšanas mehānismiem. Bet acīmredzamu iemeslu dēļ šis nebūs tiešs process. Nenoliedzami, Baltkrievijai šī palīdzība ir nepieciešama Covid-19 apkarošanai.
Eiropas Savienība ir pateikusi, ka daļa no naudas aizies arī protestu apspiešanas upuru atbalstam.
Noteikti, ka būs daudz grūtāk šo naudu izdabūt cauri, ja Lukašenko tam tik stingri pretojas un vēlas to ierobežot. Taču no Eiropas Savienības puses ir ļoti liela vēlme, un es esmu pārliecināta, ka tiks atrasti veidi, kā šo procesu virzīt uz priekšu.
Zinot politisko situāciju daudzās tā dēvētajās postpadomju valstīs un zinot arī to līderus un vadīšanas stilu, vai mēs varam cerēt uz kaut kādām pārmaiņām, vienlaicīgi cerot, ka šāds atbalsts netiks uzskatīts par ārēju iejaukšanos kādas valsts iekšējās lietās?
Es tomēr uzskatu, ka finansējums Covid-19 instrumenta ietvaros nav gluži iejaukšanās no ārpuses, jo šādu palīdzību jau ir saņēmušas arī citas valstis.
Bet, vai novirzot šo finansējumu sabiedriskajām organizācijām, mēs tiešām varēsim būt droši, ka šī nauda tiek izmantota Covid-19 seku novēršanai, nevis, piemēram, politiskiem mērķiem?
Man nav kristāla bumbas, lai precīzi prognozētu, kas notiks.
Jā, ar naudas nogādāšanu būs sarežģījumi, bet Eiropas Savienība ir devusi skaidru solījumu. Un tā ir viena no retajām lietām, ko tā ir izdarījusi, reaģējot uz nesenajiem notikumiem Baltkrievijā.
Līdz šim gan Eiropa vairāk ir runājusi un rējusi, nevis kodusi.
Tāpēc viņiem ir jāatrod veids, kā savu solījumu izpildīt. Un mums ir pierādījumi, ka ir iespējams sadarboties un palīdzēt pilsoniskajai sabiedrībai arī citās valstīs, pat ja attiecības ar ārpolitisko vadību nav tās labākās.
Ja mēs runājam par iekošanu – kā jūs skatāties uz visas Eiropas Savienības ieviestām sankcijām pret baltkrievu amatpersonām?
Manuprāt, šo sankciju ieviešana ir prasījusi pārāk daudz laika. Es zinu, ka šis process joprojām turpinās, taču lēmums būtu jāpieņem, cik vien ātri iespējams. Saprotiet, Eiropas Savienība cenšas sevi parādīt kā nozīmīgu ģeopolitisku spēlētāju, kas ir spējīgs ātri reaģēt uz krīzes situācijām. Tā vien liekas, ka joprojām notiek kaut kādas iekšējās debates dalībvalstu vidū.
Es, protams, saprotu, ka ir tādas valstis kā Kipra, kas sankcijas cenšas sasaistīt ar situāciju Vidusjūras austrumu daļā un Turcijā. Un acīmredzot šis ir ļoti negatīvs scenārijs.
Baltkrievijā pašlaik ir vērojama humanitāra katastrofa, ir gājuši bojā cilvēki. Tāpēc ir nepieciešams, lai Eiropas Savienības sankcijas tiktu apstiprinātas pēc iespējas ātrāk, jo tieši to Eiropa ir apņēmusies darīt.
Protams, nevar aizmirst arī par ziloni istabā, proti, Krievijas faktoru. Kā, jūsuprāt, Eiropas Savienībai būtu jāizturas pret iespējamo Krievijas iesaistīšanos Baltkrievijas krīzes risināšanā?
Atklāti sakot, Krievija, bez šaubām, ir ietekmīgs kaimiņš un spēlētājs, taču Eiropas Savienībai vajadzētu izvēlēties savu pieeju, nevis skatīties uz to, kāda varētu būt Krievijas iespējamā reakcija uz viņu darbībām. Šī ir ļoti nepareiza pieeja. Nevajag domāt par to, ko un kā darīt vai nedarīt, balstoties uz to, kā varētu reaģēt Kremlis! Jo tieši to Krievija vēlas, lai Eiropas Savienība darītu!
Tātad, jūsuprāt, būtu nepieciešama daudz izlēmīgāka rīcība?
Rīcībai ir jābūt noteikti daudz izlēmīgākai un ātrākai, jo kopš protestu sākuma ir pagājušas jau vairākas nedēļas. Un šajā laikā nekas konkrēts nav izdarīts, ja neskaita Eiropadomes tikšanās, pēc kurām tika paziņots par sankcijām pakļaujamo personu saraksta izveidi.
Starp citu, manuprāt, ir nožēlojami, ka prezidents Aleksandrs Lukašenko šajā sarakstā nav iekļauts. Viņam šajā sarakstā ir jābūt, jo viņš ir piramīdas smaile.
Taču atkal jau tiek domāts par iespējamo reakciju no Krievijas. Šī nav pareizā pieeja. Sankcijas pret Lukašenko ir tikušas ieviestas arī iepriekš, un es neredzu iemeslus, kāpēc to nevarētu darīt vēlreiz. Es tiešām neticu, ka Krievija varētu nopietni apsvērt iespēju militāri iejaukties Baltkrievijas krīzes risināšanā.
Neredzu iemeslu, kā tas varētu nākt par labu pašai Krievijai, jo baltkrievu sabiedrība nav noskaņota pret Krieviju. Ja viņi grib baltkrievu sabiedrību par tādu padarīt, tad šāda iejaukšanās būtu ātrākais veids, kā no nodrošināt.
Bet Eiropas Savienībai ir jāiemācās ātri reaģēt uz šādām krīzēm, nevis veltīt tam nedēļas, nespēt izlemt un galu galā pieņemt kaut kādu vāju atbildi.
Ir svarīgi būt izlēmīgiem, un ir svarīgi parādīt baltkrievu cilvēkiem, kas joprojām protestē un tiek pakļauti represijām, ka tam tā nevajadzētu notikt.
