Gobiņš intervijā Latvijas Radio pauda, ka retorika par nepieciešamību atjaunot robežkontroli neapdraud Šengenas zonu, tās nevar būtiski sašķobīt Šengenas pamatus, kaut kas fundamentālāks par retoriku šobrīd nav manāmi un tas nebūtu mūsdienīgi.
Viņaprāt, galvenais drauds Šengenas zonai ir populisms, radikāli noskaņoti spēki politikā un sabiedrībā, kas manipulējot ar sabiedrisko domu, cenšas gūt politisko labumu, jo viņiem nav saturiskā piedāvājuma.
Šādi spēki mēģina ar baiļu emociju radīšanu norādīt uz problēmām un piedāvāt tām vieglākus risinājums. Un tas varētu būt lielākais risks pat visai ES, uzskata Gobiņš.
Viņš gan nākotnē raugās optimistiski un uzskata, ka arī pēc 30 gadiem Šengenas zona pastāvēs, lai gan tā būs krietni citādāka, būs plašāka. Šobrīd ir notikuši trīs Šengenas zonas padziļināšanas posmi, bet “būs arī Šengena-4 un “Šengena-5”, un brīvā pārvietošana nepazudīs, pārliecināts Gobiņš.
Šo svētdien aprit 30 gadi, kopš tika parakstīts Šengenas nolīgums. 1985.gada 14.jūnijā to parakstīja piecas no 10 tā laika Eiropas Ekonomikas kopienas valstīm - Francija, Vācija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga. Ceremonija notika simboliskā vietā - pie Luksemburgas ciemata ar nosaukumu Šengena uz kuģīša Mozeles upes ūdeņos, netālu no punkta, kur krustojas Luksemburgas, Francijas un Vācijas robežas. Faktiska iekšējo robežu kontroles atcelšana gan sākās tikai pēc 10 gadiem, valstīm dodot laiku vienoties par to, kā tas notiks praktiski.
Šobrīd Šengenas zonā iekļautas 26 valstis, un iekšējās robežkontroles atcelšana tiek uzskatīta par vienu no Eiropas Savienības integrācijas simboliem un lielākajiem sasniegumiem. Tomēr pēdējos gados, pieaugot bēgļu un migrantu spiedienam uz ārējām robežām, uzliesmojušas diskusijas par iekšējo robežkontroļu atjaunošanu.
