Krievijas politika Ukrainā rada jautājumu par vienotas ES armijas izveidi
Viens no apspriestajiem jautājumiem skāra Eiropas drošību Ukrainas notikumu kontekstā. Par to debatēja Lietuvas debašu kluba dalībnieki ar starptautisku debašu čempionātu pieredzi. Tēma izskanēja - “Vai Eiropai vajag vienotu armiju?”
Debates norisinājās kādā no Eiropas Parlamenta apaļā galda sanāksmju telpām, kuras kapacitāte bija aptuveni 60 cilvēki. Zāle bija pilna.
Debašu vadītāja pirms debates vēlējās noskaidrot publikas viedokli - vai Eiropai vajag vienotu armiju? Rokas pacēla mazāk par 10 cilvēkiem. Par to vai nevajag, bija pārliecināti nedaudz vairāk. „Bet vai ir kāds, kam īsti nav viedokļa?” vaicā debašu vadītāja.
Taču to, kam nebija viedokļa, bija vairākums. Nojaušams, ka tāpēc arī ieradušies uz debatēm. Tēmas aktualitāti pamatoja Krievijas agresija Ukrainā, no kuras nav pasargāta arī jebkura cita robežvalsts. „ES dalībvalstu robežām ir arvien lielāks risks tikt pakļautām militārām darbībām. Krievija pauž savus plānus saistībā ar krievu tautības pārstāvju aizsardzību Eiropā. Svešās varas netieši apdraud robežvalstu drošību,” atzina kāds no dalībniekiem.
Pozīcijas komanda pārliecinoši prezentēja ideju par vienotas armijas izveidi pēc ES lozunga – „Vienoti stāvam, šķirti krītam”. Debatētāji skaidroja, kā armija tiktu veidota un kāpēc tās izveide būtu ieguvums. „Kā mēs izveidotu vienotu armiju? Vispirms mēs apvienotu visu 28 dalībvalstu militāros spēkus un izveidotu vienotu komisiju, kurā katru dalībvalsti pārstāvētu armijas virspavēlnieki,” skaidroja jaunietis.
„Mūsu pirmais arguments - šāda politika maksimizētu ES militāro spēku, otrkārt tā aizsargātu valstis, kas pašas nespēj sevi aizsargāt un treškārt, tas darbotos kā preventīvs līdzeklis,” viņš piebilda.
Galvenais „par” arguments – lēnā reakcija draudu gadījumā
Galvenais arguments, atbalstot vienotu armiju, ir tagadējās militārās sistēmas lēnā reakcija, kas iznieko resursus. To vajadzētu centralizēt ar vienotu armiju, kas apvienotu militāros spēkus. Ar vienotu pārvaldes institūciju starp 28 dalībvalstīm būtu iespējams panākt operatīvākus lēmumus, kas miltāra konflikta situācijā var būt dzīvības un nāves jautājums. Dalībvalstīm nebūtu veto tiesības, jo lēmumi par militārām darbībām tiktu pieņemti uz balsu vairākuma principa. „Ja mēs būtu spējuši reaģēt ātrāk, iespējams, Serbijas teroraktos būtu varējuši izglābt daudz vairāk cilvēku,” viņš pauda.
Robežvalstīm ir lielāks risks invāzijai. Mazajām valstīm aizsardzības spējas bieži vien aizēno valsts ekonomika. Vienota armija invāzijas gadījumā spētu reaģēt ātrāk nekā atsevišķas nācijas.
„Mēs uzskatām, ka ES loma ir palīdzēt nācijām, kas ir nabadzīgākas. Robežvalstis ir trūcīgākas par tām valstīm, kas atrodas Centrāleiropā vai Rietumeiropā,” teica jaunietis. „Un tāpēc, ka šīm valstīm nav tik spēcīga ekonomika, tām nav tik spēcīgi karaspēki, tāpēc tās visticamāk nebūtu spējīgas cīnīties pret ārvalstu draudiem, piemēram, Krievijas invāziju.”
Mazās valstis būtu jāatbalsta ne vien finansiāli, bet arī jāapmāca viņu armijas un jāsagādā ieroči. Vienotā armijā mazās nācijas būtu tikpat labi ekipētas kā pārējās, jo resursus sadalītu līdzvērtīgi. Debatētāji skaidro, kā tas darbotos kā prevencija. „Mēs redzējām, ka Putinu iebiedēja raķešu aizsardzības sistēmu instalācija Baltijā un Čehijā. Viņš nevēlas, lai šie karaspēki būtu viņam tuvumā. Tieši to mēs gribam panākt. Ja mēs koncentrējam visus spēkus vienviet, vienā pārvaldes iestādē, tad citas valstis būs ļoti piesardzīgas, pirms karadarbības uzsākšanas pret kādu no mūsu dalībvalstīm,” izteicās vēl kāds no dalībniekiem.
„Pret” arguments - vienotas armijas ieviešana grūti paveicama
Pretargumentos tiek kritizēts piedāvātais lēmumu pieņemšanas process. Kad cilvēku dzīvības ir briesmās, lēmumus nevar pieņemt uz balsu vairākuma principa. Lielajām valstīm prognozējama lielāka ietekme. Tas varētu radīt nesaskaņas starp “lielo spēlētāju” - rietumiem un mazāk ietekmīgajiem austrumiem. Tāpēc militāriem lēmumiem būtu jātiek pieņemtiem uz konsensa jeb vienprātības principa. Tāpat vienota armija būtu tikai vēl viena nasta mazajām valstīm, kas nespēj pildīt pat NATO prasības.
„Es gribu uzsvērt pašreizējo situāciju. Patiesībā nenovēršamu kara draudu mums nav. Krievija nav ieinteresēta iebrukt ES, jo mums pie sāniem stāv NATO, turklāt mēs esam Krievijas lielākie tirdzniecības partneri,” analizē kāds cits jaunietis.
Uz apgalvojumu, ka šobrīd mums nekas nedraud, publika reaģēja ļoti pretrunīgi. Uz to asi atspēkojās arī pretinieku komanda. Krimas referendums un tā iznākums bija neprognozējams, tāpēc ir absurdi uzskatīt, ka draudu nav.
„Viņi saka, ka draudu nav. Ka armija vispār nav vajadzīga. Bet ja valstis funkcionētu pēc šādas loģikas, tad mums armiju nebūtu vispār. Mēs nezinām, kad kaut kas notiks. Mēs nezinājām, ka Krimā ir daudz “babušku”, kas gaida, kad Putins viņas glābs, mēs nezinājām, ka var notikt referendums ar 97% balsu par pievienošanos Krievijai,” norādīja kāds no pretinieku komandas dalībniekiem.
Armija kā suverenitātes atspulgs
Argumenti pret vienotu armiju vairāk bija sentimentāli, nekā racionāli. Tika minēts, ka ES dalībvalstis parakstījās par brīvu savienību, kurā dalībvalstis var saglabāt savus unikālos politiskos uzskatus. Gara diskusija izvērtās pie domas, ka vienotas armijas izveidi var uztvert kā draudu valstu neatkarībai. „Nacionālā armija ir daļa mūsu suverenitātes, tāpat kā valūta. Eiropas Savienība izveidoja vienotu valūtu, tāpēc par to vairs nevar būt ne runas. Otrkārt, teritorija ir balstīta uz suverenitāti. Šengenas zonas izveide nav pārāk suverēns piemērs. Karaspēks ir pēdējais, kas dalībvalstīm ir palicis neatkarīgs. Ar vienotu armiju mēs nevarēsim lemt paši par sevi, mēs būsim atkarīgi no kādas pārvaldes institūcijas,” teica kāds debatētājs.
NATO apvieno vairākas Eiropas un Ziemeļamerikas valstis un to militāros resursus. Debatētāji skaidro, ka individuālās Eiropas armijas, kas jau ir NATO sastāvā, tiks apvienotas un kļūs par NATO partneriem. Tādējādi NATO loma nemainīsies.
Kara gadījumā tādas valstis kā Lielbritānija, kas līdz galam neatbalsta ES, diez vai iebilstu pret dalībvalstu aizsardzību. Citu valstu aizsardzība nozīmētu sevis aizsardzību, novēršot konflikta izplešanos. „Tas nav lēmums par to, vai pusdienās ēst saldējumu vai nē. Ja ir noteikti ārpolitikas principi kādā savienībā, kas nosaka vienotu mērķi aizsargāt savienības valstis, tad līdz ar pievienošanos savienībai, dalībvalstu pienākums ir aizsargāt un aizstāvēt citas dalībvalstis,” sacīja kāda dalībniece.
Mazās valstis jau tagad ir atkarīgas no lielvalstīm, jo tām nav nepieciešamo resursu, lai aizsargātos konflikta izcelšanās gadījumā. Koncentrējot spēkus, būtu iespējams nodrošināt labāku dalībvalstu aizsardzību.
Vienotas armijas izveides jautājums gan ir tikpat slidens kā jautājums par pievienošanos eirozonai. Publikas dalībnieki pārstāvēja dažādas Eiropas valstis, tāpēc nevarēja novērot vienotu reakciju. Tomēr debates beigās notikušais balsojums liecināja, ka debates publika ir drīzāk pārliecināta, ka vienotai armijai būtu jādod iespēja.
