Eiropas Enerģētikas savienība tiek dēvēta par vienu no ambiciozākajiem Eiropas projektiem kopš Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveides, tomēr, kā uzsver domnīcas "Eiropas Politikas centrs" pārstāvis Marko Džuli, ir jāsaprot, ka to tomēr nevar vēl nosaukt par pilnvērtīgu savienību, jo tajā nebūs būtiskas ietekmes koncentrācijas centrālas varas rokās.
"Enerģētikas savienībā ir ne mazums pozitīvu elementu, un tā dod nozīmīgu impulsu politiskajiem procesiem. Tomēr kopumā mēs to nevaram īsti saukt par savienību, jo patiesībā ietekme centrālās varas rokās tomēr šī procesa rezultātā būtiski nepalielinās," skaidro Marko Džuli.
Viņš piebilst, ka viens no galvenajiem jautājumiem - dažādu enerģijas avotu izvēle - tomēr paliks pašu dalībvalstu rokās, taču ir skaidrs, ka šo jomu savienība ietekmēs netieši – ar konkurences starpniecību: "Dalībvalstu tiesības pašām izvēlēties enerģijas avotus ir noteiktas līgumos, un Eiropas Enerģētikas savienība šajā ziņā pārmaiņas neienesīs, par ko tādu šobrīd nav politiskas intereses.
Tomēr Eiropas Komisijai (EK) un citām Eiropas institūcijām ir iespējas ietekmēt enerģijas avotu izvēli netiešā veidā – nosakot īpašus atjaunojamo energoresursu mērķu vai arī vides aizsardzības prasības. Jāpiebilst arī, ka pēc tam, kad Eiropas valstis tiks pienācīgi savienotas ar elektrības un gāzes starpsavienojumiem, katras atsevišķas valsts izvēlētajiem enerģijas avotiem būs aizvien mazāk nozīmes. Tāpēc var teikt, ka dalībvalstu rokās šīs tiesības paliks, tomēr to nozīme pakāpeniski saruks."
Tieši enerģijas konkurētspēja ir sāpīgs jautājums tām valstīm, kuru rīcībā nav pietiekami daudz lētu energoresursu, bet kuras salīdzinoši nesen investējušas ražotnēs, kas balstītas uz fosilajiem energoresursiem – jaunajā situācijā tām atpelnīt šajās ražotnēs ieguldīto naudu būs ievērojami grūtāk.
Starp tām ierindojas arī Lietuva un Latvija, kuru elektrības ražotnēm jau aptuveni gada laikā nāksies rēķināties ar ievērojami lielāku konkurenci no Skandināvijas valstīm, jo darbu sāks Lietuvas – Zviedrijas kabelis "NordBalt". Tiesa, "Latvenergo" korporatīvās stratēģijas direktors Uģis Sarma prognozē, ka Latvija jaunajai situācijai spēs pielāgoties: "Mēs tam gatavojamies, pielāgojamies, un mēs virzāmies uz aizvien elastīgāku strādāšanu. Katrā ziņā mēs tomēr redzam, ka tās izstrādes būs jāmēģina maksimāli savākt pa dienas stundām, pa pīķa stundām. Nu būtībā mēs jau šobrīd redzam un savu elektrostaciju darbību esam pakārtojuši šiem tirgus režīmiem, tā kā šobrīd nakts stundās vairumā gadījumu ar koģenerācijas stacijām nestrādājam, bet varam strādāt dienā un pīķos."
Tāpat jūtīgs jautājums ir arī par Eiropas Enerģētikas savienības principu, kas paredz atklātību par nosacījumiem, kas iekļauti dabasgāzes piegādes līgumos – vairākas valstis, kuras šobrīd bauda salīdzinoši labus nosacījumus iepirkumos no Krievijas, šos nosacījumus atklāt nevēlas, savukārt no mazākajām dalībvalstīm izskan viedoklis par to, ka dalīšanās ar informāciju par gāzes iepirkumiem būtu tikai loģiska vienotā tirgū.
