Cik un kāpēc Rietumbalkāni ir nozīmīgi Eiropas Savienībai un kā vērtējamas reģiona valstu perspektīvas nākotnē pietuvināties Eiropas Savienībai – par to Latvijas Radio korespondenta Uģa Lībieša saruna ar Eiropas Āpolitikas padomes pētnieci un Bosnijas un Hercogovinas domnīcas „Populari” vadītāju Alidu Vračiču (Alida Vračic).
Rietumbalkānos tuvināšanos Eiropai uzskata par ārkārtīgi lēnu procesu
Uģis Lībietis: Ja mēs runājam par Rietumbalkānu reģionu, droši vien būs gana daudz cilvēku, kuri teiks, ka Balkāni viņiem ir kā liels, melns punkts kaut kur Eiropas dienvidaustrumos. Cilvēki vienkārši ir maz informēti par tur notiekošo. Kā jūs raksturotu – cik politiski un ekonomiski Rietumbalkāni ir svarīgi Eiropas Savienībai un otrādi?
Alida Vračiča: Pirmkārt, es nesauktu Rietumbalkānus ne par melno caurumu, ne par vietu bez cerībām. Tā noteikti ir Eiropas daļa gan robežu, gan ģeogrāfiskā tuvuma ziņā. Tā noteikti ir Eiropa ekonomisko attiecību ziņā, jo lielākā daļa tirdzniecības notiek ar Eiropas Savienību, arī banku sektors galvenokārt pieder Eiropas vai starptautiskām bankām. Runājot par Eiropas Savienības paplašināšanās procesu, ir jānorāda, ka dažādās valstīs situācija ir atšķirīga. Gan transformācijas procesos, gan jautājumā par tuvināšanos Eiropas Savienībai. Taču viena lieta ir kopīga – neviena no valstīm pagaidām nav gatava pievienoties 28 valstu blokam.
Cerību ir devusi jaunā Eiropas Savienības stratēģija Rietumbalkāniem, kas pat nosaka dažus datumus iespējamai dalībai Eiropas Savienībā. Piemēram, Serbija un Melnkalne par dalībvalstīm varētu kļūt ap 2025. gadu.
Taču viss ir atkarīgs no dažādiem faktoriem un arī mūsu pašu centieniem. Reģionā ir ļoti daudz akūtu jautājumu, piemēram, emigrācija. Tas ir kā zilonis istabā, kuru neviens negrib redzēt un no kā vietējiem politiķiem ir bail. Cilvēki masveidā pamet reģionu, turklāt ne tikai izglītotie, bet arī mazāk izglītotie. Cilvēki šo transformācijas procesu un tuvināšanos Eiropai uzskata par ārkārtīgi lēnu procesu, tāpēc daudzi izlemj doties uz Rietumeiropu darba meklējumos. Un ne vienmēr tas ir labi apmaksāts darbs, taču tas vismaz ļauj dzīvot cieņpilnu dzīvi. Šī problēma mums vēl ir jārisina, un arī Eiropas Savienībai līdz šim nav veicies visai labi. Lai arī pašlaik Sofijā notiekošajā samitā izskan jauni solījumi, cilvēki īpaši lielu progresu nesaskata. Šī plaisa ir jāmazina un, manuprāt, Eiropas Savienībai ir vairāk jāstāsta par sniegtajām priekšrocībām un labumiem, ko varēs gūt reģiona iedzīvotāji.
Risinājumi vispirms jāmeklē pašiem savā reģionā
Kādi, jūsuprāt ir galvenie izaicinājumi, ar kuriem saskaras Rietumbalkānu valstis? Vai tos būs iespējams pārvarēt, un vai sabiedrības ir gatavas šādām pārmaiņām?
Protams, ka mums ir daudz grūtību, taču es gribētu teikt, ka problēmas ir arī citur, tostarp Eiropas Savienībā. Es uzskatu, ka risinājumi nāks no paša reģiona, nevis no ārpuses. Taču 20 gadu laikā mēs esam mācīti, ka kāds cits mums nodrošinās visus labumus. Taču tam ir jāmainās un mums ir jāsāk domāt pašiem par saviem risinājumiem.
Izaicinājumu ir daudz – jau minētā emigrācija, vismaz 11 dažādi robežstrīdi, divpusējie konflikti un citi strīdi. Tie visi ir jāatrisina, pirms vispār ir iespējams sākt sarunas par dalību Eiropas Savienībā.
Lielu lomu spēlē arī trešās valstis, kuras cenšas nostiprināt savu ietekmi Balkānos – tā ir Krievija, Turcija un pēdējā laikā arī Ķīna. Un, protams, ir jautājums arī par iekšpolitiskajiem procesiem, jo pašlaik pie varas ir politiskās elites, kas ir valdījušas jau divus gadu desmitus. Ir maz cerību, ka šie cilvēki ievedīs mūs Eiropas Savienībā, jo līdz šim viņi savus solījumus ne vienmēr ir pildījuši. Kamēr mēs nesāksim ievēlēt citus cilvēkus un nesāksim paši noteikt savus nākotnes mērķus, lietas uz priekšu virzīsies tikpat lēni kā līdz šim.
Un atkal – vai sabiedrības ir gatavas šādām pārmaiņām un vai ir gatavas darīt kaut ko pašas?
Tas ir labs jautājums. Taču vienlaicīgi to pašu var prasīt par Eiropas Savienības valstīm. Mēs redzam, kas notiek Polijā, Ungārijā, Itālijā. Maigi izsakoties, dinamika ir ļoti atšķirīga. Ja mēs runājam par demokrātiskiem procesiem, kas mūs varētu novest tur, kur mēs vēlamies, manuprāt, to nav iespējams panākt, padarot vienu vai otru darbiņu. Šis process ilgst mūžīgi.
Demokratizācija ir nogurdinošs process, kas nekad nebeidzas, un jābūt uzmanīgiem, kā to uzturēt.
Vai mēs kā sabiedrība esam tam gatavi – manuprāt, jā! Jo mēs saprotam, kas mums ir labi un kas nav. Taču ir nepieciešams jauns grūdiens un skatiens nākotnē, kur ļoti labi noderētu neliela palīdzība no Eiropas Savienības puses. Taču arī tai ir jāpārdomā, kā komunicēt ar reģiona iedzīvotājiem
Tuvināšanās Eiropas Savienībai ir divvirzienu ceļš
Ņemot vērā attieksmes maiņu pret paplašināšanās procesu dažādās dalībvalstīs, politisko spēku pārmaiņām, populisma pieaugumu un tā tālāk, kā jūs novērtētu Eiropas Savienības dalībvalstu attieksmi pret Rietumbalkāniem un vai šī attieksme pēdējā laikā ir mainījusies?
Tā mainās visu laiku un, kā rāda nesenas sabiedriskās domas aptaujas, dažas Eiropas valstis kļūst labvēlīgāk noskaņotas pret paplašināšanos. Tas, protams, atkarīgs no politiskā klimata šajās valstīs. Piemēram, Vācijas iedzīvotāji šādu paplašināšanos nemaz nevēlas. Citu jaunāko dalībvalstu, piemēram, Bulgārijas gadījumā redzama daudz lielāka gatavība. Nav vienas kopējas bildes, un viss būs atkarīgs no tā, kā mēs paši pasniegsim Rietumbalkānus. Kamēr Rietumbalkāni tiks uzskatīti par melno caurumu vai vietu, kur pirms 20 gadiem plosījās kari, šo kārti būs ļoti grūti pārdot.
Tēlam ir jāmainās, un mums pašiem ir jāmainās, lai kļūtu pievilcīgi Eiropas Savienībai.
Taču šis ir divvirziena ceļš, un Eiropas Savienībai ir smagi jāstrādā, lai saglabātu kaut kādus standartus, kas ir savienības pamatā. Šie standarti palīdzēs piesaistīt jaunas dalībvalstis, bet, kā jau es teicu, šī ir divvirzienu iela.
