Šodien Harmsa kopā ar kolēģiem apmeklē Latviju, lai runātu gan par attiecībām ar Krieviju un Ukrainu, gan arī par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem. Par šiem tematiem, kā arī par viņas viedokli par ievēlēto “zaļo” Latvijas prezidentu Raimondu Vējoni ar Rebeku Harmsu aizvadītajā nedēļā Strasbūrā sarunājās Latvijas Radio korespondents Artjoms Konohovs.
Artjoms Konohovs: Es gribētu sākt ar jautājumu par Ukrainu. Mēs pašreiz atrodamies Eiropas Parlamentā Strasbūrā, un pēc mirkļa notiks balsojums par rezolūciju par attiecībām ar Krieviju. Vai jūs esat apmierināta ar šī ziņojuma tekstu? Tā autors deputāts Gabriels Landsberģis apgalvo, ka šajā dokumentā pirmo reizi lietas ir nosauktas īstajos vārdos. Tur tiek runāts gan par cīņu ar Krievijas propagandu, gan par politisko partiju finansēšanas apturēšanu no citām valstīm. Ko jūs par to domājat?
Rebeka Harmsa: Es gribētu vispirms skaidri pateikt, ka Eiropas Parlamentā vairums cilvēku gribētu labas un veiksmīgi funkcionējošas attiecības ar Krieviju. Bet vairums parlamenta deputātu pašreiz uzskata, ka šādas labas attiecības nav iespējamas Kremļa stratēģijas dēļ. Līdz ar to
mūsu attiecību pasliktināšanās ir notikusi tādēļ, ka Kremlis vai [Vladimira] Putina administrācija ir mainījusi savu stratēģiju pret Eiropas Savienību. Un to var briesmīgi redzēt Ukrainas teritorijā. Tādēļ mēs gribam labas attiecības, bet pašreiz tās nav iespējamas. Vairums deputātu vēlas, lai sankcijas pret Krieviju tiktu pagarinātas. Mēs vēlamies, lai sankciju atcelšana tiktu sasaistīta ar Minskas vienošanās izpildi, jo Minskas vienošanās šobrīd ir vienīgais dokuments, kas piedāvā miermīlīgu, nemilitāru risinājumu karam Donbasā, balsoties uz Eiropas vērtībām.
Kādai, jūsuprāt, būtu jābūt veiksmīgai stratēģijai Eiropas attiecībās ar Krieviju? Vienā no mūsu iepriekšējām sarunām jūs minējāt, ka svarīgs elements būtu atkarības mazināšana no Krievijas energoresursiem.
Esmu pārliecināta, ka mums būtu jāsaglabā sankcijas līdz mēs skaidri redzam, ka Minskas vienošanās ir īstenota. Turklāt es jau ilgāku laiku esmu pārliecināta, ka mums nevajadzētu būt tik atkarīgiem no enerģētikas resursiem, kas nāk no valstīm, kas izmanto savus dabas resursus kā politiskās varas līdzekli. Krievija ir tikai viens piemērs. Tas pats var notikt arī ar Saūda Arābiju vai Irānu. Tādēļ enerģētiskās atkarības mazināšana ir ne tikai labs veids, lai sasniegtu enerģētisko drošību, bet arī lai panāktu drošību kā tādu. Līdz ar to es gribētu, lai mēs izmantotu Donalda Tuska priekšlikumu par Enerģētikas savienības izveidošanu kā stratēģiju, lai mazinātu atkarību no ārējiem energoresursiem un izmantotu tās milzīgas iespējas, ko sniedz energoefektivitātes palielināšana. Tikpat svarīgi ir arī pašmāju enerģijas resursi, piemēram, atjaunojamā enerģija.
Tomēr ideja par Enerģētikas savienību netika sagaidīta ar atplestām rokām. Dažām valstīm tā ļoti patīk, bet citas saka, ka būtu gatavas vien nelieliem energoefektivitātes uzlabojumiem, bet ne būtiskiem ieguldījumiem infrastruktūrā, lai, piemēram, tādas “enerģētiskās salas” kā Baltijas valstis būtu labāk savienotas ar pārējo Eiropu. Un Vācija ir starp tām valstīm, kas šobrīd ir diezgan atturīga, jo Vācija saņem gāzi no Krievijas par krietni labāku cenu nekā, piemēram, Baltijas valstis.
Reakcija uz Donalda Tuska priekšlikumu tik tiešām ir vāja. Enerģētiskā savienība nav tāda, kāda tā patiešām varētu būt. Es jau no paša sākuma esmu cīnījusies, lai mēs šo projektu uztvertu kā jaunu lielu izaicinājumu, līdzīgi tam, kas tika izdarīts Eiropas integrācijas pirmsākumos, 50. un 60. gados. Mums tas ir jādara atkal, bet ar jaunu saturu. Savulaik tā bija ogļu, tērauda un atomenerģijas savienība. Tagad tai būtu jākļūst par atjaunojamo resursu, energoefektivitātes un ar to saistīto jauno tehnoloģiju savienību. Enerģētikas savienība varētu kļūt par būtiskāko Eiropas nākotnes projektu.
Atgriezīsimies pie Krievijas un attiecībām ar to. Man jums ir jāuzdod šis jautājums, jo nebūt ne visi parlamentā piekrīt vairākuma kritiskajam viedoklim par Krieviju un Eiropas sankcijām. Arī jūsu grupā ir viena deputāte no Latvijas - Tatjana Ždanoka. Es runāju ar viņu vien kādas piecas minūtes pirms šīs intervijas un viņa parlamenta rezolūciju par attiecībām ar Krieviju dēvē par skandalozu. Es atceros, ka arī iepriekšējā parlamenta sasaukumā jūs mēģinājāt izslēgt Ždanoku no Zaļo grupas, bet tas jums nav izdevies. Kā jūs spējat pārvarēt tik lielas viedokļu atšķirības jūsu grupā?
Nav nekāds noslēpums, ka mans un Tatjanas Ždanokas viedoklis šajos jautājumos nesakrīt. Es nepiekrītu ļoti daudzām lietām, ko viņa dara. Viņa strādā “reģionāļu” grupā, ar kuru mūsu grupai ir tikai tehniska sadarbība. Tādēļ man ir svarīgi, lai cilvēki Baltijas valstīs zinātu, ka Tatjana Ždanoka nepārstāv Zaļo grupas viedokli. Tas pat ir viens no iemesliem, kādēļ es esmu piekritusi doties uz Baltijas valstīm un runātu par Zaļo grupas viedokli Krievijas un Ukrainas jautājumā.
Es arī gribētu skaidri pateikt, ka es neesmu cilvēks vai politiķe, kura cieš no rusofobijas. Man vienmēr, vienmēr to pārmet. Bet man patīk Krievija! Es patiešām mīlu Krieviju. Un es arī esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem patiešām rūp gan jaunās dalībvalstis, gan mūsu kontinenta austrumu daļa kopumā. Bet man nepatīk nedemokrātiskā attīstība Krievijā.
Man nepatīk tas, ko Vladimirs Putins izdarīja, lai piesegtu visas problēmas, kas šobrīd pastāv Krievijā. Viņš vienkārši nebija spējīgs īstenot reformas. Krievija varētu būt bijusi ļoti veiksmīga valsts, ja viņš būtu spējīgs īstenot nepieciešamās ekonomiskās un sociālās reformas. Bet viņš to neizdarīja. Viņš piesedz savu vājumu, politiski uzbrūkot Ukrainai, atbalstot nemierniekus gan ar naudu, gan ar ieročiem un, visticamāk, arī ar karavīriem Donbasā. Viņš piesedz savu vājumu pašmājās, anektējot Krimu un veicinot nacionālismu. Un tas viss tiek pavērsts arī pret Eiropas Savienības ideju, jo ideja par Eirāzijas Savienības izveidošanu ir skaidri vērsta pret Eiropas Savienību. Viņš finansiāli atbalsta labējos ekstrēmistus, piemēram, Marinu Lepēnu un viņas idejas. Tas viss parāda, ka viņš ir pret Eiropas ideju.
Tiek arī runāts, ka arī Tatjanas Ždanokas pārstāvētais politiskais spēks varētu būt saņēmis naudu no Krievijas.
Es par to neko nezinu. Tatjana Ždanoka skaidri zina, kur mūsu viedokļi nesaskan. Un par to ir jārunā arī publiski.
Parunāsim par kādu citu Latvijas politiķi. Raimonds Vējonis ir kļuvis par pirmo „zaļo” prezidentu Latvijā un vismaz šobrīd viņš ir vienīgais „zaļais” politiķis prezidenta amatā Eiropā. Vai jūs jau esat nosūtījusi viņam apsveikumu? Vai plānojat tikties, kamēr būsiet Rīgā?
Jā, esmu nosūtījusi viņam apsveikumus. Un tas ir diezgan liels pārsteigums, ka pēc tam, kad viens Zaļās partijas politiķis jau ir bijis valdības vadītājs pirms dažiem gadiem (un es arī pazīstu Induli Emša kungu labāk nekā jauno prezidentu), viņi ir spējuši panākt politisko vienošanos un iekļūt šādā vadošajā amatā. Esmu satikusi dažus „zaļos”, kad es biju Rīgā pirms prezidentūras sākuma. Mani patīkami pārsteidza viņu idejas par vides un ilgtspējīgās attīstības jautājumiem. Arī šoreiz mēs plānojam satikt ekologus un vides aktīvistus, jo Latvijā mēs runāsim ne tikai par Krieviju, Ukrainu un Eiropas Savienību, bet arī par ilgtspējīgu attīstību. Un tad jau mēs redzēsim, kas no tā iznāks.
