Kopš Aukstā kara beigām 90. gadu sākumā NATO Eiropas Savienības sabiedrotie ir pakāpeniski samazinājuši savas aizsardzības izdevumus. Arī pagājušajā gadā šīs izmaksas ir kritušās par 3%, taču draudi - tieši pretēji – ir palielinājušies, un šāda situācija vairs nevar turpināties. Ar šādu paziņojumu, uzrunājot Eiropas Parlamenta ārlietu komitejas deputātus, šonedēļ klajā nāca NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, aicinot Eiropas valstis palielināt savus aizsardzības budžetus:
„Nav iespējams palielināt mūsu militārās spējas un garantēt kolektīvo drošību, vienlaicīgi atbalstot mūsu partnerus austrumos un dienvidos, bez lielākām investīcijām aizsardzībā.”
Pēc viņa vārdiem, valstis bija solījušas līdz ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos palielināt aizsardzībai domāto finansējumu līdz 2% no IKP. Šo mērķi gan nav iespējams sasniegt jau rīt, taču šī būtu lieliska iespēja palielināt Eiropas Savienības ieguldījumu, mazinot ASV nastu.
Šādu ierosinājumu gan visai skeptiski vērtējis Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Elmārs Broks, kurš norādījis, cik izmaksā Eiropas Savienības īstenotās maigās varas nemilitārās operācijas visā pasaulē:
„Eiropas Savienība no sava budžeta nemilitārai ārvalstu palīdzībai maksā trīsreiz lielāku summu. Šis ir jāņem vērā, ja mēs runājam par nastas mazināšanu. Es nedomāju, ka mums ir iespējas piesaistīt daudz vairāk naudas no nacionālajiem budžetiem.”
Kā zināms, pēdējā laikā arvien biežāk tiek spriests par nepieciešamību izveidot Eiropas Savienības armiju. Kā diskusijas laikā norādījis Francijas deputāts Arno Danžans, Eiropas Savienība vienkārši nevar atļauties izvairīties no savām militārajām ambīcijām, taču tām būtu jābūt saskaņotām ar NATO, bet vienlaicīgi autonomām.
Savukārt Lielbritānijas pārstāvis Džefrijs van Orderns atkārtoti norādījis uz Londonas uzstādījumu, ka aizsardzība ir katras atsevišķās dalībvalsts prioritāte:
„Eiropas aizsardzība nav Eiropas Savienības jautājums. Diemžēl Eiropas Savienība kā institūcija ir pārāk norūpējusies par savu institucionālo pēdu nospiedumu atstāšanu uz dažādām lietām tā vietā, lai nodarbotos ar kaut ko noderīgu. Manuprāt, ir nepieciešama skaidra pienākumu nodalīšana ar NATO, un Eiropas Savienībai būtu jākoncentrējas uz civilajiem uzdevumiem.”
Visbiežāk tieši iespējamā Eiropas armijas un NATO spēku funkciju pārklāšanās tiek minēta kā kavējošais faktors. To atzīst arī Jenss Stoltenbergs:
„Jāizlemj ir pašai Eiropas Savienībai. Es apsveicu katras dalībvalsts mēģinājumus palielināt savas aizsardzības spējas, investējot aizsardzībā. Tas palielinās gan Eiropas valstu, gan NATO sabiedroto drošību. Bet - un tas ir ļoti svarīgi - mums ir jāizvairās no pienākumu dublēšanās un mums ir jāpārliecinās, ka tas, ko dara Eiropas Savienība, papildina NATO.”
Noklausīšanās laikā daudzi no Eiropas Parlamenta deputātiem uzdevuši jautājumus arī par Krievijas militārajām aktivitātēm pierobežā, kā arī iespējamiem Krievijas uzbrukumiem un NATO varbūtējo atbildi. Jenss Stoltenbergs atkārtoti uzsvēris, ka pagaidām nenovēršamu draudu NATO sabiedrotajiem nav, turklāt alianse ir ievērojami palielinājusi savus reaģēšanas spēkus. Savukārt, runājot par iespējamo Ukrainas pievienošanos NATO, Stoltenbergs uzsvēris, ka tās iespējamais pieteikums tiks izskatīts tāpat kā jebkuras citas valsts pieteikums.
