Viņaprāt, ASV sabalansētā varas dalīšanas sistēma gan neļaus pieņemt radikālus lēmumus un tādus solījumus kā mūra celšanu uz Meksikas robežas Tramps nespēs pildīt. Savukārt ārpolitiski ļoti daudz kas būs atkarīgs no Trampa izvēlētajiem padomniekiem. Ar Edvardu Lūkasu sarunājās LTV žurnālists Toms Pastors.
Gadiem briedusi neapmierinātība
Toms Pastors: Ja runājam par Republikāņu partiju, kas, jūsuprāt, bija galvenais iemesls, tam, ka, ja tā varētu teikt, politiskā elite izgāzās? Kādas bija kļūdas un kas ļāva priekšā izvirzīties šim ekstravagantajam kandidātam, kuram nebija nekādas politiskās pieredzes?
Edvards Lūkass: Es domāju, ka ir divi lieli iemesli. Pirmkārt, ir labi redzams elektorāts pret sistēmu vērstam cilvēkam, kurš saka, ka visa šī sistēma ir sapuvusi. Un Trampa kungs skaidri pārstāv šo aptuveni trešdaļu ASV sabiedrības, kas ir ļoti neapmierināta ar ekonomiskajām un kultūras pārmaiņām, kas notikušas pēdējos gadu desmitos.
Šeit nav runa tikai par globalizāciju, tā ir jau no septiņdesmitajiem gadiem briedusi atsvešinātība no tā, kā ASV attīstās.
Otrkārt, Republikāņu partija pārāk ilgi ir flirtējusi ar galēji labējo uzskatu paudējiem, populistiem un baiļu sējējiem. Viņi nedistancējās no "Braitbart" un šīm tā sauktajām alternatīvi labējām kustībām. Manuprāt, šādi Republikāņu partija rīkojās bezatbildīgi, nesaredzot draudus amerikāņu demokrātijai. Viņi domāja, ka, flirtējot ar Tējas partiju un citām kustībām, viņi iegūs vairāk balsu, taču flirts pārvērtās par destrukciju, jo šie cilvēki tagad ir ievēlējuši Trampu, un republikāņu politiskā elite tikusi pazemota.
Šie alternatīvi labējie spēki - cik tie, jūsuprāt, ir ietekmīgi ASV? Vai tie kļuvuši ietekmīgi tieši tagad Trampa dēļ, vai Tramps vienkārši sniedzis platformu jau esošam noskaņojumam?
Tas ir izteikts mazākums un, paldies Dievam, taču šie viedokļi tiek arvien vairāk leģitimizēti.
Rasisms, antisemītisms, konspirāciju teorijas, izolacionisms - no visa tā līdz šim izvairījās un tā nebija daļa no politiskā diskursa.
Ja raugāmies uz tādiem republikāņu kandidātiem kā Ričards Niksons vai Ronalds Reigans, viņu mītiņos šādus viedokļus pārstāvoši cilvēki netiktu ielaisti, viņi bija ļoti tālu no amerikāņu politikas. Taču tagad viņi ir ikdienas politikā un Tramps to ir panācis, piešķirot leģitimitāti viņu viedokļiem. Un es domāju, ka tas ASV politikai ir ļoti slikti.
Argumentējot no otras puses, es arī domāju, ka Bērnijs Sanderss ikdienas politikā ir ienesis galēji kreisus viedokļus Demokrātu partijas atbalstītāju vidū.
Varbūt mazākā mērā, bet tādā pašā veidā demokrāti pašlaik mēģina izpatikt šiem kreisajiem.
Tagad redzam, ka Hilarija Klintone kļuvusi par viņu ķīlnieci pat tādā mērā, ka viņai, piemēram, bija jānosoda Klusā okeāna partnerības līgums, kas, manuprāt, ir izcila tirdzniecības un investīciju vienošanās, kuru jebkuros citos apstākļos viņa būtu atbalstījusi.
Trampa prezidentūra kā zemestrīce
ASV tauta lemj, ka Tramps ir viņu prezidents. Ko tas nozīmē pārējai pasaulei?
Tas nozīmē zemestrīci. Mums vēl jāskatās, kāda būs Trampa prezidentūra. Pat ja daži Trampa publiskie izteikumi ir šausmīgi un viņa privātā uzvedība ir šausmīga, viņa ēkas tiek uzceltas un nesagrūst, un tu nevari uzcelt simt stāvu augstu debeskrāpi Manhetenā, ja esi pilnīgs klauns un esi nekompetents. Viņam ir redzamas uzņēmēja spējas, pat ja viņš tās ne vienmēr parāda.
Tā kā mums vēl jāpagaida, kas būs viņa ministri, viņa padomnieki un kas būs nacionālās drošības padomē. Taču, lai kas arī nenotiktu, ASV reputācija ir pamatīgi cietusi.
Mums patīk cienīt ASV kā pasaules varenāko demokrātiju, un ir grūti cienīt ASV, kad pārējā pasaule tās priekšgalā redz tik odiozu un nepatīkamu personu kā Trampa kungs. Viņa publiskie komentāri par ASV līderiem ir ļoti destruktīvi. Man ir bail, ka šajā pasaules daļā jau tagad nodarīts liels kaitējums, jo vārdiem ir nozīme, un es domāju, ka Putina kungs jau ir izdarījis secinājumu, ka ASV vairs nav tik nopietna valsts, kāda tā bija pirms tam.
Tajā pašā laikā arī mums Eiropā ir līdzīgi politiķi. Var argumentēt, ka, piemēram, Berluskoni jau bija tieši šāda veida populistisks politiķis un viņš ļoti ietekmīgs Eiropas politikā. Arī galēji labējie spēki piedzīvo kāpumu Eiropā, Francijas Nacionālā fronte un citas šīs kustības, tā kā varbūt tas nav tikai ASV fenomens, ja tas notiek arī Eiropā?
Es domāju, ka jums ir taisnība, ka ir līdzība starp Trampu un Berluskoni - abi ir ļoti veiksmīgi uzņēmēji un diezgan slikti politiķi, kuri spēlējuši destruktīvu lomu.
Taču Itālija nav ASV, tā nav kodollielvalsts un spēcīga militāra valsts un Berluskoni beigās tomēr aizgāja.
Renci tagad ir ievērojami mazāk aizraujošs, un es to domāju labā nozīmē. Taču es domāju, ka jums ir taisnība, sakot, ka ir šis populistiskais, vai kā man labāk patīk teikt - pret sistēmu vērstais vilnis arī Eiropā. Tomēr mums joprojām ir Angela Merkele Vācijas vadībā, ir spēcīgas un saprātīgas valdības tādās valstīs kā Nīderlande, Zviedrija un tā tālāk. Tā kā pagaidām tas nedraud gāzt Eiropas politisko sistēmu un nolikt to kājām gaisā. Piemēram, Francijā, vienalga kurš būtu tā sauktais sistēmas kandidāts, vai tas būtu konservatīvais, vai sociālists, viņš tomēr, visticamāk, uzvarēs Marinu Lepēnu.
Es arī neredzu to pašu rasisma, šovinisma un paranojas līmeni Eiropā, ko var redzēt Trampa atbalstītāju vidū.
Mēs nevaram iedomāties Zviedrijas demokrātu, partijas "Alternatīva Vācijai" vai tās pašas Francijas Nacionālās frontes sanāksmi, kurā žurnālisti tiktu apspļaudīti un iebiedēti, kā tas notiek Savienotajās Valstīs.
Cer uz institucionālo pēctecību
Ko Trampa prezidentūra nozīmētu drošībai, NATO un tās attiecībām ar Krieviju?
Kā jau teicu, mums jāpagaida, kas būs viņa padomnieki...
Taču jau tagad ir runas, ka viņš ir cieši saistīts ar cilvēkiem, kuri, savukārt, ir saistīti ar Putina kungu.
Jā, tā ir, un tas to sarežģī, taču, no otras puses, šiem cilvēkiem vēl ir jāiegūst pielaide valsts noslēpumiem. Ja viņš gribētu izvirzīt kā padomnieku, piemēram, Polu Manifoldu, gaidāmas ļoti sarežģītas sarunas, vai to var vispār darīt. Turklāt brīdī, kad Tramps kļūst par prezidentu, viņš nekavējoties saskaras ar virkni jaunu problēmu - viņam jāstrādā ar Kongresu, jāpieņem caur to budžets.
Un Kongress nav trampisks, tas ir gandrīz tāds pats kā iepriekš, pat ja Baltajā namā ir Tramps.
Tas ir viens ierobežojums, amerikāņu institūcijas ir vēl viens - ir daudz amatpersonu, kuras varēs teikt, es atvainojos, prezidenta kungs, bet likums mums to neļauj darīt. Ja gribat to mainīt, jādodas uz Kongresu un jāpanāk izmaiņas likumā. Jautājums ir arī, vai budžetā būs gana līdzekļu. Tramps varbūt var ierasties Ovālajā kabinetā ar šiem grandiozajiem plāniem uzcelt mūri uz Meksikas robežas un tā tālāk, taču realitātei ir ļoti izglītojošs efekts uz politiķiem un viņi ātri vien saprot, ka lielākā daļa lielo solījumu nav reālistiski izpildāmi. Un uzreiz arī nākas saskarties ar sarežģītām situācijām un lēmumiem - ko Trampa kungs darīs Sīrijā? Un ja Eiropā nobriedīs drošības krīze? Vai viņš vienkārši metīs rokas gaisā un teiks - atstājiet to Putina ziņā? Viņš to varētu darīt, un tas satrauc.
Tomēr es domāju, ka daudz ticamāk ir tas, ka pateiks Pentagonam un Valsts departamentam - izstrādājiet plānu un, visticamāk, arī sekos šim plānam.
Tā kā es domāju, ka institucionālā pēctecība ASV ir daudz stiprāka, nekā varētu šķist priekšvēlēšanu kampaņas laikā
