Saule, bezrūpība, kafija, futbols, dejas un skaistas meitenes: šādas atbildes uz jautājumu, ar ko viņiem saistās Brazīlija, visbiežāk sniedza Rīgas ielās satiktie cilvēki.
Brazīlija ir piektā lielākā valsts pasaulē pēc teritorijas, kā arī sestā lielākā pēc ekonomikas izmēra.
Ar saviem 213 miljoniem iedzīvotāju Brazīlija ir sestā lielākā valsts pasaulē arī iedzīvotāju skaita ziņā (aiz Ķīnas, Indijas, ASV, Indonēzijas un Pakistānas).
Etniski daudzveidīga sabiedrība
Brazīlija neatkarību no Portugāles ieguva 1822. gadā. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ portugāļu valoda ir Brazīlijas valsts valoda un tik daudzveidīgo sabiedrību veidojošais faktors.
Brazīlija rasu ziņā ir ļoti daudzveidīga. Nepilna puse ir eiropiešu izcelsmes, nedaudz vairāk par 40 procentiem ir mulati jeb ar eiropiešu un afrikāņu asiņu sajaukumu. Vēl valstī ir arī afrikāņu minoritāte un pavisam nedaudz procentuāli – zem viena procenta – ir pamatiedzīvotāji jeb amerindiāņi.
Valsts etniskais daudzveidīgums ir cieši saistīts ar tās vēsturi un konkrēti verdzību. Verdzība mūsdienu Brazīlijas teritorijā dzīvojošo pamatiedzīvotāju vidū eksistēja vēl pirms portugāļu ierašanās. Portugāļi ne tikai šo praksi turpināja, bet arī sāka ievest vergus Brazīlijā no Āfrikas.
ASV zinātnieku aprēķini liecina, ka apmēram 40 procenti no visiem vergiem, kas tika izvesti no Āfrikas, nonāca tieši Brazīlijā. Cukura ražošanā, kalnrūpniecībā un lauksaimniecībā kopumā vergu darbaspēks bija ekonomiskās attīstības pamats.
Miljoniem vergu
Brazīlija kļuva par vienu no pēdējām Latīņamerikas valstīm, kurās tika juridiski atcelta verdzība. Tas notika 1888. gadā. Runa ir par vairāk nekā četriem miljoniem cilvēku, kas bija ievesti Brazīlijā kā vergi šo gadsimtu laikā. Tiek rēķināts, ka brīdī, kad verdzība tika atcelta, 15 procenti no desmit miljoniem Brazīlijas iedzīvotāju bija vergi.
Diemžēl Brazīlija nebija pēdējā pasaules valsts, kurā atcēla verdzību. “De iure” kā pēdējā to izdarīja Mauritānija, kas šo soli spēra tikai 1981. gadā.
Lēta un pakļauta darbaspēka izmantošanas fenomens ekonomikā ir bijusi pasaules sērga tūkstošiem gadu, un pēc ANO institūciju datiem mūsdienās vēl vairākas valstis nav kriminalizējušas vergturību. Vienlaicīgi vairāk nekā 40 miljoni cilvēku pasaulē ir faktiskā verdzības stāvoklī – veic piespiedu darbu vai arī ir piespiedu laulībās.
Starp valstīm, kurās verdzība kā piespiedu darbs un sevišķi jau bērnu darbs vēl jo projām ir sastopama parādība, ir arī Brazīlija.
Augošs spēks pasaules ekonomikā
Bet, protams, mūsdienās Brazīlijas milzīgā ekonomika nebalstās uz vergu darbaspēku.
Brazīlijas ekonomika ir 1,25 triljonus eiro liela pēc Pasaules Bankas datiem. Un iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju pašreizējās cenās ir nepilni 6000 eiro. Latvijai šis rādītājs ir vairāk nekā 15 000 eiro. Respektīvi, esam 2,5 reizes bagātāki nekā brazīlieši. Vienlaicīgi Brazīlija tiek klasificēta kā vidēju ienākumu valsts.
Brazīlija ir viena no tā saucamajām BRICS valstīm, kuras tiek uzskatītas par būtiskākajām ekonomikām ārpus G7 valstu bloka. BRICS ir saīsinājums no valstu nosaukumiem angļu valodā: Brazil (Brazīlija), Russia (Krievija), India (Indija), China (Ķīna) un South Africa (Dienvidāfrika).
Brazīlija ir arī daļa no G20 veidojuma. Valsts ekonomiskais potenciāls un integrācijas līmenis pasaules ekonomiskajos procesos un pasaules preču ražošanas ķēdēs ir būtisks, lai ekonomiskās svārstības Brazīlijā tiktu uzlūkotas ar bažām.
Brazīlija ir arī daļa no “Mercosur” bloka jeb Dienvidu kopējā tirgus. Līdz ar Brazīliju tajā ietilpst arī Argentīna, Paragvaja un Urugvaja. Citas valstis gan bloks nealkst uzņemt bez kritēriju izpildes, jo ekonomiskā nestabilitāte jeb ekonomiskie šoki, kā mēs zinām arī no mūsu pašu Eiropas Savienības pieredzes, ir nevēlami.
Pasaules līdere kafijas un putnu gaļas ražošanā
Brazīlijas ekonomika ir ļoti diversificēta jeb daudzveidīga. Neskatoties uz to, ka Latvijā mēs, visticamāk, zinām tikai Brazīlijas kafiju.
Tas ir saprotami, jo Brazīlija ir pasaulē lielākā kafijas ražotāja. Bet mēs droši vien nezinām, ka Brazīlija ir arī pasaulē lielākais putnu gaļas ražotājs.
Šī valsts ražo un eksportē ne tikai lauksaimniecības produktus, tostarp sojas pupiņas. Tiek eksportēts arī metāls, naftas produkti un koksne no Amazones mūžamežiem.
Interesanti, ka Brazīlijas lielākais eksporta partneris nav ASV, bet gan Ķīna, uz kuru aiziet gandrīz 30 procenti no visas Brazīlijas produkcijas. Uz ASV tiek sūtīts uz pusi mazāk.
Importā čempione arī ir Ķīna, bet ASV šajā ziņā ļoti neatpaliek, jo katra nodrošina ap 20 procentu Brazīlijas importā. Trešais lielākais partneris ir Vācija un tikai tad “Mercosur” partnervalsts Argentīna. Tas tikai parāda, ka pasaules ekonomika Brazīlijai noteikti ir būtiskāka nekā reģionālā.
Brazīlija ir būtiska ne tikai pasaules ekonomikā. Tā ir vērā ņemams spēlētājs arī pasaules politikā. Brazīlijas ārpolitikas pamatā klasiski ir bijusi daudzpusēja jeb multilaterāla jautājumu risināšanas pieeja. Brazīlijas ārpolitikas izejas pozīcija ir bijusi nabadzīga, nestabila un ģeogrāfiski distancēta valsts pasaules politikā. Bet līdz ar ekonomiskā spēja pieaugumu, valsts arī kļūst pašpārliecinātāka. Tādēļ mēs par Brazīliju vēl dzirdēsim.
Brazīlijas izrāviens nav noticis
Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru jau licis Brazīlijas balsij arvien vairāk izskanēt pasaules politikā.
Par to, kādi ir Brazīlijas ārpolitikas izaicinājumi, vaicājām doktoram Nuno Morgadu, Korvinus universitātes Budapeštā docentam.
“Pirmais lielais izaicinājums Brazīlijai ir atrisināt tās milzīgās iekšējās problēmas. Un tās ir trīs – izglītības, drošības un ekonomiskās problēmas. Drošības ziņā izaicinājums ir augstais noziedzības līmenis, jo pēdējo desmit gadu laikā ik gadu tiek nogalināti vairāk nekā 50 000 cilvēku.
Turklāt Brazīlijai ir ļoti spēcīga cilvēku nolaupīšanas un izspiešanas industrija, apjomīga narkotiku tirdzniecība un lietošana. Lai arī Bolsonaru administrācija ir aktīvi strādājusi pie noziedzības izskaušanas, bet vēl ir ļoti tāls ceļš ejams.
Otrā ir izglītības problēma, jo Brazīlijā ir ļoti augsts analfabētisma līmenis. Tikai vairāk nekā 50 procenti bērnu ir pietiekama lasītprasme un rakstītprasme. Tas ietekmē arī šo cilvēku spēju kļūt par atbildīgiem pilsoņiem un, manuprāt, tas arī izskaidro gadu desmitiem pastāvošo augsto korupciju Brazīlijā. Un atkal – dati liecina, ka ar Bolsonaru nākšanu pie varas korupcijas līmenis ir mazinājies, taču tas joprojām ir ārkārtīgi augsts visos valsts līmeņos.
Ja runājam par trešo – ekonomikas – problēmu, tad jāsaka, ka pēdējo gadu laikā Brazīlija ir piedzīvojusi gadsimta laikā lielāko recesiju. Šeit jau atkal ir vainojama korupcija un kreiso politiķu īstenotā milzīgu summu nozagšana no valsts līdzekļiem.
Par spīti Bolsonaru mēģinājumiem liberalizēt ekonomiku, Brazīlija joprojām tiek klasificēta kā pārsvarā nebrīva ekonomika. Tās rādītāji ir vienā līmenī ar Lesoto un Kamerūnu. Ekonomiskās problēmas veicina arī sliktā infrastruktūra un neattīstītais ceļu tīkls, kas ievērojami pasliktina valsts konkurētspēju starptautiskajā tirgū.
Brazīlijas ārpolitikas prioritāte vienmēr ir bijusi Dienvidamerikas kontinenta integrācija jeb kontinentalizācija. Taču šādu Dienvidamerikas integrāciju var uzskartīt par politisku manevru, ar mērķi aizvirzīt Brazīliju no savu iekšējo problēmu risināšanas.
Manuprāt, šāda aizvirzīšanās ir izrādījusies kaitīga, jo bieži vien piesauktais Brazīlijas izrāviens tā arī nekad nav noticis.
Taču šāda integrācija ir iekļauta gan konstitūcijā, gan dažādos stratēģiskajos dokumentos, un tas nozīmē, ka Bolsonaru administrācija valsts ģeopolitisko orientāciju nav mainījusi. Vai nu tāpēc, ka nevēlējās, vai nu tāpēc, ka prezidents nesaprot šādu pārmaiņu nozīmi, vai nu viņš vienkārši nevarēja neko mainīt.
Tas tāpēc, ka liela daļa no tieslietu sistēmas, birokrātijas, izglītības sistēmas, medijiem un pat katoļu baznīcas un armijas vadības ir pret Bolsonaru un viņa administrāciju. Tāpēc Bolsonaru atliek paļauties tikai uz iedzīvotāju vairākumu, kamēr opozīcijas gan politiskajās aprindās, gan sabiedrībā ir ļoti organizēta.”
Jākļūst par lielvaru ne tikai futbolā
Rezumējot jāsaka, ka Brazīlija ir patiesa “emerging power” jeb briestošā vara. Ja vien valstī valdošā ienākumu nevienlīdzība, korupcija un noziedzība nenokaus Brazīlijas potenciālu, ir pamats ticēt tam, ka pasaulei ar Brazīliju nākotnē būs jārēķinās ne tikai kā ar futbola lielvalsti.
Brazīlijas futbola izlase visbiežāk ir ieguvusi Pasaules kausu – piecas reizes.
Brazīlijas likumdošanā ir kāds īpatnējs regulējums. Brazīlijas federālā līmeņa cietumos, kā ziņo Starptautiskais Cietumu izglītības tīkls, ieslodzītajiem ir iespēja katru gadu samazināt savu sodu par līdz pat 48 dienām, ja viņi lasīs grāmatas.
Proti, ieslodzītajam ir četru nedēļu laikā jāizlasa kāda filozofijas vai klasiskās literatūras grāmata un jāuzraksta saturiska, strukturēta un rūpīgi noformēta eseja par šīs grāmatas saturu. Katra grāmata ļauj samazināt kopējo sodu par četrām dienām. Cietuma izveidota komisija nosaka, kurš cietumnieks var šajā programmā piedalīties. Šo programmu ieviesa 2020. gada februārī, un tās rezultāti vēl ir procesā.
Cīņa pret noziedzību ietekmē arī Brazīlijas tūrisma industriju. Brazīlijai ir milzīgs daudzums apskates objektu, ko piedāvāt, bet vienlaikus Brazīlija ir valsts ar zemāko tūristu skaitu, ja rēķina pret kopējo iedzīvotāju skaitu.
Pirms Covid-19 pandēmijas katru gadu Brazīliju apmeklēja tikai 6,4 miljoni tūristu, un puse no viņiem devās uz lielpilsētu Riodežaneiro, tostarp divi miljoni tieši slavenā karnevāla laikā.
