Algu neviens viņai nemaksāja, arī biļetes viņa pirka pati, pati maksāja par ēdienu un uzturēšanos. Tāds nu ir brīvprātīgais darbs. Un Amerikā, kur jau kādu laiku ir Margaritas īstās mājas, tas nav nekas neparasts.
Margarita atzīst, ka kultūras atšķirības starp Latviju un ASV no vienas un Nepālu no otras puses, ir milzīgas. „Ja tu salīdzini Latvijas skolu ar Nepālas skolu, tad Latvijas skola būtu Harvardas universitāte. Vēsturi nepasniedz: pasaki kas ir Eiropa, viņi nekad to nav dzirdējuši. Hitlers vai Napoleons, Roma vai Grieķija, viņi skatās un plikšķina acis: domā, par ko tu vispār runā – vai tas ir ēdiens vai cilvēks, vai vieta?” stāsta Margarita.
Vēl viena īpatnība bijusi visuresošā nabadzība. „Tiešām nabadzība, aizgāju ciemos. Viņi dzīvo divstāvu māla mājiņā, ēdiens uz ugunskura, gultas nav, stāvi ir tik mazi, ka nevar stāvēt. Īsta nabadzība, kuru nekad nebiju iedomājusies, ka tā ir. Tam visam cauri izstaigāt…” viņa nopurina galvu.
Nepāliešu bērni arī nav zinājuši, kas ir velosipēds. „Visīpatnējākā diena bija tad, kad bērniem – piektajai klasei mēģināju izskaidrot, kas ir ritenis. Viņi nebija redzējuši, un es mēģināju zīmēt riteni. Nu, kā tu vari izstāstīt, kam nav ne jēdziena, ne bilde, - neko,” uzsvēra Margarita.
Nepāliešiem angļu valoda ir caurlaide uz pasauli. Un pat tad, ja pēc brīvprātīgo aizbraukšanas viņi pusdienlaikā noliks malā karotes un dakšiņas un turpinās ēst ar rokām, viņiem paliks valoda un apjausma, ka pasaule turpinās arī aiz Nepālas robežām. Savukārt Margaritai tā ir laba skola.
Brīvprātīgais darbs Amerikā ir tāds kā sociāls fenomens jau kopš koloniālajiem laikiem, kad savstarpēja palīdzība nozīmēja izdzīvošanu. Sākot no ielu apgaismojuma, ko tolaik veidoja katrs, izliekot gaismekli pie saviem vārtiem un svētdienas skolām, līdz sporta klubiem, politiskajām organizācijām un ugunsdzēsēju vienībām, kuru lielāko daļu joprojām veido brīvprātīgie. Amerikā brīvprātīgajā darbā ik gadu iesaistās katrs ceturtais – kopumā vairāk nekā 60 miljoni iedzīvotāju. Viņi ziedo astoņus miljardus darba stundu, kuru kopējo vērtību lēš ap 170 miljardiem dolāru.
Vēl vairāk brīvprātīgo ir Kanādā un Austrālijā, ievērojams skaits cilvēku par velti mēdz strādāt arī Eiropā. Ja Latvijā neņem vērā Lielo Talku, tad pastāvīgu brīvprātīgā darba darītāju ir krietni mazāk.
