LTV: Termins “viltus ziņas” patiesībā nav īsts zinātnisks jēdziens. Taču katram šķiet, ka viņš saprot, ko tas nozīmē, jo tas sastāv no diviem vienkāršiem vārdiem: “viltus” un “ziņas”. It īpaši attiecībā uz “viltus” ļaudīm šķiet, ka tas ir acīm redzami. Kas tas par valdzinājumu, kas piemīt šim jēdzienam, un vai uzskatāt to par īstu jēdzienu?

Marks Geloti: Daudzējādā ziņā esam pieķērušies šim jēdzienam, jo tas tiek popularizēts. Taču tas, ko saprot kā “viltus ziņas”, dažkārt nemaz nav “viltus” un bieži tās nav ziņas. Tādējādi tas aptver veselu loku veidu, kā manipulēt ar medijiem un ziņām.

Citkārt tas notiek, nemaz neizgudrojot ziņas, bet gan ļoti selektīvi atlasot noteiktus realitātes fragmentus, kurus vēlaties uzsvērt.

Vēl citkārt tās nav ziņas, bet vienkārši sagudrojums. Būtiskākais, ka mūsdienu pasaulē ir bīstami vienkārši manipulēt ar ļaužu uztveri, izmantojot to, kas izskatās kā reāls apkārtējās pasaules atainojums.

No otras puses, jūs taču neteiktu, ka  pirms 50 gadiem būtu bijis daudz grūtāk manipulēt ar ziņām?

Bija citādi tajā ziņā, ka pirms 50 gadiem – pirms ziņu platformu sprādziena – bija salīdzinoši maz informācijas avotu. Daži televīzijas kanāli, radio stacijas un laikraksti, kurus pārraudzīja redaktori. Protams, valstis varēja manipulēt ar informāciju un dažos gadījumos to varēja darīt arī ļoti ietekmīgi mediju magnāti. Taču vārtu sargātāju loks bija šaurs.

Mūsdienās, kad ikviens var sevi pasludināt par ziņu mediju tāpēc vien, ka viņam ir jauka mājaslapa vai tvitera ziņu plūsma, ir notikusi tā dēvētā mediju demokratizācija.

Vērts uzsvērt, ka ļoti daudzējādā ziņā tas bija labi, ļaujot izgaismot tik daudzus stāstus — dažādām grupām un kopienām tagad ir balss, kuras tām iepriekš nebija. Tomēr diemžēl neesam pielāgojušies dzīvei šajā visaptverošajā un nemitīgajā bombardēšanā ar to, par ko tiek apgalvots, ka tās ir ziņas. Bieži to dara, nemaz nezinot, kas ir un kas nav ziņas.

Būtībā runa ir par šādi tapušo ziņu kvalitāti. Vesela paaudze ir pieradināta pie ziņām, kas nav ziņas, jo to nenodrošina kvalitatīva žurnālistika.

Te viss sanāk kopā. Būsim godīgi – ir iespējama tiešām sliktas kvalitātes žurnālistika lielos, pievilcīgos un dārgos oficiālajos medijos. Tieši tāpat iespējams, ka daudzi pilsoniskie žurnālisti patiešām var radīt īstas ziņas. Es konkrēti strādāju ar Krieviju un Krievijas politiku. Un patiešām pārsteidzoši, cik daudz kvalitatīvas informācijas par Krieviju parādās tieši interneta medijos. Savā ziņā tas ir lieliski. Jo tas drupina valsts spēju kontrolēt ziņas.

Taču galvenais, ko jūs minējāt, ir mediju pratība. Un tas ir izšķiroši svarīgi. Mēs neesam vēl pielāgojušies jaunajai situācijai. Pielāgošanās šādai pasaulei prasīs laiku. Bet mēs nevaram to pagriezt atpakaļ, sakot: ''nu reiz ir gana, atslēdzam tviteri, aizveram mājaslapas un atgriežamies vecajos labajos laikos, kad bija ducis mediju".

Ķīna to dara.

Atklāti sakot, ar visai ierobežotām sekmēm. Ķīnieši atrod visādus ceļus, kā to apiet. Ik reizi, kad Ķīna ievieš jaunu cenzūras pasākumu, ļaudis atrod jaunu ceļu tā apiešanai. Tā ir mūsdienu pasaules daba.

Mēs neko nevaram paveikt, ierobežojot piekļuvi. Tajā pašā laikā mums gan ir jānodrošina, ka pieejama arī kvalitatīva žurnālistika un ka tā var izdzīvot šajā laikmetā. Taču ilgtermiņā

izšķiroši svarīga būs mediju pratība – panākt, lai ļaudis saprot – tas vien, ka kaut kas lasīts internetā, nepadara to par patiesību.

Mūsu problēma ir tā, ka šobrīd esam iestrēguši šajā pārejas punktā. Ļoti labi, ka skolās ievieš dažādas programmas. Tas patiešām ir svarīgi, bet tam būs nopietnāks iespaids vien pēc pieciem, desmit un 15 gadiem. Tikām esam apmulsuši, pikti un neizpratnes pilni par to, ko iesākt tagad.

Kā gan var nošķirt, kas patiess, bet kas – ne, ja mūsdienu cilvēks vairs nav paradis pat izlasīt visu rakstu līdz galam? Ļoti bieži tas apstājas virsraksta līmenī. Pārējais balstās iztēlē. Un tad šī ziņa ar klikšķiem tiek izplatīta tālāk. Kā jūs domājat, vai taisnība uzskatam, ka mūsdienu cilvēks nav gana daudz izlasījis?

Visnotaļ. Redzat – es esmu zinātnieks, tādēļ, protams, esmu pedants un uzskatu, ka ļaudīm būtu jālasa daudz vairāk un tādā garā.

Taču šeit ir divi svarīgi punkti. Pirmais – nodrošināt noteiktu pamatu; mēs to varētu saukt par vispārējām zināšanām. Tādējādi cilvēkam ir savi iekšēji atskaites punkti. Ja uzrastos kāds, sakot, ka Staļina laiki bija miera un pārticības laiki visiem, tad cilvēkam būtu jāaizdomājas: pag, pag, tas nemaz neizklausās patiesi. Tūdaļ pat jāizlec sarkanajam karodziņam. Tātad jānodrošina ļaudis ar vispārējām zināšanām.

No otras puses,

liela daļa viltus ziņu iedarbīguma saistīta ar to, ka tās nedaudz pārsniedz personas zināšanu robežu. Tās nav pavisam neticamas.

Ja es teiktu, ka ļaudis mirst no bada Mančestras ielās, jūs teiktu – tas nu gan nav ticami! Taču, ja es teiktu, ka Augšvoltā ir humānā krīze, tas izklausītos gluži ticami. Pat ja nezinām faktu, ka tā nemaz nav valsts. Tomēr tas izklausās ticami. Ļoti bieži viltus ziņas izskatās ticami.

Tādēļ otra lieta ir tā - pat ja ļaudīm nav attiecīgo zināšanu, viņiem jābūt iemaņām, lai apzinātos, ka visa komunikācija ir kaut kāda veida manipulācija. Tā cenšas mainīt jūsu skatījumu uz kaut ko. Vienalga, vai tā ir politiķa runa, vai veļas pulvera reklāma, vai politiski mērķēts raksts, kas pavēsta, ka NATO vēlas iebrukt Krievijā. Jātrenē cilvēki maigajās prasmēs, lai viņi to apzinātos, kā arī lai apzinātos, ka tas vien, ka ieraudzījāt virsrakstu un izlasījāt to, nepadara to ticamu.

Interneta pasaulē mums arvien vairāk iespēju veidot līdzīgus viedokļu burbuļus. Jūs sekojat ļaudīm ar noteikta veida viedokli tviterī un feisbukā. Viņu viedokļi ir kaut kādā ziņā radniecīgi. Tad pierakstāties interneta laikrakstam, kurš jau pauž viedokli, kas saskanīgs ar jūsējo. Un piepeši rodas sajūta – lūk, visi man piekrīt!

Tādējādi veidojat šīs jaukās, mazās mākslīgās informācijas pasaulītes. Jāpanāk ne tikai, lai ļaudis to apzinās, bet arī, lai viņi vēlas iziet ārpus komforta zonas.

Dažreiz ir apzināti jāiepazīstas ar to cilvēku viedokli, kas jums nepiekrīt. Tādējādi jums pašam veidojas daudz līdzsvarotāks skatījums.

Lasot, ko daži latvieši domā par krievvalodīgo mūsu sabiedrības daļu, jāsecina, ka, viņuprāt, visi krievvalodīgie dzīvo šādā burbulī, kur viņus bombardē ar noteikta veida informāciju. Vai jūsu rīcībā attiecībā uz Latviju vai jebkuru citu vietu pasaulē ir zinātnisks pētījums, kas liecinātu par šādu situāciju, kur visi iedzīvotāji atrodas noteikta tipa burbulī?

Diezgan skaidrs, ka Maskava cenšas izmantot iespējas dzīt ķīļus starp krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju daļu un pārējo sabiedrību. Šī mērķa panākšanai realizē dažādus pasākumus. Bet patiesībā ir diezgan noteiktas robežas Maskavas propagandas iedarbīgumam. Nav nozīmes, cik neapmierināts, iespējams, esat ar dzīvi Rīgā vai jebkur citur. Viņu vidū ir ļoti, ļoti maz cilvēku, kas, izsverot visus par un pret, teiktu, ka drīzāk vēlētos būt Krievijas Federācijas pilsoņi. Viņi var būt neapmierināti; viņi var justies tā, ka viņu krieviskais mantojums ir nozīmīgs un tas ir jāizceļ. Bet neviens patiesībā nesaka, ka valsts būtu daudz labāk pārvaldīta, ja to vadītu Putins.

No otras puses, daļa Krievijas mērķu nav tikai krieviski runājošo mobilizācija. Tās mērķis ir panākt, ka pārējie attiecas pret krieviski runājošajiem kā vienotu masu.

Un viena no manām bažām ir tā, ka, jo vairāk mēs domājam par viņiem kā par vienotu grupu, jo vairāk mēs viņus par tādu pārvēršam. 

Krievija ļoti gribētu, lai pārējie attiektos pret krievvalodīgajiem tā, it kā visi viņi būtu potenciāla piektā kolonna un ienaidnieka aģenti.

Skaidrs, ka viņi tādi nav. Mēs redzam centienus kultivēt šīs lūzuma līnijas. Un Latvijā nozīmīgākas ir starp krievvalodīgajiem un pārējo sabiedrību. Savukārt Itālijā cenšas saasināt attiecības starp industriāli attīstītajiem ziemeļiem un pārējo valsti. Lielbritānijā — centās pārspīlēt Skotijas neatkarības referenduma nozīmi un atbalstīt "Brexit". Visas šīs lūzuma līnijas ir Krievijas dezinformācijas kampaņas mērķis.