Drošība, miers un sievietes. Kādas ir jaunās vēsmas NATO darba kārtībā?

Oktobrī sagaidīti jaunie Nobela Miera prēmijas ieguvēju vārdi, šogad prēmiju piešķirot Kongo ginekologam Denisam Mukvegem un Irākas jezīdu minoritātes aktīvistei Nadijai Muradai. Prēmiju abi saņēmuši par nopelniem cīņā pret seksuālo vardarbību militāra konflikta ietvaros. Pirms tam, septembrī, tika izlaists arī jaunais NATO “Sieviešu, miera un drošības” rīcības un politikas plāns. Vai starptautiskās drošības vidē beidzot varam runāt par jaunām vēsmām, atzīstot sieviešu lomu konfliktu norisē un to atrisināšanā?

ĪSUMĀ:

  • “Sievietes, miers un drošība” doktrīnas galvenais mērķis ir sieviešu vienlīdzīgas lomas uzsvēršana, veicinot starptautisko mieru un drošību.
  • Mainoties moderno konfliktu dabai, tajā skaitā arī pieaugot nelikumīgu bruņoto grupējumu iesaistei ilgstošos konfliktos, novērojama to īpaši smagā ietekme uz civiliedzīvotājiem.
  • Viens no “Sievietes, miers un drošība” doktrīnas virzītājiem bija tieši augstais pret sievietēm karā pastrādāto un nesodīto seksuālo noziegumu skaits.
  • Citādā sieviešu iesaiste konfliktos, bieži ne kā tiešām karadarbības dalībniecēm, viņu pieredzi padara citādāku, tādēļ viņas jāiekļauj arī konfliktu novēršanā un atrisināšanā.
  • NATO Sieviešu, miera un drošības rīcības un politikas plāns, kas publicēts 2018. gada septembrī, norāda uz alianses pastiprinātu iesaisti, attīstot visaptverošāku konflikta risināšanas pieejas veidošanu.

ANO rezolūcija Nr. 1325

Šajā rakstā ANO rezolūcija Nr. 1325 minēta kā galvenā tās vēsturiskās nozīmes dēļ. Kopš 2000. gada ir tikušas pieņemtas arī citas rezolūcijas, īpaši pret seksuālas vardarbības izmantošanu karā; to skaitā arī rezolūcijas Nr. 1820, 1888, 1889, 1960, 2106, 2122, 2422.

“Sievietes, miera un drošības” doktrīnas pirmsākumi ir meklējami Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padomes rezolūcijā Nr. 1325, kas tika pieņemta 2000. gadā. Rezolūcija apstiprināja sieviešu lomu konfliktu novēršanā un atrisināšanā, tajā skaitā arī miera sarunās un mediācijas procesos. Šīs rezolūcijas darba kārtībā galvenais uzsvars tiek likts uz sieviešu aktīvākas iesaistes veicināšanu starptautiskā miera un drošības attīstībā. Kopš 2000. gada šis doktrīnas termins ir ticis pieņemts un izmantots gan starptautisko organizāciju darba kārtību un projektu ietvaros, gan starp citiem valstiskiem un nevalstiskiem dalībniekiem.

Savos izstrādes pirmsākumos tas arī strauji norādījis uz problēmām modernajā karadarbībā. Dažkārt dēvētas arī par “jaunajiem kariem”, ar to tiek saprastas darbības, kas citstarp izrietējušas no militāro tehnoloģiju attīstības, kā arī kombatantu un civiliedzīvotāju lomu izplūšanas. Praktiski “jaunie kari” norāda uz ieilgušiem konfliktiem, tajos iesaistoties gan civiliedzīvotājiem, gan neregulāriem spēkiem un nelikumīgiem bruņotiem grupējumiem, piemēram, teroristu organizācijām. Daudzu šo dalībnieku darbības nepakļaujas “kara likumiem” (starptautiskajām humanitārajām tiesībām). No tā izsenis neproporcionāli cietuši civiliedzīvotāji un jo īpaši sievietes un meitenes.

Kombatanti

Kombatanti ir personas, kuras pieder pie karojošo pušu bruņotajiem spēkiem un kurām ir tiesības tieši piedalīties karadarbībā.

Sievietes karā un konfliktos

Sieviešu, miera un drošības rīcībpolitika ir galvenokārt balstīta tieši uz šiem kara pieredzes aspektiem – par spīti proporcionāli mazākai sieviešu iesaistē tiešā kara darbībā, to atšķirīgā pieredze padara sieviešu viedokli ne mazāk svarīgu to atrisināšanā. Doktrīnas izstrādes procesā īpašu lomu spēlējusi arī atklāsme par seksuālo vardarbību, kas tikusi izcelta kā viena no skaļākajām “jaunajos karos” pielietotajām metodēm.

Seksuālā vardarbība pret civiliedzīvotājiem (sievietēm un meitenēm jo īpaši) tiek izmantota gan no nelikumīgu bruņoto grupējumu, gan no dažu valstu bruņoto spēku karavīru puses. Vēl šī gada martā ANO paziņojuma ietvaros tika atklāts, ka izvarošanu kā ieroci, lai pazemotu opozīcijas grupējumus un to ieņemtās teritorijas iedzīvotājus, izmanto Sīrijas bruņotie spēki. Līdzīgi stāsti atrodami par rohinga sievietēm un meitenēm Mjanmā.

Kaut arī dzimuma noziegumi karā pēc 1949. gada Ženēvas konvencijas 1977. gada papildu protokola ir vispāratzīti kā kara noziegumi, šie noziegumi ne vienmēr tiek pastrādāti no valsts bruņoto spēku karavīru vai citu likumīgu konflikta dalībnieku puses, tādējādi uz viņiem šie panti neattiecas. Kā norāda ANO 2018. gada ziņojums, no 19 valstīm, par kurām atrodama informācija par šāda rakstura kara noziegumiem, vairums no uzrādītajiem pāridarītājiem ir tieši nelikumīgi bruņoti grupējumi vai teroristu organizācijas.

Uz to norāda arī vairāki praktiski gadījumi, piemēram, jezīdu sieviešu un meiteņu paverdzināšana, piespiedu laulības un dzimumu noziegumi “Daīš” kontrolētajās teritorijās vai ''Boko Haram'' dzimumnoziegumi pret nolaupītajām meitenēm Nigērijā. Par spīti atsevišķiem centieniem, tajā skaitā no jezīdu grupām un Nadijas Muradas kā vienas no visskaļāk zināmajām lieciniecēm, ir pāragri cerēt uz individuālu kaujinieku atbildību. Pat centieni saukt individuālus pāridarītājus pie atbildības bijuši ne visai veiksmīgi arī tad, kad starptautiskā likumdošana uz tiem attiektos. Starptautiskajos tribunālos pie atbildības saukti vien tikai daži no vēstures skaļākajiem pāridarītājiem – Ruandas, Kongo un bijušās Dienvidslāvijas gadījumos.

Seksuālās vardarbības izmantošana atstāj nozīmīgas sekas ne tikai uz individuāliem upuriem, bet arī uz konflikta risināšanu un miera attīstību – tā sadragā sociālo vienotību starp kopienām un tās iedzīvotājiem. Taču izvarošanas gadījumi un dzimumnoziegumi nav vienīgie kara noziegumi, kas norāda uz dažādām sieviešu un vīriešu pieredzēm konfliktā.

Samazinoties valsts lomai un vīriešiem iesaistoties aktīvā karadarbībā, sievietes pārņem vitālas ikdienas izdzīvošanas funkcijas, bieži kļūstot par vienīgajām ģimenes apgādniecēm. Arī šī atziņa tādēļ funkcionējusi par tālāku pamatu, meklējot holistiskākas konflikta atrisināšanas pieejas. Piemēri tam būtu sieviešu iesaistīšana konflikta atrisināšanas plānošanā, mediācijas procesos un miera rezolūciju izstrādē. Šādā pieeja dod sievietēm iespēju netikt uztvertām tikai kā konfliktu upuriem, bet būt daļai no pozitīvām pārmaiņām.

NATO Sieviešu, miera un drošības rīcības un politikas plāns

“Sieviešu, miera un drošības” doktrīna nenoliedzami ir vairāku organizāciju, valdību un savienību darba kārtībā. Piemēram, 2017. gadā ASV Kongresā pieņemts tika “Sieviešu, miera un drošības likums”, kas paredz palielināt ASV centienus atrisināt un novērst konfliktus, palielinot sieviešu ietekmi miera un drošības procesos. Arī Eiropas Savienības Ārējās darbības dienests savā misijās atsaucas uz šīs politikas veicināšanu.

Taču šī raksta ietvaros īpaša uzmanība tiek veltīta NATO rīcībpolitikas plānam, kas balstīts uz 2007. gadā izlaistā dokumenta attīstīšanu. Jaunā un papildinātā 2018. gada versija ir balstīta uz trīs stūrakmeņiem – integrāciju, iekļaušanu un integritāti. Šie stūrakmeņi paredz lielāku dzimumu līdztiesību visās NATO aktivitātēs. Tajā skaitā lielāku sieviešu pārstāvības veicināšanu NATO un dalībvalstu bruņotajos spēkos un misijās (iekļaušanu), kā arī atbildības palielināšanu “Sieviešu, miera un drošības” politikas īstenošanā (integritāti).

Tomēr īpaši jāizceļ ir tieši integrācijas stūrakmens, kas ir balstīts uz atziņu par konfliktu citādo ietekmi uz sieviešu dzīvēm, tajā skaitā arī iepriekš minēto seksuālo vardarbību. Sasaucoties ar citām NATO tematiskajām sadaļām, piemēram, civiliedzīvotāju aizsardzību un bērnu aizsardzību bruņota konfliktu ietvaros, tieši šāds uz sievietēm vērsts mehānisms piedāvātu visaptverošāko pieeju konfliktu risināšanā, sniedzot arī viņām iespēju kļūt par daļu no nākotnes.

Šāda alianses pieeja varētu turpināt būt par pamatu, attīstot sieviešu kā līdztiesīgu partneru iekļaušanu konsultāciju procesos ne tikai ar NATO misijām saistītos procesos. Vēl vairāk, tas norāda arī uz ciešāku pāreju uz cilvēku drošību (human security) orientētu plānu izveidi – akcentējot dažādu sabiedrības grupu pieredzi un šīs pieredzes nozīmīgumu, izstrādājot alianses misijas plānus.

Praktiski NATO drošības politikas ietvaros jau gadiem notiek uz dzimumu vērsta rīcībpolitikas attīstība. Tā ietekmē gan NATO iekšējo darbību, ārējo plānošanu, gan attiecības ar alianses partneriem. Piemēram, iekšējā darbībā NATO Starptautiskajā Militārajā štābā īpaši izveidotais dzimuma padomnieks sniedz informāciju un konsultācijas dzimuma līdztiesības jautājumos, tajā skaitā sekojot rezolūcijas Nr. 1325 ieviešanai NATO dalībvalstīs un to bruņotajos spēkos.

Šādi padomnieki eksistē dažādos militāras vadības un struktūras līmeņos, tajā skaitā arī misijās gan Afganistānā, gan Kosovā. Varšavas samita laikā arī Afganistānas deklarācijā īpaši uzsvērts tika, ka afgāņu sievietēm ir būtiska loma samierināšanās procesā. 

Citi vērā ņemami piemēri ir 2016. gadā programmas “Zinātne mieram un drošībai” ietvaros sniegtā palīdzība Moldovas valdībai, izstrādājot nacionālo stratēģiju rezolūcijas Nr. 1325 ieviešanā. Programmas “Partneri mieram” fonda ietvaros Vidusjūras dialoga partnervalsts Jordānija saņem atbalstu, attīstot sieviešu pārstāvību Jordānijas bruņotajos spēkos. Projekta ietvaros  finansiāls un funkcionāls atbalsts tiek sniegts, attīstot mācību centrus un infrastruktūru.

Taču šie projekti ir tiešā veidā saistīti ar NATO partnervalstu pieprasījumiem – valstis no potenciālās projektu ietvaros sniegtās palīdzības var selektīvi atteikties. Tātad ciešāka šīs doktrīnas implementācija arī turpmāk turpinās būt balstīta uz globālu dialogu starp dažādiem valstu partneriem, veicinot katras valsts iekšpolitisko attīstību, uzsverot doktrīnas nozīmīgumu.

Vai rezolūcija nr. 1325 savu mērķi sasniegusi?

Tomēr par spīti šai globālajai gribai, no 1990. līdz 2017. gadam sievietes sastādījušas vien 8% no miera sarunu dalībniekiem un vien 2% no mediatoriem. Vairums miera izlīguma dokumentu, kas parakstīti kopš 1990. gada, sievietes nepiemin vispār.

Kā minēts jau iepriekš, arī karā un konfliktos pastrādātie dzimumnoziegumi gan no valsts bruņoto spēku, gan dažādu nelikumīgu grupējumu puses turpina būt ne vien skaudra, bet arī nesodīta ikdienas realitāte.

Tomēr pastiprināta starptautiskā uzmanība, novērtējama gan Nobela prēmijas pasniegšanas sakarā, gan NATO papildinātajā rīcības un politikas plānā, ir straujš solis pareizā virzienā. Vēl vairāk, tie funkcionē ne tikai kā mediju un uzmanības pievēršanas rīki, bet arī mērķtiecīga dažādu pasaules dalībnieku iesaiste ieilgušas problēmas risināšanā.

Ir nepieciešams turpināt stingru un vadītu dialogu, skaidrojot šīs doktrīnas un attiecīgi sieviešu pieredzes nozīmīgumu sabiedrības attīstībā pēc konflikta beigām.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti