Eiropas Savienībai tagad ir milzum daudz izaicinājumu un apdraudējumu pie tās namdurvīm – krīze Ukrainā, karš Sīrijā, augošie terorisma draudi, taču valstis šo briesmu ielokā joprojām nerīkojas atbilstoši, tā secina starptautiska pētījuma autori. Viņi norāda, ka ES lielākā problēma šajās dienās ir stratēģiska redzējuma trūkums gan ārlietās, gan drošībā, kā arī nepietiekama vienotība un izpratne par to, kas ir patiesi draudi un kas būtu jādara, lai pret tiem kopīgi nostiprinātos.
„Mūsu piedāvājuma galvenā ideja ir, ka ar laiku ir jāveido Eiropas Aizsardzības savienība. Un „savienība” šeit nozīmē to, ka valstīm vai valstu koalīcijām, kuras vēlas ciešāk integrēties, sadarboties aizsardzības jomā, būtu jāizmanto Eiropas Savienības iespējas – budžets, institūcijas - un jāpielāgo tās, lai panāktu to, ka Eiropas Savienība var īstenot arvien augošās drošības prasības un stāties pretī izaicinājumiem,” tā viens no ziņojuma autoriem, Briselē bāzētās domnīcas „Eiropas Politikas studiju centrs” pētnieks Stīvens Blokmans.
Pētnieki nenoliedz, ka lielu triecienu ir nesusi arī ilgstošā ekonomiskā krīze, kuras laikā virkne dalībvalstu tieši aizsardzības budžetu ir lēmušas apgriezt teju pirmo, taču arī tagad, kad valstis pamazām atkopjas, tām joprojām ir dažāda izpratne par apdraudējumu.
Tam piekrītarī domnīcas „FRIDE” starptautisko attiecību analītiķis Daniels Kohans:
„Te ir dažādi faktori. Valstu vadītājiem ir dažādas domas par to, kuri draudi ir paši svarīgākie. Ne vienmēr valstis ir vienisprātis par militārā spēka izmantošanu, un, protams, ir arī budžeta problēmas.”
Stīvens Blokmans uzskata, ka šāda Eiropas ciešāka sadarbība aizsardzībā spētu palīdzēt arī, piemēram, Ukrainas krīzē, kas patlaban ir liela satraukuma cēlonis:
„Mūsu padoms ir, ka Eiropas Savienībai pašai ir jāpārskata savs stratēģiskais redzējums par tiem procesiem, kas notiek pasaulē, un to, kāda ir tās loma attiecībās ar kaimiņiem un kaimiņu kaimiņiem. Otra lieta, Eiropai tiešām vajadzētu mobilizēt tos resursus, kas jau tai ir, bet kas līdz šim nav izmantoti, proti, daudz vairāk likt lietā jau esošās militārās iespējas, gan tuvojošos draudu paredzēšanai, gan krīzes vadīšanai, gan pēckonfliktu atjaunošanas procesā.”
Ekspertu grupa norāda, ka šis nebūt nav mudinājums Eiropas Savienībai veidot savu armiju, par ko pēdējās dienās, pēc tam kad šādu domu pauda Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, plaši runā gan politiķu aprindās, gan medijos.
„Tas nav reāli, jo tad Eiropas Savienība ir jāveido kā federāla supervalsts. Kurš par to atbildēs, kurš to vadīs, kurš par to maksās? Mēs neesam ne tuvu supervalsts izveidošanai un diez vai kādreiz būsim. Tas, uz ko mēs aicinām, ir Eiropas Savienībai uzņemties lielāku lomu, palīdzot dalībvalstu valdībām sadarboties aizsardzības jomā, un patiešām integrēt dažu militāro spēkus. Piemēram, Baltijas valstīs jau notiek sadarbība. Mēs vēlamies redzēt vairāk šādu piemēru un lai Eiropas Savienība varētu spēlēt koordinatores lomu,” spriež Daniels Kohans.
Jāatgādina, ka atzinību Eiropas Savienības aktivitātēm, kas raisījušās ap dažādajiem viedokļiem par iespējamas armijas izveidošanu, paudis arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, norādot, ka tomēr abām organizācijām vajadzētu vienai otru papildināt, nevis dublēties. Pētnieki savukārt sola, ka diskusijas par Eiropas lielāku vienotību aizsardzībā turpinās.
