16+1 formāts ir uzskatāms piemērs 16 Eiropas Centrālās un Austrumeiropas valstu vēlmei aktīvi sadarboties ar Ķīnu. Likumsakarīgi, ka šī formāta galvenā mītne atklāta Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā.
Ungārija ir viena no lielākajām ieguvējām, sniedzot loģistikas pakalpojumus Ķīnas kravām, kas Eiropā ienāk Pirejas ostā Grieķijā un tad no Serbijas pa dzelzceļu tiek nogādātas Ungārijā. Ungārija plaši runā par Ķīnas pieaugošo lomu. Līdzīgs noskaņojums jūtams arī Briselē tikpat nemīlētajā Polijas valdībā, kas ar Ķīnu, piemēram, runā par jaunas lidostas izbūvi Varšavā.
Tikmēr Čehijas prezidents Milošs Zēmans kā vienīgais Rietumu līderis apmeklēja masīvo Ķīnas militāro parādi Otrā pasaules kara piemiņai, un Sjī Dziņpina atbildes vizītē Čehija tika atalgota ar desmitiem jaunu sadarbības līgumu.
Centrālās un Austrumeiropas tuvināšanās ar Ķīnu ir likumsakarīga ģeogrāfisku un pat vēsturisku iemeslu dēļ – bijušajās sociālisma valstīs biznesa vide tomēr komunistiskajam gigantam ir saprotamāka.
Tomēr domnīcas “Carnegie Europe” direktors, čehu profesors Tomašs Valašeks aicina nepārspīlēt Ķīnas ietekmi šajā reģionā. “Šīs valstis - vai tā būtu Ungārija, vai Polija, vai Čehija - saņem daudzkārt vairāk gan publiskajās investīcijās Eiropas Savienības fondu formā, gan privātajās investīcijās no Rietumeiropas uzņēmumiem, nekā no Ķīnas. Lai gan populisti izmantos Ķīnu argumentam, ka mums nepieciešams mazāk Eiropas Savienības un Briseles, tas ir limitēts arguments. Ķīna ekonomiski ir interesanta, taču īstā ekonomiskā realitāte ir Eiropas Savienība,” sacīja Valašeks.
Tomēr Ķīnas solītās iespējas kļūst arvien vilinošākas. Latvijas Universitātes profesors Pēteris Pildegovičs, kurš Ķīnas politikai un ietekmes pieaugumam sekojis kopš Mao Dzeduna laika, vērojis arī, kā mainījusies Centrālās un Austrumeiropas politisko elišu attieksme pret Ķīnu.
Ķīnas plāni tik tiešām ir ambiciozi – vienas jostas un viena ceļa politika, kas tiek dēvēta par senā Zīda ceļa mūsdienu variantu. Proti, tā iecerējusi savienot Āziju un Eiropu pa gaisu, sauszemi un ūdeni. Vēl atklāts ir jautājums, kurš no šī plāna nopelnīs visvairāk un kāda tam var būt politiskā cena.
