Divvirzienu ceļš uz dzimumu vienlīdzību. Ģimenes tiesību reforma arābu reģionā Covid-19 laikmetā

Cīņā ar Covid-19 pandēmiju arābu valstis visnotaļ strauji pieņēma striktus ierobežojumus, kas ģimenes likuma iespaidā neproporcionāli ir ietekmējušas sievietes. Rezultātā aptuveni 700 tūkstoši sieviešu zaudēs savas darbavietas. Savukārt ar dzimumu saistīta vardarbība dažās valstīs ir augusi par 100%. Sabiedrība un eksperti ir saukuši pēc ģimenes likuma reformām ar pavisam nelieliem panākumiem, lai gan reformas krimināllikumā un darba tiesībās ir bijušas veiksmīgākas. Koronavīrusa izraisītās ekonomiskās sekas šobrīd ir radījušas neparedzamu nākotni sieviešu tiesībās, kur sievietēm tiks piešķirta nozīmīgāka loma sabiedrībā vai pretēji - sociālās izmaiņas ekonomiskās krīzes laikā tiks stagnētas. 

ĪSUMĀ:

  • Izglītības, izklaides un apkalpošanas iestādes tika slēgtas Covid-19 ierobežojumu dēļ.
  • Vairums sieviešu strādā šajos sektoros, un daudzas strādā nereģistrētos darbos, jo ģimenes tiesības ierobežo amatus, kurus sievietes var ieņemt.
  • Covid-19 krīze ir neproporcionāli radījusi negatīvas ekonomiskās sekas sievietēm.
  • Ģimenes tiesības daudzās arābu valstīs ar likumu atļauj izmantot vardarbību pret sievietēm.
  • Izolācijas režīma iespaidā vardarbības līmenis pret sievietēm ir ievērojami kāpis.
  • Ģimenes tiesību reformas ir bijušas veiksmīgas tikai noteiktos tematos: brīvības izvēle laulībās un sievietes tiesības nodot savu tautību savam bērnam.
  • Covid-19 krīze ir radījusi neparedzamu nākotni sieviešu tiesībām arābu reģionā.

Arābu valstu pasākumi Covid-19 izplatības ierobežošanai

Arābu valstis strauji pieņēma ļoti striktus ierobežojumus, lai samazinātu koronavīrusa izplatību. Piemēram Saūda Arābija jau 26. februārī izsludināja liegumu doties svētceļojumā uz Meku un Medinu, kuras katru gadu ar šādu nolūku apmeklē miljoniem musulmaņu. Martā gandrīz visas valstis slēdza skolas, bērnudārzus, restorānus, veikalus, kā arī aizliedza publiskus pasākumus un tikšanās, pat ja to mērķis bija reliģisks.

Saūda Arābija un Tunisija arī ieviesa komandantstundu un obligātu pašizolēšanos. Savukārt Alžīrijā un Irānā liegumi un ierobežojumi bija vieglāki un bieži vien netika ievēroti, un pat izraisīja protestus. Tomēr praktiski visās valstīs izglītības un apkalpošanas iestādes tika slēgtas, faktiski piespiežot sievietes rūpēties par bērniem un mājsaimniecību.

Ģimenes tiesības arābu valstīs: sievietes lomu un iespējas likumīgi nosaka vīrieši

Ģimenes tiesības vairākumā arābu valstu nosaka to, ka vīrietis pārvalda mājsaimniecību un viņam ir aizbildniecība pār sievieti. Tas nozīmē, ka viņam ir tiesības noteikt savas sievas, mātes, kā arī meitas karjeru, pienākumus un attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. Valstis, kurās šādi ģimenes likumi ir raksturīgi, ir Saūda Arābija, Tunisija un Maroka. Daudzās arābu valstīs vīriešiem ir likumīgi atļauts "disciplinēt" savu sievu un meitu. Piemēram, Irākas krimināllikumā ir noteikts, ka vīrs drīkst izmantot vardarbību, lai disciplinētu savu sievu. Lībijas krimināllikums nosaka to, ka vīrietis drīkst izmantot vardarbību pret savu sievu, meitu vai māsu un pat nogalināt viņu, aizsargājot savu godu, ja viņa bijusi nelikumīgās seksuālās attiecībās, t.i. homoseksuālas attiecības vai seksuālās attiecības ārpus laulības.

Ģimenes tiesības ietekmē arī to, vai sieviete var strādāt un saņemt pabalstus. Ģimenes likums arābu valstīs nosaka, ka vīram ir jādod atļauja, lai viņa sieva varētu strādāt un saņemt aizdevumus. Šī likuma iespaidā darba devēji nevēlas pieņemt darbā sievietes, jo vienmēr pastāv risks, ka sievietes vīrs aizliegs viņai strādāt. Turklāt vīrietis parasti var izlemt, vai viņa meita vai sieva varēs iegūt universitātes izglītību pat tad, ja likums nosaka, ka sievietēm ir tiesības uz vienlīdzību izglītībā, jo vīrieši pelna ievērojami vairāk nekā sievietes un var izlemt neapmaksāt izglītību.

Ģimenes tiesības nosaka, ka sieviete var iegūt mājsaimniecības vadītājas statusu tikai ļoti retos gadījumos, piemēram, ja vīrs ir miris vai fiziski nav spējīgs strādāt. Rezultātā visi nodokļu atvieglojumi un bezdarbnieku pabalsti ir pieejami ģimenei tikai caur vīrieti, pat ja laulība ir šķirta.

Šie ierobežojošie ģimenes likumi sekmē diskriminējošu darba likumdošanu.

Gandrīz visās arābu valstīs, izņemot Alžīriju, sievietēm ir aizliegts strādāt fiziski smagu darbu, un lielākajā daļā valstu sievietes arī nedrīkst strādāt nakts maiņu darbus. Rezultātā tikai 21% sieviešu iekļūst darba tirgū. Tomēr sievietes arvien vairāk vēlas iegūt finansiālo neatkarību, pat tad, ja viņas vīrs, tēvs vai brālis liedz viņai strādāt. ANO pētījumi liecina, ka 61,8% strādājošo sieviešu arābu valstu reģionā ir daļa no ēnu ekonomikas, kas nozīmē, ka sievietes netiek reģistrētas kā strādājošās, nemaksā nodokļus un tādējādi nesaņem pabalstus un darbinieku aizsardzību.

Ar dzimumu saistīta vardarbība Covid-19 krīzes laikā ievērojami aug

Vairākumā arābu valstu ģimenes likums un krimināllikums nesoda vardarbību ģimenē, kas vērsta pret sievietēm, ja tā tiek izmantota sievietes “disciplinēšanai”. Turklāt arābu reģionā ir otrs augstākais vardarbības līmenis pret sievietēm pasaulē. Vardarbība pret sievietēm visā pasaulē ir ievērojami paaugstinājusies Covid-19 krīzes laikā. Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka arābu reģionā dzimuma vardarbība kopš Covid-19 krīzes izsludināšanas ir augusi par 50-60%. Piemēram, Lībijā šī gada marta mēnesī zvani par dzimumu vardarbību pieauga par 100% salīdzinājumā ar pērnā gada marta mēnesi. Ierobežojumu dēļ daudz vīriešu strādā no mājām, kas noved pie biežākiem konfliktiem ģimenē.

Lielais vardarbību skaits ir cieši saistīts ar ģimenes tiesībām.

Rezultātā, pat ja izsaukums par vardarbību tiek reģistrēts, vīrietis, visticamāk, nesaņems sodu, jo viņš var to attaisnot kā sievietes “disciplinēšanu” vai sava goda aizstāvēšanu. Turklāt šie izsaukumi parasti netiek tālāk izmeklēti, lai pārliecinātos, vai vīrieša teiktais ir patiesība, kas ir izskaidrojams ar sievietes sociālo un likumīgo statusu.

Dzimuma vardarbība rada arī ievērojamas ekonomiskās sekas. Pirmkārt, samazinās valsts iekšzemes kopprodukts (IKP), jo sievietes darba spēja un produktivitāte ir zemāka, atrodoties vardarbīgās attiecībās. Piemēram, Ēģipte zaudēja aptuveni 2% no IKP. Otrkārt, sieviete bieži vien nav spējīga doties uz darbu vairākas dienas pēc vardarbības gadījuma. Rezultātā viņa saņem samazinātu algu, kas padara mājsaimniecības kopējo ienākumu mazāku. Treškārt, vardarbība pret meitu rada traucējumus izglītībā, kas ietekmē sievietes iespēju iekļūt darba tirgū. Ceturtkārt, policistu un tiesu nepieciešamība šādiem gadījumiem palielina arī valdības izmaksas. Ņemot vērā augstās ekonomiskās izmaksas, ko rada dzimuma vardarbība, ekonomiskā nestabilitāte no Covid-19 pandēmijas visticamāk būs izteiktāka arābu valstīs.

Sievietes arvien straujāk zaudē savu vietu ekonomikā

Covid-19 krīzes rezultātā ir sagaidāms, ka aptuveni 1,7 miljoni cilvēku zaudēs darbu un 700 tūkstoši no tiem būs sievietes, kas ir neproporcionāli liels skaitlis, ņemot vērā, ka sievietes sastāda tikai 21% no darba tirgus. Pandēmija ir laupījusi daudzu sieviešu iespēju iegūt vai saglabāt kaut nelielu finansiālo neatkarību. Turklāt pieņemtie ierobežojumu visvairāk ir ietekmējuši restorānus, bārus, izklaides un skaistumkopšanas iestādes. Šo industriju darbinieki pārsvarā ir sievietes, tāpēc viņas arī tradicionālajā darba tirgū ir zaudējušas amatus un ienākumus.

Mājsaimniecības pienākumu veikšana un rūpēšanās par bērniem, kas sastāda lielāko daļu no neapmaksātā darba spēka, ir ļoti nozīmīga daļa no ekonomikas, kura arābu valstīs netiek oficiāli iekļauta valsts ekonomikā.

Rezultātā, kad valdība lemj par likumiem un sabiedrisko politiku, darbs (ēst gatavošana, mājas uzkopšana, rūpēšanās par bērniem un pensionāriem), kuru veic sievietes, netiek ņemts vērā.

Neapmaksāts darbaspēks arābu reģionā ir visaugstākais pasaulē, kas izskaidrojams ar sociāli kulturālo un reliģisko sieviešu lomu sabiedrībā, kā arī ar vīriešu ekstensīvajām tiesībām ģimenes likumā. Sievietes arābu valstīs pavada aptuveni 4,7 reizes vairāk laika, veicot neapmaksātus darba pienākumus, nekā vīrieši, un ANO pētījumi liecina, ka Covid-19 ietekmē šis skaitlis turpinās augt. Turklāt nevienlīdzība un diskriminācija, ko rada ģimenes tiesības un darba tiesības, tikai saasina situāciju. Tad, kad ekonomika sāks nostabilizēties, sievietēm būs vēl grūtāk ieņemt apmaksātus un oficiāli reģistrētus amatus nekā iepriekš.

Ģimenes likuma reformas iespējamība un sagaidāmās izmaiņas

Ģimenes likums arābu reģionā ir viena no grūtākajām tiesību jomām, kurā panākt reformas, jo tā ir cieši saistīta ar reliģiju. Islāms ir arābu sabiedrības sakne, kas nosaka pamatlikumus (šariata likumu), dzīves principus un cilvēku savstarpējās attiecības. Pēdējo gadu laikā arābu reģions ir pieredzējis ļoti lēnas izmaiņas ģimenes tiesībās. Visbiežāk pieņemtās reformas ir saistītas ar sievietes tiesību šķirties no vīra bez sava tēva vai brāļa atļaujas un iespēju nodot tautību savam bērnam. Ēģipte, Irāka, Maroka ir dažas no valstīm, kur šādas reformas ir notikušas.

Ģimenes tiesības ļauj citām tiesību jomām radīt likumus, kuri ir diskriminējoši un pat bīstami sievietēm. Dažās valstīs, piemēram, Tunisijā, Lībijā un Kuveitā, krimināllikums atļauj vīrietim, kurš izvarojis sievieti, laulāties ar viņu (sievietes vīru izvēlas tēvs vai brālis). Šāds iznākums ir cieši saistīts ar ģimenes tiesībām, kurās noteikts, ka sievietēm ir pienākums un vīriešiem ir tiesības aizstāvēt ģimenes godu, un, ja sievietei ir bijušas seksuālas attiecības pirms laulības, tad ģimenes gods tiek uzskatīts par “notraipītu”. Līdzīgi arī darba tiesības, balstoties uz ģimenes tiesībām, rada augstu nevienlīdzības līmeni ar likumiem, kuri prioritāti piešķir vīriešiem.

Lai arī sievietes vēlas panākt ģimenes likuma reformu, viņas visvairāk koncentrē savus resursus, lai veicinātu darba tiesību un krimināllikuma reformas. Šie mēģinājumi ir bijuši arī daudz veiksmīgāki. 2019. gadā Apvienotie Arābu Emirāti pieņēma dažādas reformas piecās jomās — pārvietošanās brīvībā, atalgojumā, laulībā, ekonomiskajā aktivitātē un mātes tiesībās. Džibuti, Bahreina, Jordānija, Maroka un Tunisija arī veica deviņas dažādas reformas.

Vislielākais progress ir bijis Saūda Arābijā, kur reformas notikušas sešās dažādās jomās, un viena no tām ļauj sievietēm iegūt aizdevumu no bankas, lai uzsāktu savu biznesu. Turklāt Saūda Arābija ir uzstādījusi mērķi ieintegrēt sievietes darba tirgū, lai sasniegtu 30% sieviešu dalību līdz 2030. gadam.

Covid-19 izraisītās ekonomiskās sekas var potenciāli kļūt par dzinējspēku darba tiesību reformām, bet tās var arī stagnēt reformu attīstību.

Iznākums ir atkarīgs no tā, kā valstis centīsies atjaunot savu ekonomiku: fokusējoties uz steidzami nepieciešamiem risinājumiem, kuri būs veiksmīgi īstermiņā, vai uzsverot ilgtermiņa risinājumus, kuri veicinās lēnāku ekonomikas attīstību.

Tomēr, apzinoties, ka lielākā daļa no māsiņām un pirmās palīdzības sniedzējiem Covid-19 pacientiem ir sievietes, šis ir unikāls mirklis, kad sievietes arābu valstīs var pieprasīt uz sieviešu tiesībām orientētus likumus. Ņemot vērā iepriekš minētās reformas, ir sagaidāms, ka sievietes pieprasīs vienlīdzīgāku attieksmi, it īpaši valstīs, kur koronavīrusa izplatība ir augsta un sievietes ir ārkārtīgi nepieciešamas.

Dzimumu vienlīdzību arābu sabiedrībā nav iespējams panākt bez ģimenes likuma reformas, jo tikai reforma šajā jomā var panākt beznosacījumu vienlīdzību.

Reformas citās tieslietu jomās var radīt lielāku vienlīdzību, bet, ja ģimenes likums atļaus vīriešiem likumīgi pieņemt lēmumus par sieviešu darba iespējām un turpinās noteikt dzimumu lomas, diskriminācija pret sievietēm darba vietā, likumā un sabiedrībā turpinās būt visnotaļ ievērojama.

Panākt ģimenes likuma reformu jautājumos par sievietes slepkavību, aizstāvot savu godu, un vīrieša aizbildniecību pār sievieti ir iespējams, jo šie likumi nav cieši saistīti ar islāmu un šariata likumu. Piemēram, Turcijā un Ēģiptē sieviešu slepkavības, aizstāvot savu godu, kas parasti ir saistīts ar vīra piekrāpšanu, ir aizliegtas un tiek sodītas. Saūda Arābija pērnajā gadā atcēla vīriešu aizbildniecības tiesības pār sievieti ceļošanas jautājumos. Turklāt Tunisijā vīriešu aizbildniecības tiesības vairs neeksistē.

Vienlaikus veikt reformas ģimenes likumā, kas panāktu vienlīdzīgas dzimumu lomas un tiesības, ir visai neiespējami, jo islāms nosaka, ka sieviešu pienākums rūpēties par ģimeni ir svēts. Rezultātā tik krasas reformas tuvāko dažu desmitu gadu laikā nenotiks, it īpaši ņemot vērā to, ka arī sievietes uzskata rūpēšanos par ģimeni par svētu pienākumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti