Kā veidojamas attiecības ar Mūsdienu Krieviju – tas bija viens no centrālajiem šogad uzstādītajiem jautājumiem trešajā Baku Globālajā Forumā, kur pulcējās virkne esošo un bijušo valsts līderu un ekspertu no visas pasaules. Īpaši aktuāls šis jautājums saistībā ar Krievijas agresiju Ukrainā bijis ne vien šī reģiona valstīm, bet arī Amerikas Savienotajām valstīm, kuras pēdējā laikā Krievijas medijos līdzīgi kā padomju laikos nereti tiek atkal pasniegtas kā galvenais Krievijas ienaidnieks.
Ilgus gadus ASV valsts departamentā strādājušais diplomāts Deivids Merkels, kurš bijis atbildīgs par ASV attiecībām ar Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu un Moldovu, atzīst, ka tik naidīga atmosfēra abu valstu attiecībās nav pieredzēta sen, turklāt
mūsdienu Krievija ir pat neparedzamāka kā Padomju Savienība, jo ir atkarīga tikai no viena cilvēka lēmumiem:
"Ir ļoti liela nevēlēšanās atzīt, ka mēs esam atgriezušies pie aukstā kara, jo cilvēki vienkārši vēlas aizvērt šo vēstures lapas pusi. Taču ja tā padomā - pašlaik ir virkne jaunu konfliktu un mūsu attiecības ar Maskavu ir balstītas uz ļoti sliktiem priekšnosacījumiem. Ir arī atklāti ļoti daudz spiegu no Maskavas.
Pat Padomju Savienības laikā politbirojam bija zināma ierobežojoša ietekme attiecībā uz savu līderi, ko pašlaik mēs neredzam attiecībā uz Putinu. Tā kā es domāju, ka jāsauc lietas īstajos vārdos -
mēs esam atgriezušies pie tā sauktās nulles summas spēles, kur vienas puses ieguvums ir otras puses zaudējums.
Tā ir situācija, kurā Maskava ir izvēlējusies neievērot valstu teritoriālo nedalāmību, vai tā būtu Ukraina, vai Gruzija, vai potenciāli kāda cita valsts. Vai tas ir jauns aukstais karš, vai jauna lapaspuse vecajā - es neesmu drošs, taču šķiet, ka Maskava ir skaidri parādījusi, ka tās vēlme integrēties Eiropā ir beigusies, un tagad tā ir vairāk ieinteresēta veidot kaut ko citu paralēli Eiropai."
Deivids Merkels atzīst, ka Krievija izvērsusi pret ASV spēcīgu kampaņu medijos, kurai Savienotās Valstis ne vienmēr bijušas gatavas: "Ir acīmredzami, ka Maskava tiešām ļoti smagi strādā pie savas propagandas, jo viņi redz, ka savas rīcības dēļ Ukrainā, Eiropa sāk Krievijai uzgriezt muguru.
Turklāt Maskava strādā ļoti smagi pie tā, lai iedzītu ķīli ASV un Eiropas Savienības attiecībās, kā arī attiecībās starp Eiropas Savienības valstīm.
Tā kā vienotības saglabāšana Eiropas Savienības iekšienē ir būtiska un ir redzams, ka vismaz pašlaik, Latvijas prezidentūras laikā to ir izdevies saglabāt, kad galdā celti dažādi problēmjautājumi saistībā ar Krievijas invāziju Ukrainā. Es domāju, ka arī mums jābūt gudrākiem.
Es nedomāju, ka tā bija laba doma, ka ASV diplomāte Maidanā dalīja pīrādziņus.
Šeit jāstrādā nopietniem ASV diplomātiem, kas precīzi artikulē ASV nostāju. Taču es arī domāju, ka pēc zināma laika, kad vēl vairāk pieaugs iekšējas problēmas, Krievijas tauta sapratīs, ka lai novērstu uzmanību no šīm problēmām, Putins atkal radījis ārējā ienaidnieka tēlu un šis ārējais ienaidnieks ir Savienotās Valstis."
Tomēr, kā uzsver Merkels, līdzšinējā Krievijas stratēģija Kremlim bijusi veiksmīga - militāra spēka izmantošana pret kaimiņiem nozīmējusi reitingu kāpumu Putinam, kā arī, kā šķiet vismaz pagaidām, arī ģeopolitiskas uzvaras attiecībā uz Gruzijas un Ukrainas eiroatlantiskās integrācijas centieniem.
"Man ir ļoti grūti iedomāties, ka Eiropa varētu atbalstīt Ukrainas un Gruzijas dalību NATO vai pat atbalstīt to, ka tiek piešķirts rīcības plānu dalībai NATO, ja Krievijas karavīri atrodas daļā šo valstu teritorijas.
Un es domāju, ka tā ir liela daļa no Putina pašreizējās spēles - iesaldēt jebkādus tālākus centienus uz eiroatlanstisko integrāciju bijušajās Padomju Savienības valstīs. Tas nostrādāja Gruzijas gadījumā - faktiski izbeidza nopietnas diskusijas par Gruzijas dalību, un arī Ukrainā - tieši tas vēl arī kopā ar mērķi noturēt flotes bāzi Sevastopolē, bija iemesls tam, ko Putins sarīkoja Krimā," skaidro eksperts Merkels.
Līdz ar to, kā skaidro Deivids Merkels, arī citām Eiropas valstīm jāņem vērā, ka pārlieku piekāpīga politika no Eiropas Savienības puses attiecībās ar Krieviju var novest pie jaunām problēmām. Tāpēc ļoti rūpīgi jāapsver, kā veidot attiecības ar Maskavu savstarpējas ekonomiskas atkarības apstākļos, kad uz spēles likta veselu valstu turpmākā nākotne.
