- Aptaujas: Atbalsts apvienošanās idejai Dienvidkorejā rūk
- Vecā paaudze atceras šķirtās ģimenes un uzsver, ka korejieši ir viena nācija; jaunā paaudze redz problēmas
- Eksperts un bijušais ANO vadītājs, dienvidkorejietis Bans Kimuns atzīst abu valstu dažādību
- Bažas, kā varētu apvienoties tirgus ekonomikas valsts un totalitāra kodolvalsts
Dziesma par skumjām un ar vēlmi apvienoties
Karaoke bārā Seulā pēc garās darbadienas sanākuši kolēģi un draugi. Karaoke Dienvidkorejā ir populārs atpūtas veids. Var paņemt pa alum vai korejiešu tradicionālā dzēriena sodžu pudelei, kas pēc garšas atgādina degvīnu, un uzdziedāt. Šis karaoke bārs atrodas pa šaurām trepītēm ēkas otrajā stāvā, nelielā, tumši apgaismotā telpā ar dažiem galdiem; sienas un griesti aplīmēti ar fotogrāfijām; stūrī sēž omulīgs pusmūža vīrs mūzikas plašu, disku, skaņu pulšu un datora ielenkumā ar ģitāru rokās. Viņš ir karaokes bāra dvēsele, organizējot dziedāšanu un to darot arī pats.
Priekšā iznāk cits pusmūža vīrietis un paziņo, ka dziedās dziesmu, ko velta abu Koreju apvienošanai. Korejiešu dziesmas nosaukums – „Vēstule no ierindnieka” – par dienestā iesaukta karavīra skumjām, esot atšķirtam no draugiem un ģimenes.
Korejas pussala tika sašķelta pēc Otrā pasaules kara, un divu valstu sadalījumu iecementēja Korejas karš, kas ar pamieru noslēdzās pirms 65 gadiem.
Lielākā daļa dienvidkorejiešu atbalsta atkalapvienošanos, tomēr, gadiem ritot, atbalsts arvien krītas, liecina aptaujas.
Turklāt krasi atšķiras dažādu paaudžu nostājas. Vairums vecākā gadagājuma cilvēku atbalsta apvienošanos, jauniešu vidū ideja vairs nav tik populāra, un vairums divdesmitgadnieku to neredz kā nepieciešamību.
Paaudžu konflikts: Mēs esam vieni un tik dažādi
Gandrīz 60 gadus vecā Lī Sunhī, kas dzimusi dažus gadus pēc Korejas kara beigām, cer, ka Korejas apvienosies.
„Mēs esam viena nācija. Pasaule ir mainījusies. Es redzēju, kā apvienojās abas Vācijas.
Mums ir atšķirīgas ideoloģijas, taču apvienošanās ir ļoti svarīga. Es ceru, ka mēs izlīgsim. Domāju, tas nāks par labu Korejas attīstībai,” stāsta Lī Sunhī.
Bet 26 gadus vecais Bē Kvangjans, tikko pabeidzis visiem dienvidkorejiešu vīriešiem obligāto divu gadu militāro dienestu, meklē kur strādāt un ir pret apvienošanos.
„Tas būtu grūti, jo esam bijuši šķirti tik daudzus gadus, ka mums ir atšķirīga izpratne vienam par otru – tās ir dažādas kultūras, dažādas sabiedrības, dažāda atmosfēra. Vai es personīgi to vēlos? Nē.
Ja apvienošanās notiek, tad, tāpat kā Vācijas gadījumā, būs papildu nodokļi un vispār daudz problēmu. Turklāt, domāju, ka būs arī sociāli konflikti,” skeptisks ir Bē Kvangjans.
Pat valoda kļuvusi atšķirīga
Atšķirības starp dažādu paaudžu nostājām skaidro profesors Kims Džēčuns no Seulas Sogangas universitātes. “Vecākās paaudzes apvienošanos redz kā vienu nāciju, kas dzīvo kopā.
Nacionālistiski uzskati ir tuvāki vecākām paaudzēm, kas pieredzējušas Korejas karu un izjūt, ka korejiešu nācijai ir svarīgi dzīvot vienā vienotā valstī,”
pauž Kims Džēčuns. “Bet paaudzes, kas dzimušas pēc Korejas kara, pēc Aukstā kara ēras, nedomā par Ziemeļkoreju kā brāļu un māsu valsti.
Viņi paši tagad izjūt ekonomiskas grūtības, un apvienošanās nozīmētu, ka šīm jaunākajām paaudzēm būtu daudz jāupurē. Viņiem uz saviem pleciem būs jāiznes šī nasta, runājot tiešā valodā, barot ziemeļkorejiešu tautu,” norāda Džēčuns.
Vecākā paaudze Ziemeļkoreju redz kā valsti ar ļaunu komunistu līderi, uz kuru jāizdara spiediens. Jaunākās paaudzes par Ziemeļkoreju nedomā kā kādu īpaši sliktu komunistu valsti – ja abas Korejas var mierīgi līdzāspastāvēt, viņus tas apmierina.
Dienvidkorejā Džedžu starptautiskajā forumā jūnija nogalē, kas norisinās atpūtnieku iecienītajā Džedžu salā, pēdējos mēnešos aktivizējies miera process bija galvenā diskusiju tēma. Šeit bijušajam ANO ģenerālsekretāram Banam Kimunam Latvijas Radio jautā, kādas, viņaprāt, ir abu Koreju apvienošanās izredzes.
„Apvienošanās ir visas korejiešu tautas kvēlākā vēlme. Tie ir 75 miljoni cilvēku. Tādēļ mums jāpieliek visas savas pūles, lai sasniegtu apvienošanos. Tomēr vispirms mums ir jāatjauno savstarpējā uzticēšanās, jāvirza izlīgšanas process, abpusējā gan ekonomiskā, gan sociālā, gan kultūras sadarbība. Tas ir tas, ko mēs tagad sāksim darīt. Taču
pirmkārt ir jāatrisina kodoljautājums. Pretējā gadījumā ANO Drošības padomes sankcijām būs jāpaliek spēkā. Bez šo jautājumu atrisināšanas būs grūti īstenot apvienošanos,” stāsta Bans Kimuns.
Dienvidkorejā bieži tiek piesaukts Vācijas atkalapvienošanās piemērs – gan kā veiksmes stāsts, gan kā piemērs tam, cik grūti un dārgi tas būtu. Ir arī būtiskas atšķirības. Piemēram, atšķirībā no Vācijas, Korejas pussala tika sadalīta pēc pilsoņu kara; Ziemeļkorejas ekonomika ir daudz sliktākā situācijā nekā tā bija Austrumvācijā, un tā arī ir daudz izolētāka.
Ilgais nošķirtības periods šķeļ arī korejiešu valodu, norāda žurnāliste Lī Jonhjana.
„Jūs varētu domāt, ka mēs, ziemeļu un dienvidu korejieši, lietojam to pašu valodu. Protams, tā tas ir, tomēr starp abās valstīs runāto korejiešu valodu izveidojies daudz atšķirību. Tā patiesībā būtu diezgan liela problēma, ja abas Korejas apvienotos,” atzīst Lī Jonhjana.
Korejas attīstības pamatā Ziemeļkorejas dabas resursi un Dienvidkorejas tehnoloģijas?
Tālāk jau atklāts ir jautājums par to, kāda vispār būtu apvienotas Korejas pārvaldes forma –
viena ir demokrātiska valsts ar brīvā tirgus ekonomiku, otra – totalitārs komunistisks režīms.
Tādēļ apvienošanās noteikti nav mērķis, kas varētu tikts sasniegts tuvākajā laikā. Seulas mērķi ir vispirms nodrošināt mieru un atrisināt kodoljautājumu, meklēt saskares punktus praktiskas sadarbības jautājumos, uzsvaru liekot uz ekonomisko sadarbību.
„Ziemeļkorejai ir daudz dabas resursu, bet nav tehnoloģiju un kapitāla attīstībai,” norāda Dienvidkorejas Apvienošanās ministrijas Starptautiskās sadarbības nodaļas direktors O Čonsuks. “Savukārt Dienvidkorejai ir tehnoloģijas un līdzekļi, lai attīstītu un apgūtu Ziemeļkorejas resursus. Mēs varam izveidot labu ekonomiskās sadarbības modeli, saliekot kopā Dienvidkorejas kapitālu un tehnoloģijas un Ziemeļkorejas dabas resursus,” saka Čonsuks.
Seulas karaoke bārā dziedātā dziesma „Vēstule no ierindnieka”, kurā stāstīts par karavīra skumjām par atšķirtību, tomēr noslēdzas ar atziņu, ka dienests nav viņa jaunības beigas, un skan uz cerīgas nots par jaunu sākumu. Pēc ziemas olimpiskajām spēlēm, kurā abas Korejas piedalījās zem vienota karoga, līdzīgs cerības par abu attiecībām patlaban valda arī Dienvidkorejā.
