Domnīcas "Chatham House" ekspertu nepārsteidz, ka eskalācija starp Azerbaidžānu un Armēniju Kalnu Karabahā novērojama laikā, kad Krievijas militārie tīkojumi saņem triecienu Ukrainā. Jo veiksmīgāka karā būs Ukraina, jo mazāka būs Krievijas kapacitāte Dienvidkaukāzā un Centrālāzijā, uzskata Brūrs.
Latvijas Radio: Sadursmēs starp Armēniju un Azerbaidžānu, kas notika pagājušajā nedēļā, dzīvību zaudēja vairāk nekā 200 karotāju. Tās bija smagākās kaujas kopš 2020. gada Kalnu Karabahas kara. Kādēļ šis uzliesmojums izcēlās tieši šobrīd, un vai tas draudēja pāraugt plašā militārā darbībā?
Lorencs Brūrs: Savā ziņā tā nav jauna attīstība, jo eskalācija uz starptautiskās Armēnijas un Azerbaidžānas robežas ir norisinājusies jau kopš pagājušā gada maija. Ir bijusi mazāka mēroga eskalācija pašā Kalnu Karabahā šī gada martā un augustā. Tātad tā pati par sevi nav jauna situācija, bet mēroga ziņā tā bija daudz lielāka. Teju 300 cilvēku tika nogalināti. Un no citām reizēm to atšķir arī tas, ka uzbrukumi mērķiem notika arī Armēnijas suverēnajā teritorijā. Tātad es teiktu, ka
šī ir tā lielā atšķirība – uzbrukumi tādiem mērķiem Armēnijas teritorijā, kas šoreiz atradās daudz tālāk nekā jebkad iepriekš.
Ja runājam par fonu šim visam, tad jāsaka, ka pēdējo mēnešu laikā ir norisinājušās sarunas. Ir divi sarunu ceļi. Vienu no tiem vada Maskava, bet otru – Eiropas Savienība. Un ir divi galvenie strīdus jautājumi. Viens ir saistīts ar Karabahā mītošās armēņu populācijas drošības garantijām, un otrs ir saistīts ar tā dēvēto Zangezuras koridoru, kas savieno Azerbaidžānas sauszemi ar eksklāvu – Nahčivanas Autonomo Republiku.
Es domāju, ka šī vardarbība seko kā atbilde sarunu procesa bloķēšanai.
Notiek kaulēšanās ar spēku, Azerbaidžānai cenšoties spiest uz sev vēlamajiem jautājumiem.
Es domāju, ka tas ir arī veicinājis plašāku Krievijas vadītās drošības sistēmas sabrukumu Eirāzijā. Nav pārsteidzoši, ka mēs redzam šos eskalāciju uzliesmojumus laikā, kad Krievijas militārie tīkojumi saņem triecienu Ukrainā un redzam arī vardarbības uzplaiksnījumus Tadžikistānā un Kirgizstānā. Un es sagaidītu, ka mēs tos redzēsim vēl.
Izskanēja viedokļi, ka šis saspīlējums ir izdevīgs Azerbaidžānai, jo Krievija šobrīd ir aizņemta ar Ukrainu un tai nebūtu resursu un vēlmes doties palīgā Armēnijai. Vai Jūs piekrītat šim viedoklim?
Jā, es domāju, ka, plašāk skatoties, tas tā ir. Man šķiet – ir būtiski atcerēties to, ka, lai gan Azerbaidžāna izcīnīja būtisku militāro uzvaru 2020. gadā, tai joprojām ir jāpiekrīt Krievijas miera uzturēšanas misijai Karabahas daļā, kuru tā neatkaroja. Es domāju, ka Azerbaidžānai ir intereses redzēt to kā īslaicīgu fenomenu un tā vēlas atrast veidu, kā šo Krievijas miera uzturēšanas misiju dabūt no turienes ārā. Un šo eskalāciju mērķis, ko novērojām iepriekš šī gada laikā, savā ziņā ir parādīt, ka šī Krievijas miera uzturēšanas misija nav piemērota tās mērķim un nespēj izpildīt savu uzdevumu.
Un saistībā ar pagājušajā nedēļā novēroto vardarbību pret Armēniju mēs redzam, ka Krievija nav atbildējusi jēgpilnā veidā. Vēl jo vairāk – kolektīvās drošības līguma organizācija arī nav spējusi reaģēt, izņemot to, ka tā nosūtījusi faktu pārbaudes misiju.
Mēs arī redzam Krievijas drošības garantiju diskreditēšanu Dienvidkaukāzā.
Un tas iederas Azerbaidžānas darbakārtībā, kur tā vēlas ārvalstu klātbūtnes aiziešanu.
Pamiers starp abām pusēm tika panākts ASV starpniecības dēļ. Vēl nesen Ņujorkā ar Armēnijas un Azerbaidžānas ārlietu ministriem tikās ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens. Viņam arī bijušas sarunas ar abu valstu līderiem. Tāpat Armēnijā iepriekš ieradās ASV Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi. Izskatās, ka ASV ļoti aktīvi cenšas samierināt abas puses. Kādēļ?
Amerikas Savienotās Valstis dažādā ziņā pēdējo mēnešu laikā nav bijušas klātesošas Minskas grupas pagrimuma dēļ. Minskas grupa, ko vada Krievija, Francija un ASV, bet tā ir Krievija un Eiropas Savienība, kas kopš 2020. gada vada starpniecības procesus pēc Minskas grupas sabrukuma pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Šī ir ASV sava veida atgriešanās Azerbaidžānas un Armēnijas konfliktā, kur tai ir mandāts kā EDSO Minskas grupas dalībniecei.
ASV esošā armēņu diaspora ir aktīva un arī virza šo jautājumu. ASV izprot riskus par plaša mēroga vardarbības iespējamību reģionā.
ASV iesaiste ir apsveicams solis, bet tajā pašā laikā ir risks nonākt pie ļoti sadrumstalota starpniecības procesa.
Tur būtu Eiropas Savienība, ASV un Krievija, katra virzot savas starpniecības iniciatīvas. Kādā brīdī tam visam būtu jānonāk vienā saskaņotā struktūrā, un Minskas grupa agrīnā stadijā bija atbilde uz to. Neatkarīgi no tā, vai mēs redzēsim Minskas grupas atgriešanos, mums būs nepieciešams redzēt kaut kāda veida dažādo starpniecības iniciatīvu integrāciju. Citādāk mēs vienkārši redzēsim tālāku pušu tirgošanos.
Turcija pēdējā laikā bijusi kā starpnieks dažādiem procesiem. Kāda pašlaik ir Turcijas loma reģionā?
Turcija pēdējo gadu laikā cenšas veidot sev jaunu identitāti kā reģionālai varai, kas meklē veidus, kā ietekmēt plašāku reģionu sev apkārt. Tradicionāli, ja atskatāmies uz pirmo Kalnu Karabahas karu 90. gados, Turcija piedāvāja Azerbaidžānai morālu atbalstu, bet tas bija ļoti sasaistīts ar Rietumu drošības arhitektūru un Turcijai nebija sava atsevišķa politika Azerbaidžānas un Armēnijas konfliktā.
Es domāju, ka tas mainījās 2020. gadā, kad Turcija nodrošināja Azerbaidžānu ar militāru un praktisku atbalstu tās militārās kampaņas laikā. Un tā turpina to darīt. Ir ļoti cieša abu valstu armiju integrācija. Un Turcija ir iesaistīta normalizācijas procesā ar Armēniju, abas valstis nozīmēja sūtņus, janvārī abas puses tikās, bet šis process arī ir apstājies, un izskatās, ka Turcija progresu šajā virzienā saista ar progresu Azerbaidžānas sarunās ar Armēniju.
Turcija spēlē nozīmīgu lomu kā patrons, atbalstot Azerbaidžānu un izaicinot Krievijas izgaistošo hegemoniju Dienvidkaukāzā.
Tā savā ziņa ir pretrunīga loma, jo diezgan skaidri konfliktā tiek atbalstīta viena puse un ar neparedzamām sekām.
Krievijas prezidents Vladimirs Putins izsludinājis Krievijā daļēju mobilizāciju. Vai un kāda ietekme tam varētu būt uz situāciju Kaukāza reģionā?
Es domāju, ka tam būs ļoti būtiska ietekme. Jau tagad Ukrainā ir ļoti liela Krievijas bruņoto spēku koncentrācija. Kapacitātes ziņā spēki militārajā bāzē Armēnijā ir vājināti, lai spētu spēlēt lielu lomu. Domāju, ka būs ietekme arī tādā ziņā, ka Kaukāzā ieradīsies liels skaits to personu, kas izvairīsies no daļējās mobilizācijas. Avioreisu cenas pēc paziņojuma par mobilizāciju piedzīvoja milzīgu kāpumu. Kopumā es domāju, ka runa ir par konflikta trajektoriju Ukrainā.
Jo veiksmīgāka būs Ukraina, jo mazāka būs Krievijas kapacitāte Dienvidkaukāzā un Centrālāzijā.
Un šajā kontekstā tas tāpēc paver vietu eskalācijai un vardarbībai. Tādēļ ir satraucoši, ka Ukrainas kara dēļ rodas drošības vakuums citās bijušajās Padomju Savienības teritorijās. Krievija saglabā drošības saites Dienvidkaukāzā – tai ir miera uzturēšanas misija, tai ir bāzes Armēnijā, un tā sargā Armēnijas robežas vairākās vietās. Tā ir ļoti klātesoša. Ir ļoti grūti prognozēt, ko pazemota Krievija darītu. Nonākšanu līdz jaunai reģionālai drošības sistēmai tas padarītu grūtāku.