ASEAN mūsdienās veido desmit valstis, kuras vieno kopējas intereses un līdzīgs liktenis – būt mazām zemēm globālas nozīmes reģionā. Tās atšķir dažādas poliskās sistēmas – vairāk un mazāk reformētas sociālisma iekārtas, militāras un autoritāras valstis, plaukstošas demokrātijas un karalistes. Atšķirīga ir arī reliģiskā piederība un valstu sarežģītie un bieži vien savstarpēji asiņainie vēstures līkloči.
Tomēr tās vieno bažas par lielvaru ietekmi. Ne velti pašreizējā 33. ASEAN samita lozungs ir “inovatīvi un izturīgi”. Kā atzīst paši vadošie politiķi, izturīgi pret ārējo spiedienu.
“Kā mēs varam radīt mierpilnāku, drošāku un uz likumiem balstītu sadarbību? Kā ASEAN var kļūt enerģētiskāka un izmantot iespējas mūsu tautu labā? Kā mēs varam runāt ar vienu balsi, neraugoties uz to, ka dalībvalstis individuāli izjūt paisuma un bēguma viļņus lielvaru sašūpotajā okeānā?” pauda Singapūras premjerministrs Lī Hsjens Lūngs.
Un lielvara, kurai pievērsta vislielākā uzmanība, ir lielais šo valstu kaimiņš – Ķīna. Singapūras starptautisko studiju institūta profesore Ksī Gonga “Pasaules panorāmai” skaidro – Ķīna tagad arvien līdzīgāk spēj konkurēt ar citām globāla līmeņa lielvarām, un tai ir tālejošas intereses Dienvidaustrumāzijas reģionā.
“Pirmkārt, galvenais uztraukums ir par Dienvidķīnas jūras strīdu, kur uz teritorijām pretendē piecas valstis no 10 ASEAN dalībvalstīm. Ķīna pašlaik militarizē strīdīgo teritoriju. Otrkārt, Ķīnas ekonomiskā varenība ļauj pēc vajadzības veicināt ASEAN šķelšanos. Un, treškārt, jaunais “zīda ceļš” – jostas un ceļa iniciatīva – rada spriedzi starp lielvarām. ASEAN dalībvalstis tiek iespiestas stūrī, un tām spiež izvēlēties, kurā pusē nostāties. Un tā ir pēdējā lieta, ko ASEAN vēlētos. ASEAN mērķis ir palikt neitrāliem, palikt nozīmīgiem un nepalikt atkarīgiem,” pauda Ksī Gonga.
33. samitā ieradušies arī Ķīnas un Krievijas līderi, bet ASV lēmusi sūtīt vien viceprezidentu. Dienvidaustrumāzijas valstis cer, ka ar ciešāku sadarbību, kas uzsākta ar 2015. gada ekonomiskās kopienas līgumu un tiek virzīta uz integrācijas plānu 2025. gadam, tās spēs ar šo lielvalstu līderiem runāt līdzvērtīgāk.
Tomēr darāmā ir daudz, it īpaši pašreizējā politiskajā klimatā, kad tiek apšaubīti līdzšinējie ekonomiskās integrācijas un starptautiskās tirdzniecības mehānismi. Turklāt ne tie vieglākie laiki tiek piedzīvoti pat lielākajā politiskās un ekonomiskās integrācijas paraugā – Eiropas Savienībā.
“Es esmu optimistiska, taču, ja salīdzinām ar Eiropas Savienību, ASEAN ļoti tāls ceļš vēl ejams līdz tam. Nav vēl institūciju, kuras būtu ar visiem juridiski saistošiem mehānismiem, un jautājumi iesprūst, jo nav viegli atrast vienprātību,” norādīja Ksī Gonga.
Ja Dienvidaustrumāzijas savienība tik tiešām spētu runāt vienā balsī un spert vienotus soļus ekonomikā, šis bloks ar 622 miljoniem iedzīvotāju būtu pat lielāks par Eiropas Savienību. Labklājības līmeņa ziņā pat ar Eiropas Savienības nabadzīgākajām valstīm mēroties var tikai divas – Bruneja un Āzijas milzu veiksmes stāsts Singapūra.
