Kopš 16. jūnija Spānijā darbojas valsts programma, kuras ietvaros paredzēts valsts nabadzīgākajiem iedzīvotājiem ik mēnesi pārskaitīt summas, kas līdzinās nosacītam patēriņa pamatlīmenim. Tāds atbalsts paredzēts 2,3 miljoniem cilvēku jeb 850 tūkstošiem mājsaimniecību. Summu lielums ir no 462 eiro vientuļajiem pieaugušajiem līdz 1015 eiro daudzbērnu ģimenēm. Saņēmēji šo naudu var tērēt pēc saviem ieskatiem, raksta žurnāla “Nature” portāls.
Īstais laiks palīdzēt
Spānija kļuvusi par vienu no visvairāk cietušajām valstīm pandēmijas pirmajā vilnī. Stingrie ierobežošanas pasākumi valsts mērogā palīdzēja iegrožot vīrusa izplatību, tomēr tam bija augsta cena. Uzņēmumu slēgšanas dēļ miljoniem cilvēku zaudēja darbu. Prognozes liecina, ka valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) šogad samazināsies par 9,2%, bet bezdarba līmenis sasniegs 19%. “Ja ir iespēja izmaksāt cilvēkiem summas minimālajā ienākuma līmenī, tad tagad ir īstais laiks to darīt,” žurnāls “Nature” citē Čikāgas Universitātes ekonomistu Deimonu Džonsu.
Ideja par minimālā pamatienākuma izmaksāšanu tika apspriesta Spānijas valdībā vēl pirms pandēmijas, tomēr ārkārtējā situācija paātrināja lēmuma pieņemšanu. Programmas ietvaros fiksētā ikmēneša summa tiks piešķirta mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem bez jebkādiem nosacījumiem.
Mērķis ir nodrošināt saņēmējus ar pietiekamiem līdzekļiem, lai viņi varētu apmierināt savas pamatvajadzības, neiegrūžot viņus nabadzībā un neatņemot citus ienākumu avotus. Šajā apstāklī ir šo izmaksu atšķirība no sociālās nodrošināšanas, kas sniedz materiālo palīdzību tikai tiem, kuriem nav darba vai cita ienākumu avota, paskaidroja Spānijas sociālā nodrošinājuma ministrs Hosē Luiss Eskriva.
Pēc viņa vērtējuma, šī programma izmaksās valstij apmēram trīs miljardus eiro gadā. Priekšlikums izraisīja milzīgu interesi – programmas portālā darbības pirmajās četrās stundās tika iesniegti vairāk nekā 50 tūkstoši pieteikumu.
Ar minimālo pamatienākumu iepriekš eksperimentējušas vairākas citas valstis, tomēr līdz šim šie projekti aprobežojušies ar dažiem simtiem vai tūkstošiem dalībnieku. Spānijas programma, kuru tās ministru kabinets apstiprināja 20. maijā, ir izvērsta visā valstī. Tas dod unikālu iespēju izpētīt šīs idejas efektivitāti plaša mēroga pielietojumā.
Citu valstu, tostarp Lielbritānijas un Kanādas, valdībās arī apspriesta iespēja izmaksāt universālo pamatienākumu, lai finansiāli atbalstītu tos, kas vairāk cietuši no pandēmijas.
“Tajā, ka interese par universālo pamatienākumu pieaug, nav nekā pārsteidzoša. Visi iepriekšējie atbalsta pasākumi un programmas izstrādātas cita veida recesijām un vienkārši neder pašreizējo problēmu risināšanai,” uzskata Kanādas Manitobas Universitātes ekonomiste Evelīna Foržē.
Kad naudu dod “vienkārši tāpat”
Ideju par universālā pamatienākuma izmaksāšanu ierosināja angļu filozofs Tomass Mors romānā “Utopija” 1516. gadā. Bet tikai pagājušā gadsimta 60. gados ekonomisti sāka aizdomāties, kā to var pielietot praksē. 1962. gadā amerikāņu ekonomists Miltons Frīdmans ierosināja ieviest “negatīvu ienākuma nodokli”. Tas ir, pilsoņiem, kas pelna mazāk par noteiktu summu, jāsaņem papildu līdzekļi no valdības, nevis jāmaksā nodoklis.
70. gados vairākās ASV un Kanādas pilsētās tika īstenotas negatīvā ienākuma nodokļa un garantētā gada ienākuma izmaksas programmas. 80. gadu sākumā abu valstu valdībās sāka valdīt konservatīvi uzskati, un šie projekti tika pārtraukti.
Taču ir viens izņēmums. Kopš 1982. gada Aļaskas štata valdība sadala peļņu no naftas ieguves starp visiem štata pilsoņiem neatkarīgi no vecuma un nodarbinātības statusa. Šī summa ir no 900 līdz 2000 dolāriem gadā atkarībā no naftas cenas.
Ar automātisko procesu ieviešanu ražošanā universālā pamatienākuma ideja atkal piesaista ekonomistu uzmanību. Šī koncepcija ir ļoti populāra Silīcija ielejā, to entuziastiski atbalsta Īlons Masks un Marks Zakerbergs.
Pēdējos desmit gados eksperimenti ar pamatienākuma izmaksu veikti Kenijā, Indijā, Namībijā, Brazīlijā, Somijā un ASV (Kalifornijas štatā), tomēr pieticīgākos apmēros salīdzinājumā ar Spāniju. Īstenojot labdarības programmu Namībijas ciemā Otdživero, tūkstoš iedzīvotāju saņem katrs 100 Namībijas dolāru (apmēram pieci eiro) mēnesī. Rezultātā skolu apmeklētība pieaugusi par 82%, bet nepietiekami paēdušu bērnu īpatsvars samazinājies no 42% līdz 10%, norāda portāls.
Izkļūt no nabadzības lamatām
Spānijas valdība cer, ka šis projekts dos vērā ņemamus rezultātus. Minimālā pamatienākuma programmas budžets nedrīkst pārsniegt 0,2% no IKP, tāpēc šī palīdzība tiks piešķirta tikai mājsaimniecībām ar viszemākajiem ienākumiem. Pretendēt uz palīdzību var Spānijas iedzīvotāji vecumā no 23 līdz 65 gadiem, kuru ienākumi mēnesī nepārsniedz 230 eiro.
Daži ekonomisti uzskata, ka tajā trūkst “universāluma”, un bažījas, ka neveiksmes gadījumā universālā pamatienākuma koncepcija atkal tiks apšaubīta – kā tas notika 2017.-2018. gadā pēc Somijas eksperimenta izgāšanās. Pēc projekta noteikumiem 2000 bezdarbniekiem Somijā katram tika maksāts universālais pamatienākums 560 eiro mēnesī. Projekts tika pārtraukts, kad tā rezultāti liecināja, ka iespēja atrast darbu eksperimenta dalībniekiem ir tāda pati kā kontrolgrupā, kas saņēma parasto bezdarbnieka pabalstu. Tas ir, nauda, kas tika saņemta “vienkārši tāpat”, nemotivēja bezdarbniekus paaugstināt savu dzīves līmeni.
Pēc Pensilvānijas Universitātes ekonomistes Joanas Marinesku domām, izvērtēt pamatienākuma programmas ir diezgan sarežģīti. “Ja uz šo naudu var pretendēt tikai tādā gadījumā, kad jūsu ienākumi ir zem kāda konkrēta sliekšņa, tad šis nosacījums jūs nemotivē pelnīt vairāk. Mēs to dēvējam par “nabadzības lamatām”. Tas, ka Spānija grib palīdzēt trūkumā nonākušajiem iedzīvotājiem, ir labi. Taču kontrolgrupas neesamība zinātniekiem apgrūtina šīs iniciatīvas efektivitātes novērtēšanu,” uzskata ekonomiste.
Savukārt Spānijas sociālā nodrošinājuma ministrs Hosē Luiss Eskriva ir vairāk ieinteresēts projekta praktiskajā labumā. Tomēr viņš apliecināja, ka rezultāti tiks pastāvīgi izvērtēti un ka valdība neplāno apturēt programmu, kad krīzes negatīvā ietekme kļūs mazāka.
