Latvijas ķirurgi Ukrainā
Ukrainā jau vairākas nedēļas atrodas divi Latvijas mikroķirurgi – Olafs Libermanis un Mārtiņš Malzubris. Darba apjoms ir milzīgs, un ārstu palīdzība nepieciešama nepārtraukti.
Sazvanīts nelielā pārtraukumā, Olafs Libermanis pastāstīja par ikdienu, glābjot kara plosītās Ukrainas ievainotos iedzīvotājus un aizstāvjus: “Diena... man viņa sākas ap 4. Es salieku iepriekšējā dienā safilmētos video, foto, skaņu failus. Tā ir nosacīti dokumentācija. Tas prasa kādas divas stundas. Tad mēs ejam brokastīs, tad mums ir pārsiešanas. Kaut kur ap pusdeviņiem, deviņiem sākas operācijas. Ja nav operācijas, tad mēs kārtojam organizatoriskos jautājumus. Nu, šodien mēs mācām personālu. Diena sāk beigties ap septiņiem, kad izslēdz slimnīcā gaismu. Un tad mēs vēl padarām pēdējos darbus, kurus var izdarīt dienas gaismā, un tad ejam gulēt ap deviņiem, desmitiem, vienpadsmitiem.”
Viņš atzina – traumas ir ārkārtīgi smagas. “Tās ir nenormāli smagas. Tādas, kā vienam ķirurgam gadās visā viņa profesionālās darbības laikā, tādas mums gadās, es teiktu, dažās dienās. Tāds cilvēku miesas blenderis. Pie mums nonāk tie, kas ir medicīniski stabilāki, bet šīs traumas ir ārkārtīgi smagas. Bez ārstu profesionalitātes viņiem ekstremitātes būtu jāamputē, un bez mūsu iesaistes viņi laikam kļūtu par invalīdiem,” pastāstīja Libermanis.
Kopā ar Olafu Libermani uz Ukrainu devies arī mikroķirurgs Mārtiņš Malzubris. Arī viņš atzina – traumas, ar kurām sanāk saskarties, ir ļoti smagas un Latvijā neierastas.
“Tās ir ievainotas militārpersonas pārsvarā. Sprādziena sekas un šautas brūces ir divi galvenie [traumu] veidi. Latvijā varbūt gada laikā vispār ir tik daudz šādu traumu, kā mēs redzam te dienas laikā. Jo Latvijā ikdienā neviens nevienam ar “kalašņikovu” nešauj. Ja arī tiek veikta kāda pasūtījuma slepkavība, to parasti neveic ar automātiskajiem ieročiem,” skaidroja Malzubris.
Vaicāti par bailēm, atrodoties aktīvas kara darbības zonā, Mārtiņš Malzubris un Olafs Libermanis atzina – baidīties īsti nav laika. Neviens no ārstiem šobrīd vēl nezina, kad varētu atgriezties Latvijā. Olafs Libermanis vien skaidri zina, ka viņam Latvijā vajadzētu būt 20. aprīlī, jo tad viņam – ārstam, kurš pieredzējis kara medicīnu, jāuzstājas šim tematam veltītā starptautiskā konferencē.
Palīgā varētu doties studenti
Malzubris neizslēdza, ka ārsti Ukrainā varētu mainīties vietām, bet šķiet, ka šobrīd gan skaita ziņā pieaugums nav gaidāms. Taču ārstiem palīgā varētu doties brīvprātīgie studenti. Olafs Libermanis atklāja – pie mikroķirurgiem uz Ukrainu plāno doties kāds medicīnas students, taču detalizētāk par konkrēto cilvēku pagaidām Libermanis nevēlas runāt.
Tāpat Latvijas Radio ir zināms, ka par iespēju palīdzēt iedzīvotājiem Ukrainā interesējas vēl daži medicīnas studenti no Latvijas.
Veselības ministra Daniela Pavļuta (“Attīstībai/Par!”) rīcībā ir ziņas par diviem mediķiem, kuri devušies uz Ukrainu, taču viņam zināms, ka interesi par šādu iespēju izrādot vēl daži.
Pārvest ievainotos uz Latviju
Tomēr tiešā veidā palīdzēt Ukrainai ir iespējams, ne tikai dodoties uz turieni, lai strādātu uz vietas. Šobrīd arī notiek darbs pie plāniem, kā pa sauszemi uz citām valstīm, tostarp uz Latviju, no Ukrainas nogādāt ievainotos cilvēkus, kuriem nepieciešama tālāka atlabšana un rehabilitācija.
“Galvenais šķērslis šobrīd tam, lai mēs varētu izvērst šo darbību plašākā veidā, jo mēs apņēmāmies vairākus simtus cilvēku uzņemt, galvenais šķērslis, ka šobrīd nav transportēšanas mehānisma. Latvijai pašai nav tāda veida, kā ar lidmašīnu vai transportu atvest slimniekus no Ukrainas. Un šobrīd Eiropas līmenī šis mehānisms tiek veidots. Dabiski, ka pagaidām tie pacienti, kurus no Ukrainas izved, viņi nonāk pamatā kaimiņvalstīs, tieši pie robežas. Bet mēs strādājam mērķtiecīgi kopā ar privātām ārstniecības iestādēm, kuras ir izrādījušas iniciatīvu, ka viņas varētu nākt talkā ar savu aprīkojumu, varbūt ar saviem operatīvajiem transporta līdzekļiem. Mēs meklēsim veidu, kā paši aizbraukt,” atklāja Pavļuts.
Ministrs norādīja, ka sistēma Latvijā jau ir skaidra un saprotama. Galvenās lomas šī projekta īstenošanā paredzēta specializētās medicīnas centram. Tas arī ikdienā nodarbojas ar medicīnisko repatriāciju. Centrs atrodas Neatliekamā medicīniskās palīdzības dienesta pārraudzībā. Tāpat svarīgu lomu spēlēs arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca (RAKUS).
“Mums ir skaidra vienošanās par to mehānismu, kā mēs koordinējamies valsts iekšienē. Tur ir skaidra loma NMPD, speciālās medicīnas centram un arī galvenā slimnīca, kas veiks pacientu novērtēšanu, būs RAKUS. Pati lielākā. Līdz ar to neatkarīgi no tā, vai mēs sagaidīsim to mirkli, kad Eiropa mums vedīs lielāku pacientu skaitu, kad būs skaidrs tas mehānisms, vai mēs paši noorganizēsim tiešu kanālu ar Ukrainu un paši kaut ko vedīsim. Jebkurā gadījumā tā koordinācija notiks ar NMPD un RAKUS iesaisti. Tā kā mūsu mājās, es domāju, šobrīd jau nu ir diezgan liela skaidrība, kā mēs to darīsim,” sacīja Pavļuts.
