Dundars vadīja Turcijas lielāko opozīcijas laikrakstu “Cumhuriyet”, kas publicēja stāstu par Turcijas valdības starptautisku noziegumu – Turcijas specdienesti piegādājuši ieročus islāmistu kaujiniekiem Sīrijā. Pēc šī raksta Dundars pieredzēja gan ieslodzījumu, gan slepkavības mēģinājumu tiesu nama priekšā gaišā dienas laikā un policijas vēršanos pret viņa ģimenes locekļiem.
Par Turcijas prezidentu Erdoganu Dundars intervijā Latvijas Televīzijai teic tā – „viņam vispār nepatīk brīvi mediji un vārda brīvība, jebkuru kritiku viņš uztver kā personīgu apvainojumu.”
Šobrīd Turcijas cietumos ir ap 140 žurnālistu. Tas ļoti skaidri signalizē arī pārējiem – valdību kritizēt nedrīkst. Turcijas iekšlietu ministrs Suleimans Soilu: „Mēs gribam, lai visi zinātu, ka nevarēs slēpties aiz nevalstiskām organizācijām, politiskajām partijām vai tā sauktajiem tiesnešiem. Tas, ko mēs darām, ir ļoti skaidrs, mūsu apņemšanās ir skaidra.”
Bet bez politiskās opozīcijas un brīvas preses ar sabiedrību kļūst arvien vieglāk manipulēt – sarunā atzīst Dundars. Viņš patlaban dzīvo Vācijā un ir pārliecināts, ja atgrieztos Turcijā, tad viņu ieslodzītu cietumā. "Neviens žurnālists mūsdienās nekur nav drošībā, jo valdībām nepatīk, ka žurnālisti saka patiesību," uz jautājumu, vai baidās par savu drošību, saka Dundars.
Viņš uzskata, ka Eiropai bija jābūt skaļākai un kritiskākai par to, kas notiek Turcijā. Bet viņš arī labi saprot, ka Erdogans šobrīd Eiropu šantažē – piedraudot atkal atvērt migrācijas plūsmu.
Ņemot vērā cilvēktiesību un mediju brīvības pārkāpumus Turcijā, jautājums ir - kā Eiropai veidot attiecības ar sev tik svarīgo Turciju.
Apturēt iestāšanās sarunas ar Turciju aicināja Austrija. Tādu rezolūciju pieņēma arī Eiropas Parlaments.
„Es balsoju pret un biju mazākumā Eiropas Parlamentā. Es uzskatu, ka tā ir kļūda. Šis ir kārtējais piemērs, kā mēs vienpusēji it kā pozicionējamies ar tīrām rokām, kam mēs nepiekrītam un ko mēs gribam, bet mēs maz ko darām, lai šo situāciju mainītu. Konkrētajā gadījumā vienkārši vajadzēja atteikties no tādas deklarācijas, uzaicināt Erdoganu uz Briseli un noskaidrot attiecības,” uzskata Eiroparlamenta deputāts Artis Pabriks (“Vienotība”).
Tomēr, kā demonstrē Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra Nila Muižnieka pieredze – sarunas ar Turciju šobrīd nav īpaši efektīvas.
„Pagaidām reakcijas – izņemot vārdos – reakcijas darbos no Turcijas puses nav bijis. Tas ir ļoti smagi, jo situācija kļūst arvien nopietnāka," norāda Muižnieks. Taču, ja Turcija atjaunos nāvessodu, tad viņam ir grūti iedomāties, kā šāda valsts varētu palikt Eiropas Padomē.
Turcijas izolācija no Eiropas nav risinājums – to atzīst gandrīz visi. Turklāt visticamāk, ka tas nodarīs lielāku ļaunumu demokrātiskajai opozīcijai Turcijā nekā pašam Erdoganam.
„Erdogans nav Rietumu vērtību cilvēks – viņš īsti negrib Turcijas iestāšos ES. Viņam ir cits plāns Turcijai – varbūt Šanhajas pieciniekā vai ar Krieviju, vai ar Sauda Arābiju un Kataru, bet ne ar Eiropu,” saka Dundars
Ar šādu Turciju veidot attiecības Eiropas Savienībai būs grūti.
