Cerētā «Daīš» sakāve var nenest terorisma galu Sīrijā un Irākā

Gan Sīrijā, gan Irākā līdzās šiītiem dzīvo daudz sunnītu arābu. Bet valstu valdībās un armijās dominē šiīti. Sunnīti ilgstoši tikuši atstumti no varas un labklājības. Viņu apdzīvotie rajoni zaudēja ienākumus no naftas tirdzniecības, un centrālā valdība tiem nepievērsa lielu uzmanību.

Neapmierinātība ar šo stāvokli, kā arī ilgstošais sausums, kas vēl vairāk pasliktināja dzīvi lauku apvidos, radīja labvēlīgu augsni sunnītu ekstrēmistu grupējuma “Daīš” dzimšanai.

Grupējums pakļautajās teritorijās piedāvāja iztrūkstošo kārtību, bet saviem kaujiniekiem atalgojumu. Daļa no iedzīvotājiem tāpēc labprātīgi vai, pakļaujoties spiedienam, sadarbojās. “Daīš” zaudē savas okupētās teritorijas, bet tie, kas ar grupējumu sadarbojās, tagad sadarbību noliedz. Un atšķirt viņus no civiliedzīvotājiem ir grūti.

Pastāv bažas, ka, pēc būtības nerisinot šķelšanos starp šiītiem un sunnītiem, tā dēvētie kolaboracionisti nākotnē var atbalstīt citas teroristiskās organizācijas nestabilajā reģionā.

“Irākas un Sīrijas problēmu militārais risinājums ir tikai pagaidu risinājums. Tāpēc jādomā par nākamo dienu pēc Mosulas un Rakas atgūšanas. Un attiecīgu politiku. Sīrijā alavītu mazākums vadīja valdību un armiju. Ja kurdi un sunnīti turpinās justies kā otrās šķiras pilsoņi, problēmas turpināsies. [..]

Daļai iedzīvotāju ir liegtas ekonomiskās un politiskās priekšrocības, tāpēc nevar izslēgt, ka radīsies jauns terorisma vilnis.

[..] “Daīš” pakļautībā sunnītiem bija vismaz kaut kādas politiskās tiesības. Bet tai ir jābūt valdībai, nevis teroristiem, kas sabiedrībai paver iespējas dalībai politiskajā procesā,” skaidro Turcijas vēstnieks Latvijā Hairi Hairets Jalavs.

Gan Sīrijā, gan Irākā lielākais izaicinājums ir nodrošināt iekļaujošu valdību, kas ņemtu vērā gan reliģiski, gan etniski atšķirīgo kopienu intereses.

Vienlaikus šajās valstīs notiek arī reģionālo lielvaru sacensība par ietekmi. Tas rada varas vakuuma risku, ko izmanto radikālās organizācijas.

Turklāt “Daīš” un līdzīgi grupējumi vairs nav teritoriāli ierobežoti. Arvien jaunas teroristiskās šūnas parādās arī Lībijā, Afganistānā, Ēģiptē, Jemenā, Nigērijā un Filipīnās. Savukārt propagandai internetā atsaucas arvien jauni radikāļi arī Eiropas lielākajās pilsētās.