Vai ir pamats uztraukumam, ka Eiropas Savienības pozīcija pret Kremli tuvākajā laikā varētu mainīties - par to korespondents Hardijs Ventnieks izvaicāja Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieku Māri Cepurīti, kurš norādīja uz Eiropas „problemātiskajām” valstīm.
Kopumā skatoties no Eiropas Savienības valstīm, šīs prokrieviskās valstis iezīmējas tādā kā pusmēnesī no Eiropas dienvidiem un nedaudz uz Eiropas austrumiem un ietverot arī dažas Centrāleiropas valstis. Tās ir tradicionāli valstis, kas iegūst vairāk no Krievijas ekonomiski vai saredz lielākus ieguvums no Krievijas ekonomiski,'' norāda Cepurītis. ''Dažu valstu gadījumā, kā piemēru var izcelt Grieķiju vai Balkānu valstis, ir novērojamas zināmas kulturālās līdzības, pareizticīgā reliģija. Tad ir arī vēl valstis Eiropas dienvidos, kuras nejūt militāra rakstura vai kādu citu apdraudējumu.
Starp konkrētām valstīm, protams, tradicionāli Krievijai viena no draudzīgākajām valstīm ir Itālija. Gan Berluskoni laikā, gan tagad, pie varas nākot Pieczvaigžņu kustībai un labējai Līgai, kas ir eiroskeptiskāka un, izveidojoties arī koalīcijai, tā ir paudusi kritiku par Eiropas Savienības sankcijām pret Krieviju. Tāpat šis politiskais spēks ir NATO politiku raksturojis kā Krievijas agresiju veicinošu. Jāņem vērā, ka Itālija ir viena no lielākajām Eiropas Savienības valstīm ar prokrieviskāku iezīmi.
Grieķija Krievijā ir interesēta galvenokārt ekonomiski. Šeit tiek runāts par enerģētiku, tūrismu un atsevišķos gadījumos arī investīcijām.
Par mazāku spēlētāju var uzskatīt arī Kipru, kura rēķinās ar tūristiem no Krievijas, un arī tās banku sektors, runājot par noguldījumiem.
Un tad nāk Ungārija, kura Krieviju izmanto kā kaulēšanās instrumentu attiecībā pret Eiropas Savienības institūcijām, ja Budapeštai tiek pārmesta virzīšanās nedemokrātiskā virzienā. Šī pieeja tiek izmantota, lai parādītu, ka Ungārijai ir arī citas alternatīvas bez Eiropas Savienības.
Ne mazāk nozīmīga ir Putina vizīte Austrijā, kur ar Austrijas kancleru Sebastianu Kurcu tiek runāts par tīri ekonomiskiem jautājumiem, bet izvairās skatīt politiska rakstura jautājumus. Tas parāda, ka arī Vīne ir ieinteresēta šajos potenciālajos ekonomiskajos ieguvumos.
Runājot par Vāciju - Bundestāga pārstāvis Dirks Vīze bija viesojies Krievijā. Vai ir kāds pamats, ka Vācijai uzlabojas attiecības ar Krieviju un ka tas varētu ietekmēt sankcijas?”
Arī Vācijas attiecības ar Krieviju ir iezīmējamas divos līmeņos.
Viens ir ekonomiskais līmenis, kur Vācija ir ieinteresēta iegūt no Krievijas kaut vai resursus. Šeit mēs redzam Vācijas atbalstu „Nord Stream 2” būvniecībā - pretēji Ziemeļvalstu, kā arī virknes Centrālās un Austrumeiropas valstu iebildumiem.
Bet politiski, lai arī Vācija ir valsts, kas vēl pirms Vīzes paziņojumiem ir iestājusies par dialogu ar Krieviju, bet dialogs, šajā gadījumā tiek vairāk skatīts kā diplomātisks instruments. Tas nozīmē, ka Vācija uzstāj uz dialogu, bet vienlaikus neatkāpjas virknē jautājumu: netiek atceltas Normandijas formāta sarunas, netiek atcelts Krimas jautājums, netiek atcelts jautājums par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu. Visi šie jautājumi paliek, tikai atšķiras forma, kādā tos piedāvā risināt.
Un Vācija kā viena no Eiropas Savienības spēcīgākajām valstīm atrodas arī labākā pozīcijā, kā šos jautājumus risināt.
Protams, ka neskaidrais vai neatrisinātais jautājums ir par to, vai Vācija nebūs pārāk gatava piekāpties, tieši savas ieinteresētības dēļ, kā arī kaut ko upurēt, ekonomisko ieguvumu vārdā.
Jautājums saistībā ar Vladimira Putina vizīti Austrijā - viņš pirms vizītes Vīnē bija izteicies, ka nemēģina šķelt Eiropu. Kas slēpjas aiz šī paziņojuma?
Protams, pats paziņojums ir diezgan netipisks, jo darbības liecina par pretējo. Par to liecina ļoti aktīvs lobijs, lai virknē jautājumu šķeltu Eiropu, kā arī pārliecinātu svārstīgās valstis Eiropā. Par piemēru var ņemt sankciju jautājumu.
Izaicinājums ir saistīts ar to, ka - jo [vairāk] laiks rit un [paiet] notikumi, kuri kalpojuši par cēloni sankcijām gan Krimas aneksija, gan iebrukums Austrumukrainā, gan Malaizijas lidmašīnas notriekšana, jo palielinās kritiķu skaits, kas apšauba sankciju nepieciešamību un efektivitāti.
Jāuzver, ka paši notikumi, kuru dēļ gan Eiropas Savienība, gan citas valstis pieņēma sankcijas, tie nav pazuduši un tur nekas nav mainījies. Un kamēr nebūs šīs izmaiņas un nevarēsim runāt arī par pretimnākšanu no Krievijas puses vai izmaiņām starptautiskajā sistēmā, tikmēr nebūs zudis iemesls arī sankciju atcelšanai.
