Valstu statistika un pieredze bijusi dažāda. Lielākā balsotāju aktivitāte, protams, zemēs, kur vēlēšanas ir obligātas, piemēram, Grieķijā un Beļģijā, un arī vecākajās demokrātijās, bet citur, īpaši valstīs, piemēram, Slovākijā, kas Eiropas Savienībai pievienojusies salīdzinoši nesenākā laikā, izteikti zema.
Pēc tam, kad vērota tik atšķirīga aina, pirmo reizi mediji un analītiķi sāk uzdot jautājumu, vai visā ES nebūtu ieviešama vienota vēlēšanu sistēma, saka EP preses dienesta pārstāve Agnese Krivade.
Iemeslus iedzīvotāju pasivitātei meklē arī dažādi eksperti un vairumā ir vienisprātis, ka satraucošāks par eiroskeptiķu iekļūšanu EP ir sabiedrības inertums. Tā uzskata arī politikas analītiķis Briselē Rafaels Porte Karero.
„Blakus eiroskepticismam ļoti liels izaicinājums ir arī zemā aktivitāte, jo, lai gan Eiropas Parlaments priecājas par aktivitātes pieaugumu, taču tā ir tikai 0,9% liela. Dažas aptaujas tam pat nepievērstu uzmanību. Apātija, atturēšanās un vienaldzība pret tādu institūciju kā Eiropas Parlaments patiešām ir diezgan bīstama, jo vismaz 80% visu likumu, ko ievērojam Beļģijā, Latvijā un ikvienā ES dalībvalstī, sākas šeit – Eiropas Komisijā (EK) un Eiropas Parlamentā (EP), taču cilvēki to nezina un par to neinteresējas,” norāda Karero.
Par to, kas ir par iemeslu zemajai aktivitātei un arī eiroskeptiķu triumfam daudzās valstīs, uzreiz pēc vēlēšanu iznākuma diskutējuši arī dalībvalstu līderi, galu galā nonākot pie kopēja secinājuma, ka tas ir bijis skaidrs un spēcīgs sabiedrības vēstījums par to, kā liela daļa cilvēku Eiropu šajās dienās redz un kas to nomāc.
„Tā kā ES pamazām izkļūst no finanšu krīzes, tai ir vajadzīga pozitīva, uz nākotni vērsta dienas kārtība par konkurētspēju, ekonomisko izaugsmi, jaunām darba vietām, enerģētisko neatkarību, vienotu banku uzraudzību, imigrāciju. Ir jāpanāk kopīga sapratne, ko vislabāk var izdarīt Eiropas un ko nacionālajā līmenī, protams, saskaņā ar Eiropas līgumiem,” saka ES Padomes prezidents Hermans van Rompejs.
Viņš ir apsolījis rūpīgi izrunāt vēlēšanu rezultātus ar katru no dalībvalstīm un noskaidrot, kas katrā ir bijuši aktuālākie jautājumi, kuri motivējūši cilvēkus doties vai nedoties uz vēlēšanām un balsot par eiroskeptiskiem spēkiem, un ko līderi uzskata par vajadzīgu Eiropas politikā un rīcībā mainīt. Līdz jūnija nogalei, kad līderi tiksies sanāksmē Briselē, viņš sola likt galdā stratēģiju par turpmāk darāmajiem darbiem.
