Atklātā vēstulē kultūras ministram 80 gadu jubileju atzīmējušais rakstnieks uzsvēra, ka apbalvot cilvēku, kas personīgi ir atbildīgs par simtiem sakropļotu likteņu un no kura darbības ir cietuši daudzi mākslinieki, rakstnieki un žurnālisti, nozīmē oficiāli reabilitēt represīvo iestādi. Kultūras ministrija attaisnojās ar to, ka vēsturnieka Ivanova kandidatūru izvirzījuši vairāki muzeji un augstskolas, un nav bijis iemesla to ignorēt.
Pēc Caneva domām, apbalvojumi ir svarīgi rakstniekiem iesācējiem, jo paver jaunas iespējas. Viņa vecumā pret tādām lietām jāizturas uzmanīgi, jo katra balva ir sava veida saistību uzņemšanās, pateicība kādam cilvēkam vai institūcijai, un tā ir zināmā mērā arī pakļaušanās.
Savu atteikšanos Canevs komentē: “Tā ir katra personīga izvēle – pieņemt vai nepieņemt. Neesmu gribējis izprovocēt skandālu, bet tā nu ir sanācis.
Rakstniekam ordeņi nav vajadzīgi, galvenais ir publikas un lasītāju mīlestība, man ar to pietiek.”
Latvija ir viena no nedaudzajām bijušajām sociālistiskajām valstīm, kur gandrīz 30 gadus pēc totalitāro režīmu krišanas lustrācijas process nav noslēdzies, vismaz juridiskā ziņā. Ar līdzīgām problēmām saskaras arī Bulgārija, kur ik pa brīdim izraisās asas diskusijas, kas saistītas ar bijušo čekas darbinieku un aģentu dalību sabiedriskajā dzīvē. Caneva atteikšanās no ordeņa “Zelta laikmets” ir problēmas aktuālākais piemērs.
Canevs uzskata, ka bīstama ir ne tik daudz cenzūra, kas aizliedz to, kas jau ir radīts, cik pašcenzūra, kas nogalina mākslas darbu ieceres stadijā, pirms vēl tas ir realizējies uz papīra vai audekla.
Svinīgā ordeņa pasniegšanas ceremonija bija plānota kā rakstnieka 80 gadu jubilejas svinību kulminācija pēc viņa lugas “Process pret bogomiliem” jauniestudējuma pirmizrādes Nacionālajā teātrī. Canevs ne reizi vien intervijās ir atzinis, ka izdzīvojis tāpēc, ka visus šos gadus būtībā atradies iekšējā emigrācijā valstī, kas saucas “Teātris”, kur allaž juties brīvs un saprasts.
Rakstnieks saka: “Teātris ir mana tēvija, mana pasaule, mans visums. Man vistuvākie cilvēki ir aktieri, mana mīļotā sieviete ir aktrise, viss, kas man ir svarīgs, atrodas te. Es teātri mīlu gan priekos, gan bēdās, un negribētu dzīvot nekur citur.”
Canevs ir viens no visvairāk publicētajiem bulgāru autoriem, viņa darbi tulkoti vai visās Eiropas valodās.
