Bulgārija. Kas slēpjas aiz ES nabadzīgākās valsts zīmoga?

• Bulgārijai tiek pārmests augstais korupcijas līmenis un norādīts uz problēmām ar organizēto noziedzību
• Eirozona un Šengenas zona šobrīd ir divi lielie Bulgārijas valdības mērķi, kurus tai aizvien nav izdevies sasniegt
• Tūkstošiem bulgāru devušies strādāt uz ārzemēm – no deviņiem miljoniem iedzīvotāju valstī palikuši aptuveni septiņi miljoni
• Bulgārija var lepoties ar milzīgu vēsturisku un kultūras mantojuma bagātību

Bulgārijas galvaspilsēta Sofija un pirmais pārsteigums. Izrādās ziemas šeit, kur tik karstas un krāsainas uzliesmo vasaras, mēdz būt patiešām aukstas un pelēkas. Nav ledus un milzīgu kupenu, bet pūš ass vējš un prasās pamatīgi satīties mētelī un šallē.

Sofijas centrā tuvu cita citai ir lielās, gaišās neorenesanses stilā celtās varas iestāžu ēkas – prezidenta pils, Ministru kabinets, parlaments, no kura daļa telpu trūkuma dēļ ir iekārtojusies bijušajā komunistu partijas ēkā.

Plaši laukumi, platas ielas. Lielajā parlamenta laukumā Sofija ir pieredzējusi demonstrācijas un pat simt dienu ilgus protestus – pret varu, pret sociālo netaisnību, dažādus. Tagad te ir ziemas darba dienai raksturīgais miers.

Pulciņos stāv zilās formās satērpušies policisti. Tas tādēļ, ka Sofijā šajās dienās ir daudz ārzemju viesu, jo Bulgārija nupat, janvāra sākumā, ir kļuvusi par Eiropas Savienībā prezidējošo valsti. Tagad pusgadu uz Sofiju brauks dažādas eiropiešu delegācijas, savukārt bulgāru ministri, iestāžu darbinieki, žurnālisti, eksperti lidos uz Briseli.

Korupcija un noziedzība

Kopā ar grupu ārvalstu žurnālistu no Briseles Ministru kabinetā, kas sakurināts silts, gluži kā citas ēkas un iestādes, Latvijas Radio tiekas ar Bulgārijas valdības vadītāju Boiko Borisovu un vairākiem viņa ministriem. Borisovs ir interesanta un arī ārēji pamanāma figūra - Karatē federācijas prezidents, bijis lektors Policijas akadēmijā, politikas starplaikā nodibinājis apsardzes firmu, kas esot apsargājusi arī bijušo komunistu līderi Todoru Živkovu pēc viņa gāšanas no varas, strādājis Iekšlietu ministrijā, bijis Sofijas mērs un premjera amatā pārvēlēts vairākkārt.

Vaicāts, kā skaidrot augstos korupcijas rādītājus un faktu, ka pirms neilga laika valstī bijušas arī vairākas ar organizētu noziedzību, iespējams, saistītas slepkavības, Boiko Borisovs saka: „Līdzīgas lietas katru dienu notiek arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs un ASV, un tām tiek daudz mazāk uzmanības. Nevajag Bulgārijai uzspiest zīmogu.”

Korupcija, noziedzība, nabadzība, ko arvien pārmet Bulgārijas politiķiem, ir lietas, ko nevar visā dziļumā izprast dažās dienās, to var,  vien valstī dzīvojot. Taču to, ka tā ir liela problēma, padomju laika mantojums, no kura atbrīvoties, iespējams, varēs tikai vairākās paaudzēs, Sofijā atzīst daudzi. Ceļā patlaban ir jauns likums par pretkorupcijas iestāžu stiprināšanu, taču Bulgārijā atšķirībā no Rumānijas joprojām aiz restēm nav nevienas augsta līmeņa amatpersonas, uz kurām ir kritusi aizdomu ēna.

„Ir pieņemts sacīt, ka korupcija ir visu Bulgārijas problēmu galvenā sāls,” saka Bulgārijas Jaunās universitātes  politisko zinātņu asociētais profesors un organizācijas „Transparency International” eksperts Antonijs Galabovs, kad pēcpusdienā Latvijas Radio ar viņu tiekas Sofijā.

„Taču, kad saka, ka korupcija ir visur, patiesībā tas nozīmē, ka nav īsti zināms, kur tā ir,” bilst profesors.

Viņaprāt, Bulgārijai šajā ziņā joprojām ir garš ceļš ejams, lai ļoti skaidri un gaiši izvētītu politikas augstākā līmeņa un pakļauto iestāžu darbu, taču korupcijas maisā bulgāri sliecas likt arī bezdarba, nabadzības problēmas. „Patlaban Bulgārija ir situācijā, kad visiem spēkiem, arī no Eiropas Savienības puses, ir jāatbalsta korupcijas apkarošanas iestādes un jāatgriež sabiedrības uzticība pašai savas varas institūcijām, jo pārmaiņas notiek, tikai pieraduma slānis ir tik biezs, ka tās ir grūti ieraudzīt,” norāda profesors.

„Patlaban sabiedriskās domas aptaujas norāda zemu Bulgārijas pilsoņu uzticību nacionālajām, taču salīdzinoši stipri augstāku uzticību Eiropas Savienības institūcijām. Un kopumā šajā ziņā bulgāri ir ļoti eirooptimistiski. Taču neuzticība pašmāju  institūcijām arī rada grūtības iegūt sabiedrības atbalstu jebkādām reformām. Un īpaši tas attiecas uz tiesām. Jau vairākus pēdējos gadus šī attieksme ir nemainīga, un cilvēki aptaujās saka, ka Bulgārijā valda netaisnība; un kad viņiem vaicā, kas tam, viņuprāt, ir par iemeslu, viņi saka - korupcija,” skaidro Galabovs.

Eirozona un Šengenas zona

Uzticība visos līmeņos ir vārdi, ko var bieži dzirdēt pieminam Bulgārijā, gan pašiem pārveidojot savu sabiedrību un cīnoties ar bijušā režīma mantojumu, gan gaidot to no ārpuses. Un tieši uz to Bulgārija ļoti cer arī  šajā Eiropas Savienības prezidentūras laikā.

Eirozona un Šengenas zona šobrīd ir divi lielie Bulgārijas valdības mērķi. Joprojām pēc 11 gadiem Eiropas Savienībā (ES) Bulgārija nav šajās zonās, un tagad par to atgādina ļoti skaļi un apņēmīgi, starp citu, gūstot arī atbalstu Briselē. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers pat savā ikgadējā uzrunā par stāvokli Eiropas Savienībā pieminēja to, ka Bulgārijai un Rumānijai ir jābūt Šengenas zonā.

Bulgārijas politiķi un arī faktiskā statistika rāda, ka valsts atbilst visiem kritērijiem: ārējais parāds ir zemākais visā ES (26,8 %), inflācija krietni zem prasītajiem 2 procentiem (1,3%), budžeta deficīts – 0%. Taču dažas vecās valstis - Vācija un Nīderlande - nesteidzas piekrist.

Mēs vairs negribam justies kā otrās klases pilsoņi - saka Bulgārijas bijušais prezidents Rosens Plevnelijevs.

„Kāpēc mēs vēlamies pievienoties eirozonai? Pirmkārt, mēs jau gandrīz tur esam. Atbilstam visiem kritērijiem, esam piesaistījuši levu eiro valūtai. Būtībā jau 20 gadus esam šajā politikā. Mēs tiešām ticam, ka mums iestāšanās eirozonā būs jauna integrācijas fāze. Mēs negribam būt nevienas savienības un nevienas lielas varas nomalē.

Mēs jau gadsimtiem esam bijuši perifērijā un, ticiet man, tā nav mūsu nacionālā stratēģija.

Mēs ticam tādai Eiropas Savienībai, kurā ikviens ir svarīgs, kurā ikvienam ir tiesības būt integrētam un dot arī savu artavu kopējā vienotībā. Es būšu ļoti atklāts - mēs tiešām baidāmies, ka mūs varētu atstāt kaut kur ārpusē, pašiem cīnīties ar savu ātrumu un būt to varu ietekmē, kurā mēs esam bijuši jau gadsimtiem. Mēs tiešām vairs negribam tur būt,” uzsver Plevnelijevs.

Kas tad ir par iemelsu tam, ka par spīti atbilstošajiem cipariem, skaitļiem, rādītājiem Bulgārija arvien nevar pārliecināt dažas vecās Eiropas valstis par savu progresu? Plevnelijevs skaidro, ka, piemēram, sarunā ar Nīderlandes premjerministru Marku Ruti viņš uzzinājis, ka atbalstīt Bulgārijas uzņemšanu Šengenas zonā viņam liegušas iekšpolitiskas problēmas, eiroskeptiķu iebildumi. „Un tas nav godīgi,” viņš saka.

„Mēs sagaidām no visām, visstiprākajām, visvarenākajām valstīm, piemēram, no Vācijas un citām, ka tās īstenos nevis dubultos, bet vienlīdzīgus standartus. Visiem ir jābūt vienādiem noteikumiem un arī vienādām tiesībām, tikai tā mēs varam izvairīties no otrās klases pilsoņu radīšanas.

Ja mēs atbilstam noteikumiem un dodam savu artavu kopējā Eiropas Savienības drošībā, es nesaprotu, kādēļ Šengena arvien ir tik liela drāma.

Bulgārija neslēpj savas problēmas, bet mēs tās arī nepārceļam uz citu pleciem,” saka Plevnelijevs.

Arī premjerministrs Boiko Borisovs Sofijā publiski sacīja, ka 6. un 7.februārī Sofijā ir paredzēta Nīderlandes premjerministra Marka Rutes vizīte un viņš personiski vedīšot premjeru uz Bulgārijas robežu ar Turciju, lai pārliecinātu, ka tā ir droša un labi nostiprināta.

Skaudrie loki

Bez cīņām par Šengenas zonu, eirozonu, uzticību, nebūšanu perifērijā Bulgārija iziet arī visus tos skaudros lokus, ko daudzas citas joprojām tā sauktās jaunās Eiropas Savienības dalībvalstis, gluži vienkārši meklējot labākas dzīves iespējas. Sabiedrība arī būtiski noveco.

Tāpat tūkstošiem bulgāru ir devušies strādāt uz ārzemēm – uz Lielbritāniju, Itāliju, Maltu, Kipru  un citām zemēm. Saskaņā ar oficiālo statistiku bezdarba līmenis Bulgārijā ir ārkārtīgi zems, un šobrīd trūkst darbaroku.

No deviņiem miljoniem iedzīvotāju valstī patlaban ir aptuveni septiņi miljoni.

„Lielākā daļa no maniem draugiem ir prom, ārzemēs,” tā saka 34 gadus vecais, divu bērnu tēvs Georgijs Neikovs, kurš jau daudzus gadus ir ļoti pieprasīts tūrisma gids. Viņš saka, ka viņam Bulgārijā ļoti patīk un viņš negrasās doties prom, piebilstot: „Bet kāda gan ir izvēle medmāsai, kura slimnīcā mēnesī nopelna 300 eiro, bet apkopjot sirmgalvi Itālijā – vismaz desmit reižu vairāk?”

„Manuprāt, plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem Bulgārijā kļūst lielāka. Tāpat kā daudzās citās pasaules vietās. Cilvēkiem, kuri dzīvo pilsētās, ir labāka dzīve nekā tiem, kuri ir mazajos ciematos. Bet es reizēm domāju par to, kurš ir laimīgāks. Mazajos ciematos pilnīgi noteikti nav tā stresa, kas ir lielajās pilsētās,” spriež Neikovs.

Georgijs pats ir daudz ceļojis un centies paskatīties uz Bulgāriju no malas, un konstatē, ka Bulgārijai vēl ārkārtīgi daudz kas jāmācās un jāapgūst. Viņš arī daudz domā,

kādēļ zemei ar tūkstošgadīgu vēsturi un, jā, protams, lielām plaisām nemitīgi ir arī jātaisnojas un jājūtas otršķirīgai.

„Šis ir jautājums, ko es pats sev ļoti bieži uzdodu. Pēdējos gados Bulgārija neskaitāmāss starptautisko ceļojumu un interneta mājaslapās tiek raksturota kā valsts, uz kuru mudina doties tagad, pirms to pārpludinās tūristi. Un tad pienāk jauns gads, un atkal viss sākas no sākuma. Un man liekas, ka problēma ir pašos bulgāros, ka mēs neprotam radīt par sevi interesi, reklamēt sevi, izcelt. Bulgārijā ir jāmainās cilvēku domāšanai, mentalitātei. Mēs tik ilgus gadus esam bijuši komunisma režīmā un pēc tam mēs deviņdesmitajos gados pārdzīvojām ļoti smagu ekonomisko krīzi. Un ticiet man - mēs joprojām no tās atgūstamies. Tas tiešām prasa laiku. Un, ja mainīsies cilvēku mentalitāte, tad mainīsies arī, piemēram, tas pats korupcijas līmenis,” norāda Georgijs Neikovs.

Taču Georgijs saka, ka par spīti visam šim garajam un sarežģītajam ceļam pēdējos desmit gadus, kopš Bulgārija ir Eiropas Savienībā, daudz kas ir ārkārtīgi mainījies un būtiski uz labu - kaut vai ceļi, infrastruktūra, iespējas jauniešiem un daudz citu lietu. „Bulgārijai ir tik daudz ko parādīt un dot, bet virspusējā troksnī tas bieži vien paliek nesadzirdēts,” viņš piebilst.

Dzinējs meklēt iespējas ES fondos

Vēlāk Sofijā Latvijas Radio satiek arī gados jaunu zinātnieku Borisu Kirovu, no kura pārpārēm plūst enerģija.

Viņa draugi līdzīgi kā Georgijam lielākoties Bulgāriju ir atstājuši, lai dotos vai nu studēt, vai strādāt uz ārzemēm, bet Boriss pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas molekulārajā bioloģijā Francijā ir atgriezies. Strādā par pasniedzēju Tehniskajā universitātē, apgūst Eiropas fondus. Viņš stāsta, ka Bulgārijā pelna piekto daļu no tā, ko varētu nopelnīt Francijā, respektīvi, 500 eiro mēnesī.

Taču viņš ir optimistisks un teic, ka ļoti zemās algas ir viens no dzinējiem meklēt iespēju Eiropas Savienības fondos. „Šo zemo ienākumu dēļ mēs esam spiesti meklēt pieteikumus Eiropas Savienības finansējumam pielietojamajās zinātnēs, inženierzinātnēs, jauniem instrumentiem un tā tālāk. Vācijā, piemēram, zinātne ir pārfinansēta un ir zudusi uzmanība par interesantām lietām. Te mēs varam, un mums arī vajag meklēt palīdzību, lai strādātu ar īstām lietām,” saka Kirovs.

Milzīga kultūras mantojuma bagātība

Bez visa tā, par ko bieži kliedz avīžu virsraksti, Bulgārija ir arī patlaban ceturtā visstraujāk augošā ekonomika Eiropas Savienībā. 35 000 lielākoties jaunākas paaudzes bulgāru tomēr pēdējos četros gados ir atgriezušies. Bulgārijā ir ātrs un viegli pieejams internets. Aktīvi darbojas Tehnoloģiju un zinātnes parks, dodot iespēju jaunuzņēmumiem un cenšoties noturēt gaišākos prātus dzimtenē.

Turklāt Bulgārija ir ar minerāliem un minerālūdens ieguves vietām bagāta zeme, pasaulē ievērojama rožu eļļas eksportētāja. Savu nosaukumu nav mainījusi kopš 7. gadsimta un var lepoties ar milzīgu vēsturisku un kultūras mantojuma bagātību.

Viena no tām ir majestātiskā Svētā Aleksandra Ņevska katedrāle Sofijā – viens no lielākajiem Austrumu pareizticīgās baznīcas dievnamiem pasaulē, kas mirdzošs un mierīgs ziemas vidū tajā ienākušajam liek aizmirst par sajaukto pasauli ārpusē.

Bijušais Bulgārijas ārlietu ministrs Solomons Pasijs teicis - neviena zeme, kas piedzīvojusi Eiropas Savienības prezidentūru, vairs nepaliek iepriekšējā. Un tā būs arī ar Bulgāriju.

Bulgārija, šī gadsimtiem senā Balkānu zeme, jau tagad raugās pasaulē ar acīm, kuras ir redzējušas daudz. Jautājums, ar kādām tai paraugās pretī.