Iesaukšanas piekritēji uzskata, ka dienests audzina jauniešus patriotisma garā un pieradina pie disciplīnas. Vispārējā karaklausība pastāv arī kaimiņvalstīs Grieķijā un Turcijā, tā kā tēvijas aizstāvēšanai būtu jākļūst par katra pilsoņa godpilnu pienākumu.
Kāda sieviete saka, ka ideju atbalsta, jo armija iemāca kārtību un disciplīnu. Savukārt kāds vīrietis ir pārliecināts, ka noderīgāka būtu militārā apmācība skolās. Ja dienests, tad nekādā gadījumā ilgāk par četriem līdz pieciem mēnešiem.
Arī politiķu vidū viedokļi dalās. Aizsardzības ministrs Nikolajs Nenčevs atzina, ka nav obligātā karadienesta piekritējs, un jautājumu pagaidām ir vairāk nekā atbilžu. Tiek apspriesti dažādi varianti, no trim līdz pat 12 mēnešiem un ilgāk. Aprēķini rāda, ka reāli apmācībām nepieciešams vismaz gads.
Pat, ja parlaments pieņemtu paredzētās izmaiņas Konstitūcijā, un tiešām no 2018.gada septembra obligātais karadienests kļūtu realitāte, tā ieviešana radītu virkni problēmu. Sāksim ar to, ka vecās kazarmas pēdējo gadu laikā ir nolaistas, izdemolētas un praktiski nelietojamas, tā kā jauniesauktos tīri fiziski nebūtu kur izvietot, trūkst poligonu mobilizācijas mācībām, bet remontiem un attiecīgajai infrastruktūrai nepieciešami nopietni līdzekļi. Summas, ko būtu jānodrošina no valsts budžeta, svārstās no 50 līdz 75 miljoniem eiro gadā, ko varētu izmantot daudz efektīvāk, ieguldot militāro kadru atalgojumā un modernā bruņojumā, kas atbilstu NATO standartiem. Lai cik paradoksāli tas nebūtu, profesionālā armija galu galā izmaksā lētāk.
Pirms trim gadiem ar likumu par brīvprātīgajiem rezervistiem tika ieviesta militārā apmācība vidusskolās, taču tikai teorētiski, jo praktiskās nodarbības ar kaujas ieročiem nepilngadīgajiem ir aizliegtas. Tie, kam jau ir 18, var iegūt nepieciešamās iemaņas īpašos apmācību centros.
Mūsdienās militārās operācijas prasa augstu personāla sagatavošanas līmeni, un tas ir pa spēkam tikai profesionālai un labi ekipētai armijai. Tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka pāris gadus pēc demobilizēšanās bijušais karavīrs jau ir zaudējis kvalifikāciju, atšķirībā no profesionāļa, kas nemitīgi pilnveido savas prasmes un zināšanas.
Ir vēl viens jautājuma aspekts, kura sekas ir grūti prognozējamas – kas notiks ar tiem jauniešiem, kas pastāvīgi dzīvo ārpus valsts robežām. Viņi būs spiesti vai nu atgriezties dzimtenē, lai nodienētu, vai arī atteikties no bulgāru pilsonības. Obligātā karadienesta atjaunošana visdrīzāk izsauks jaunu emigrācijas vilni, bet patreizējās demogrāfiskās krīzes apstākļos nācija vienkārši nevar atļauties zaudēt vēl vienu paaudzi.
