Pirms astoņiem gadiem, 2014. gadā, 55% Skotijas iedzīvotāju referendumā nobalsoja pret Skotijas neatkarības pasludināšanu, un tika uzskatīts, ka balsojums šo jautājumu ir atrisinājis. Taču vien divus gadus vēlāk Lielbritānijas iedzīvotāji vēl vienā referendumā nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES). Skotijas iedzīvotāji gan pārliecinoši savu atbalstu izteica palikšanai ES, tāpēc jautājums par neatkarību no Londonas atkal kļuva aktuāls. To ļoti aktīvi sāka uzkurināt Skotijas pirmā ministre Nikola Stērdžena, kas pārstāv Skotijas nacionālistu partiju.
Kā šajā vasarā paziņoja Stērdžena, pagājušajā gadā Skotijas parlamenta vēlēšanās vairākumu ieguva neatkarībai simpatizējošās partijas, tāpēc tām ir tiesības virzīt uz priekšu likumprojektu par vēl viena referenduma sarīkošanu 2023. gada 19. oktobrī.
"Likumprojektā piedāvātais neatkarības referendums būs konsultatīvs. Lai pēc apstiprinoša balsojuma Skotija kļūtu neatkarīga, būs nepieciešams pieņemt atbilstošus likumus Apvienotās Karalistes un Skotijas parlamentos," paziņoja Stērdžena.
1998. gadā pieņemtais Skotijas likums, kas izveidoja Skotijas parlamentu un atņēma Londonai dažas pilnvaras, visus jautājumus par Lielbritānijas vienotību saglabāja Apvienotās Karalistes parlamentam. Šodien un rīt notiekošās Apvienotās Karalistes augstākās tiesas noklausīšanās laikā tiks mēģināts noskaidrot, vai prasība sarīkot šādu referendumu ir attiecināma uz šo kategoriju. Skotijas nacionālistu partija savā prasībā uzsver, ka, neļaujot referendumu rīkot, tiktu iedragāta sabiedrības uzticība ievēlētajai valdībai, piebilstot, ka pašnoteikšanās tiesības ir neatgriezeniskas un neapstrīdamas.
Eksperti gan prognozējuši, ka tiesa nepievērsīs tik daudz uzmanības politiskajam kontekstam un kaislībām, cik konkrētu prasību atbilstību minētajam likumam. Tieši tāpēc ir prognozējams, ka tiesa referenduma rīkošanu noraidīs.
Arī britu premjerministre Liza Trasa iepriekš ir izteikusies, ka nekādā gadījumā nepieļaus vēl vienu Skotijas neatkarības referendumu, saucot to par nevēlēšanos šķirt ģimeni, kurā viņa ir augusi. Bet Skotijas opozīcijas partijas ir pārliecinātas, ka Nikola Stērdžena šajā ekonomiski un politiski izaicinošajā laikā ir izvēlējusies nepareizās prioritātes.
Taču Nikola Stērdžena padoties negatavojas. Viņa ir apsolījusi, ka gadījumā, ja Augstākā tiesa šādu ierosinājumu bloķēs, viņai nebūs citas iespējas, kā vien nākamajās 2024. gada parlamenta vēlēšanās par Skotijas nacionālistu partijas galveno vēlēšanu jautājumu izvirzīt tieši Skotijas neatkarību. Lai arī šāds scenārijs neesot viņas vēlamākais variants, tas arī būšot de facto referendums.
"Mums ir jābūt alternatīvai. Ja demokrātija tiek bloķēta, ja Vestminstera bloķē likumīgās iespējas un ceļus, proti, konstitucionālo referendumu, kā izlemt šo jautājumu, tad man, Skotijas nacionālistu partijai un neatkarību atbalstošajiem cilvēkiem izvēle ir vienkārša – mēs par šo jautājumu ļausim cilvēkiem izvēlēties vēlēšanās. Es gribu skaidri pateikt – es nekad, nekad nezaudēšu ticību Skotijas demokrātijai," paziņoja Skotijas pirmā ministre.
Arī pati Nikola Stērdžena atzina, ka šāds balsojums vēlēšanās nekādā gadījumā tomēr nenozīmēs oficiālu un likumīgi, tostarp starptautiski atzīstamu Skotijas neatkarību.
Daudzi eksperti norādījuši, ka Skotija arī nav gatava izmantot vēl radikālākas metodes, jo vienpusējā Katalonijas neatkarības pasludināšana, šāda balsojuma atzīšana par nelikumīgu un referenduma rīkotāju vajāšana ir spilgts piemērs turpmākajai iespējamai notikumu attīstībai.
Sabiedriskās domas aptaujas kopš 2014. gada referenduma radikāli mainījušās nav. Lai arī gada sākumā aptuveni 52% vēlētāju bija gatavi atbalstīt Skotijas neatkarību, šī gada laikā šis atbalsts ir turpinājis samazināties. Septembra beigās veiktajās aptaujās neatkarību atbalsta 42%, pret to balsotu – 47%, bet vairāk nekā 10% ir neizlēmušo. Tāpēc politikas vērotāji ir pārliecināti, ka par uzvaru nevarētu būt pārliecināta neviena no pusēm.
