Britu parlamenta komiteja: ES «nogulēja» iekšpolitiskās pārmaiņas Krievijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Eiropas Savienība (ES) nespēja pareizi novērtēt iekšpolitiskās izmaiņas Krievijā un dzīvoja ilūzijās, kas Maskava ir ceļā uz demokrātiskas eiropeiskas valsts veidošanu un ignorēja nopietnus brīdinājuma signālus, tāpēc Ukrainas krīzē ES ienāca kā mēnessērdzīgā.   Tagad ES nepieciešama nopietna situācijas analīze un jauna politika attiecībās ar Krieviju, secināts Lielbritānijas parlamenta komitejas ziņojumā ES un Krievijas attiecībām pirms un pēc Ukrainas krīzes.  

Ilgstošā krīze Ukraina pierāda, ka ES attiecības ar Krieviju nonākušas kritiskajā punktā un Savienībai un tās dalībvalstīm ir tās nopietni  jāpārvērtē.   Ziņojumā analizēti nevis paši notikumi Ukrainā, bet gan iemesli, kas noveda pie konflikta.

Ziņojumā secināts, ka Krievija  jau ilgāku laiku pakāpeniski novērsās no Eiropas,  Krievijas iekšpolitiskā attīstība sekmēja politisko un ekonomisko novēršanos no Eiropas, un ES nespēja stiprināt ciešas attiecības ar Krieviju, līdz ar to Krievija sāka veidot jaunu politiski ekonomisku institūciju -  Centrālāzijas savienību, kam var būt nopietnas sekas.

Par spīti ekonomiskajai savstarpējai atkarībai, ES un Krievijas attiecības pasliktinājās. Mainoties Krievijas iekšpolitikas virzienam, ES un Krievijas dienas kārtības jautājumi aizvien vairāk sāka atšķirties, tāpat kā izpratne par ģeopolitisko situāciju un mērķiem. Attiecības ietekmēja arī  aizvien lielākā drošības struktūru aizstāvju ietekme Krievijas politikā.

ES attiecības ar Krieviju bija pārāk ilgi balstītas uz pieņēmumu, ka Krievija ir ceļā uz kļūšanu par demokrātisku eiropeisku valsti, bet tā tas nav. ES dalībvalstis pārāk lēni reaģēja uz mainīgo situāciju Krievijā un nepiedāvāja adekvātu atbildes politiku.  Līdz ar to līdzšinēja ES politika nepalielināja savstarpējo saprašanu un iespējas risināt parādījušos konfliktu.  

Kolektīvas analīzes kapacitātes zaudēšana neļāva izprast politisko uzsvaru maiņu Krievijā un piedāvāt adekvātas atbildes uz to. Vēl pirms Ukrainas krīzes ES nepietiekami novērtēja Ukrainas unikālo stratēģisko nozīmi. Arī pašreizējā iesaistīšanas Ukrainas krīzes risināšanā nav daļa no ilgtermiņa politikas, lai dziļi izprastu Krieviju un reģionā notiekošo un mainītu ES pieeju.

Eiropas Savienībai Ukrainas krīze bija pārsteigums, tā nonāca līdz krīzei ka mēnessērdzīgais, bija pieļautas nopietnas analītiskas  kļūdas, ES un dalībvalstu diplomāti, šķiet, palaiduši garām brīdinājuma signālus.

ES un dalībvalstīm trūka arī informācijas vākšanas spēju, ka arī vienotas un labi koordinētas ārpolitikas.  

ES līderi pārvērtēja Ukrainas elites patieso vēlmi parakstīt Asociācijas līgumu ar ES, neapzinājās ukraiņu tautas noskaņojumu un vēl jo vairāk – nenovērtēja Krievijas pretestību ES Asociācijas līgumam ar Kijevu.  Lai gan atsevišķi šie fakti bija zināmi, ES nesalika tos kopējā bildē, norādīts ziņojumā.

Savukārt Maskava, šķiet, nenovērtēja ES apņēmību parakstīt šo Asociācijas līgumu, un, kad Krievijas pretestība kļuva atklāta un  acīmredzama, ES palika ļoti šaura telpa manevriem.   Skaidrs, ka Krievijas bažām bija ne tikai ekonomisks, bet arī politisks pamats, taču ES uz to atbildēja, vien uzsverot brīvā tirgus elementus. Abas puses zināmā mēra nespēja saprasties, secināts komitejas ziņojumā.

Tagad ES un to dalībvalstu priekšā ir stratēģisks jautājums – vai ES var arī turpmāk būt droša un labklājīga, ja Krieviju turpina pārvaldīt tā, kā tas notiek šobrīd. Lai kādi būtu Krievijas patiesie nodomi, Krievijas iekšpolitika un tās radītā draudu sajūta rada ģeopolitisko sacensību reģionā.  

ES iespējas ietekmēt Krievijas attīstību ir ierobežotas, turklāt dalībvalstis arī neizrāda īpašu vēlmi to darīt. Ja Krievijas nākotnes pārvaldīšanas ietekmēšana nav dienas kartībā, tad dalībvalstīm jāveido spēcīga un proaktīva politika, lai  pārvaldītu sacensību ar Krieviju reģionā.

Krievija aizvien vairāk sevi nostāda pret ES un uzskata par ES sāncensi, uzskatot ES par ģeopolitisko un ideoloģisko pretinieku, līdz ar to ES „aizbildniecība” pār Krieviju vairs nav iespējama.  

Attiecību veidošanu ar Krieviju sarežģī atbildības sadalīšana starp ES un dalībvalstīm,  jo Krievija uzskata, ka tai vienkāršāk veidot divpusējās attiecības ar konkrētām dalībvalstīm.  Nākotnē tikai duāla pieeja, veidojot gan kopīgu ES – Krievijas attiecību politiku, gan dalībvalstu indivuduālu pieeju Maskavai, var būt efektīva, secināts ziņojumā.

Tajā arī norādīts, ka Ukrainas krīze spēja vienot ES dalībvalstis, nosakot sankcijas un nosodot Krievijas rīcību, taču pastāv bažas, ka bez konkrētas vienošanās par konstruktīvu turpmāku rīcību šī vienotība var pašķīst. Tāpēc analītiķi atbalsta ideju, ka Eiropas Padomes prezidents būtu atbildīgs par attiecību veidošanu ar Krieviju.   

 Lai pārskatītu ES attiecības ar Krieviju, jāsāk ar analīzi par atšķirīgām interesēm un vājajiem punktiem, turklāt ņemot vērā, ka Krievija uzskata ne tikai NATO, bet arī ES paplašināšanos  par draudiem savām interesēm. Analītiķi arī iesaka izvērtēt, vai iespējams spert papildu soļus, lai nodrošinātu pilsonību Igaunijas un Latvijas krievvalodīgajiem, kuri ilgi dzīvo šajās valstīs, bet nepārvalda valsts valodu, jo Krievijas uzskati par tautiešu tiesībām šajās valstīs var kļūt par attaisnojumu situācijas destabilizēšanai šajās valstīs.     

Ziņojumā arī secināts, ka ES sankcijas līdz šim nav mudinājušas Krieviju mainīt attieksmi Krimas jautājumā, turklāt deva Kremlim trumpi, veicinot nacionālistisku, pret  ES vērstu noskaņojumu.   Arī Minskas vienošanās dzīvē netiek īstenota, un pastāv bažas par Ukrainas daļas faktisko aneksiju.   

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti