"Šis ir bijis sarežģīts lēmums, taču Lielbritāniju tas nekādā veidā neiedzīs perifērijā vai strupceļā," saka Eiropas Parlamenta deputāts no Lielbritānijas, Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas pārstāvis Daniels Daltons. Pirms iesaistīties politikā. viņš bija profesionāls kriketa spēlētājs un tagad labi var redzēt, kā sporta terminoloģija iedzīvojas arī "Brexit" sarunās.
Ar Danielu Daltonu sarunājās Latvijas Radio korespondente Briselē Ina Strazdiņa.
Rezerves variantam izmanto sporta terminoloģiju
Ina Strazdiņa: Ja nemaldos, termins „backstop”, ko tagad lieto saistībā ar „Brexit” un kas ir domāts kā rezerves garantija tam, lai nebūtu jāatjauno cietā robeža pāri Īrijas salai, ir izteiciens, ko lieto sportā.
Daniels Daltons: Jā, oriģināli tas nāk no kriketa, un ar to apzīmē vārtu sargātāju, un vēlāk to pārņēma beisbols, kas šādi apzīmē bumbas ķērāju. Bet oriģināli tas tiešām nāk no kriketa.
Kā tas iederas „Brexit” stāstā? Mēs šo vārdu dzirdam pieminam ļoti bieži. Vai, jūsuprāt, šāda rezerves garantija, ka stingrās robežas nebūs, var palīdzēt sarežģītajā Īrijas situācijā?
Manuprāt, ikviens grib būt drošs, ka Īrijas salā nav nekādas robežas, kas sadala Īrijas Republiku un Ziemeļīriju. Tas nu ir pilnīgi droši. Šis rezerves variants ir izveidots, lai būtu pārliecība par to, ka, lai arī kas notiktu ar Eiropas Savienības un Lielbritānijas nākotnes attiecībām, cieto robežu nekad neatjaunos. Šis ir līdzeklis, ko kā labu esam redz Eiropas Savienība. Taču daudzi Lielbritānijā - un mani ieskaitot - nedomā, ka tas ir vienīgais veids, kā atvairīt cieto robežu.
Nevar būt tā, ka Lielbritānija nepaliek Eiropas Muitas savienībā, bet Ziemeļīrija, atdalīta no visas valsts – paliek.
Taču pagaidām tā ir Eiropas Savienības prasība, lai varētu noslēgt izstāšanās sarunas un sākt diskusijas par nākotnes attiecībām.
Ko vēl var darīt bez šīs Eiropas rosinātās garantijas ?
Ļoti daudzko, manuprāt. Vispirms mums ir jāredz, kādas tieši veidosies tirdzniecības attiecības starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju pēc izstāšanās, jo, iekams to nezinām, mēs nevaram saprast, kāda rīcība būs nepieciešama. Tieši tādēļ man liekas nepareizs uzstādījums, ka par tirdzniecību abas puses runās tikai vēlāk, kad būs pabeigtas sarunas par 50. pantu, proti, izstāšanos. Ja mēs gribam atrisināt Īrijas robežas jautājumu, mums par tirdzniecību būtu jārunā tieši tagad. Lielākā daļa no tirdzniecības, kas plūst pāri Īrijas robežai, ir lauksaimniecības preces, kas ir 70–80 % no visas tirdzniecības. Būtībā var izdarīt ļoti daudz - gan šīs lauksaimniecības jomā, gan arī ieguldot jaunākajās tehnoloģijās, lai nodrošinātu to, ka uzraudzība var notikt, neizveidojot pašu robežu. Mūsu zemēs, starp citu, jau ir dažādi noteikumi, muitas prasības, kas attiecas uz tirdzniecību, un vēl to dažu izmaiņu dēļ, kas nāktu klāt, tiešām nav nepieciešams veidot veselu rezerves mehānismu, pietiktu attīstīt jaunākās tehnoloģijas.
Lielās Piektdienas vienošanos nedrīkst apdraudēt
Bet kādēļ patlaban ir sarunu dīkstāve? Vai tas vairāk ir principa jautājums nekā tehniskas problēmas?
Manuprāt, tas ir tādēļ, ka Eiropas Savienība ir izdomājusi, ka vienīgais veids, kā izvairīties no cietās robežas atjaunošanas, ir panākt, ka Ziemeļīrija paliek Eiropas Savienības muitas zonā neatkarīgi no tā, vai visa Lielbritānija tajā paliek vai ne. Jebkura no šīm izvēlēm ir tāda, kurai nekad nepiekritīs neviena Lielbritānijas valdība. Ja visa Lielbritānija paliek Eiropas Savienības muitas zonā, tad tā nevarēs pastāvīgi veidot savas tirdzniecības ar citām valstīm un arī nevarēs neko gūt no tiem līgumiem, kurus jau būs noslēgusi Eiropas Savienība. Tā būs teju tāda kā Turcijas situācija. Šis scenārijs ir valstij sliktākais, kāds vien var būt. Lielbritānija nevar atļauties palikt Eiropas Muitas savienībā, bet nevar arī pieļaut, ka tajā paliek tikai Ziemeļīrija un pakļaujas kādiem citiem likumiem. Būtībā tas nozīmētu, ka daļa valsts vairs nav britu kontrolē vismaz no ekonomiskā skatu punkta. Ņemot vērā jūtīgās Ziemeļīrijas tēmas, vēsturi, kad bija tik daudz grūtību, manuprāt, Eiropas Savienība pilnībā nesaprot šī reģiona vēsturi. Tas patiesībā var būt ļoti bīstami, un
Lielbritānija gluži vienkārši nekam tādam nevar piekrist, jo galu galā var izveidoties robeža starp Ziemeļīriju un pārējo Lielbritāniju. Un tas būtu arī pretrunā Lielās Piektdienas vienošanās idejai, kas pirms 20 gadiem Ziemeļīrijai atnesa mieru.
Vai jūs tiešām domājat, ka šī spriedze un sadursmes, kas Ziemeļīrijā bija pirms daudziem gadiem starp īru nacionālistiem un tiem, kuri bija lojāli Lielbritānijai, varētu atkārtoties?
Ziemeļīrija ir pavirzījusies stipri tālu no tā punkta, kur tā bija pirms daudziem gadiem. Tagad tā ir pilnīgi cita sabiedrība, ekonomika. Taču šī Lielās Piektdienas vienošanās bija ļoti sabalansēta vienošanās, lai nodrošinātu, ka abu sabiedrības pušu intereses tiek izdzirdētas un vadītas. Tieši tādēļ bija atvērta robeža starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju un Ziemeļīriju un pārējo Lielbritāniju. Ja kādu no šīm divām robežām, kas sargā mieru, atjaunotu, tad esošā situācija mainītos. Tāpēc ir ļoti bīstami kādu no šīm lietām mainīt. Lielās Piektdienas vienošanās ir brīnišķīgi meistarīgi izstrādāts dokuments, kas ir spējis noturēt mieru jau divdesmit gadu. Mums ir jābūt drošiem, ka to nekas neapdraud, un tas ir – nekādas robežas starp Īrijas Republiku un Ziemeļīriju un Ziemeļīriju un pārējo Apvienoto Karalisti.
Prognozē atrisinājumu pēdējā minūtē un parlamentu pozitīvu balsojumu
Redzot, kā sarunas notiek tagad, vai, jūsuprāt, ir reāli, ka līdz decembrim Eiropas Savienība un Lielbritānija „Brexit” vienošanos panāk?
Es joprojām domāju, ka būs vienošanās, jo allaž ir tā, ka viss atrisinās pēdējā minūtē – četros, piecos no rīta parādās baltie dūmi, un mums ir vienošanās. Taču abām pusēm ir jāstrādā, lai vienotos par Īrijas robežjautājumu, jo šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka ir strupceļš. Taču es ticu, ka abas puses būs pietiekami pragmatiskas, lai šo atrisinātu, īpaši tādēļ, ka šobrīd mēs runājam par šķiršanos un 50. panta izpildīšanu. Par nākotnes attiecībām mēs vēl nemaz neesam runājuši. Bet es tiešām ticu, ka abām pusēm piemitīs šis pragmatisms un mēs mērķi sasniegsim.
Pēc tam būs arī balsojums gan nacionālajos parlamentos, gan Eiropas Parlamentā. Vai jūsuprāt viss šeit būs gludi? Īpaši runājot par Eiropas Parlamentu.
Domāju, ka Eiropas Parlamentā viss būs gludi, jo vairums šeit esošo pārstāv nacionālās partijas, kas ir arī valdībā, un, ja valdība parakstīs vienošanos, tad tas atspoguļosies arī parlamentā. Tā kā es nedomāju, ka Eiropas Parlaments būs tas, kas apturēs vienošanos. Taču britu parlamentā situācija ir sarežģītāka, jo tur valdības partijai nav vairākuma. Taču vispirms mums ir jāredz pats dokuments, lai varēt spriest, vai būs grūtības britu parlamentā.
Referenduma rezultāti ir jārespektē
Nezinu, cik atklāts jūs pats varat būt, taču es vēlos jums pavaicāt, vai jūs esat simtprocentīgi pārliecināts, ka „Brexit” ir labākais risinājums Lielbritānijai?
Tad, kad bija referendums, es balsoju par palikšanu Eiropas Savienībā, es par to iestājos un negribēju, lai „Brexit” notiek. Taču mums bija referendums, un Lielbritānijā visi vēlas, lai tiktu spēlēts pēc noteikumiem. Manā reģionā, Rietummidlendas grāfistē, ko pārstāvu, cilvēki visvairāk nobalsoja par „Brexit”. Es respektēju viņu viedokli. Cilvēki ļoti skaidri pateica, ka mums ir jādodas citā virzienā, un tas ir jāīsteno. Es atbalstu to ceļu, ko ejam, lai gan tas ir skumji, ka Lielbritānijai būs jāpamet Eiropas Savienība. Galvenais, lai varam panākt labu vienošanos, kas ir izdevīga abām pusēm. Mēs joprojām esam ļoti tuvas partneres ļoti daudzos aspektos, taču mums ir jāiet uz priekšu un diemžēl tas nozīmē, ka Lielbritānija nepaliks Eiropas Savienībā. Grāfistē, ko pārstāvu, daudzas pilsētas ir pazīstamas ar savām futbolkomandām, taču šajā reģionā arī sākās rūpnieciskā revolūcija un veidojās lielas industriālās pilsētas. Tomēr pēdējos divdesmit, trīsdesmit gados ražošana ir samazinājusies, un līdz ar to ir saplakusi to rūpnieciskā sirds –
globalizācija, modernizēšanās ir izslēgusi veclaiku rūpniecību un nekas nav nācis vietā, tādēļ cilvēki ir ļoti vīlušies. Un tas bija liels ''Brexit” atbalstīšanas faktors daudzās pilsētās ārpus Londonas.
Un tas ir kaut kas, par ko mums ir jādomā, proti, kā šīs pilsētas visā mūsu valstī pieslēgt globālajai ekonomikai, lai tās arī iegūtu, jo, ja tā nebūs, tās allaž iestāsies opozīcijā.
Bet vai jūs tomēr neesat noraizējies, ka „Brexit” vismaz uz kādu laiku nostums Lielbritāniju perifērijā, jo finanšu pasaulē jau meklē jaunas vietas ārpus Londonas, piemēram, Frankfurtē, Dublinā.
Vienmēr, kad mainās apstākļi, mainās bizness un situācija, taču viens, kas nemainās, - ka Lielbritānija joprojām ir piektā vai sestā lielākā ekonomika pasaulē, viena no lielākajām ieguldītājām aizsardzībā, lielākais ģeopolitiskais spēks Eiropā, ANO Drošības padomes pastāvīgā dalībniece, tiešām, Lielbritānijai ir ļoti liela ietekme joprojām. Un arī par finansēm - nav šaubu, ka Londona paliks pirmā numura finanšu centrs. Jā, kādam biznesam vajadzēs pārcelties, jo saskaņā ar Eiropas Savienības nosacījumiem, tam vajadzēs strādāt Eiropas Savienības teritorijā. Taču finanses tagad ir globāla ekonomika, un Londonai arvien ir tādas priekšrocības, ko nevar atļauties neviena cita pilsēta pasaulē. Un to var skaidri un gaiši redzēt. Darbavietas aizplūst daudz mazāk, nekā bija domāts. Turklāt finanšu pakalpojumi no Eiropas Savienības, kur ir strikti nosacījumi, meklē vietu citur – Šveicē, Šanhajā, Ņujorkā, un jūs redzēsiet, ka Londonai šajā ziņā būs ieguvumi. Kopumā es neesmu ļoti nobažījies, bet skaidrs, ka izmaiņas būs, taču tām nevajadzētu atstāt ļoti būtisku ietekmi.
Bet arī jums kā Eiropas Parlamenta deputātam pēc „Brexit” nāksies pamest šos ērtos gaiteņus. Vai jūs esat arī domājis par savu nākotni?
Pirms tam es spēlēju kriketu un biju arī kriketa treneris, tādēļ domāju, ka darīšu kaut ko no tā, lai gan manām komandām, kurās es biju, tagad klājas daudz labāk nekā pirms tam. Ikviens politiķis tik ilgi ir politiķis, kamēr vien cilvēki uzskata, ka tam viņi ir jāpārstāv. Ja viņi izlemj citādi, tad tas ir jāpieņem. Ja nebūtu bijis „Brexit”, es joprojām nezinu, vai kandidētu Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Manuprāt, neviens politiķis nedrīkst iedomāties, ka viņam ir tiesības pārstāvēt cilvēkus. Šis darbs var beigties jebkurā brīdī. Un notiek tā, ka „Brexit” arī nolemj mana darba beigas.
Lielbritānija turpinās iestāties pret Krievijas draudiem
Es nesen biju Ukrainā un no daudziem cilvēkiem dzirdēju, ka viņi ir uztraukušies par „Brexit”, jo Baltijas valstis, Zviedrija, Apvienotā Karaliste ir tas bloks, kas allaž iestājas par Ukrainu un veido stingras nostājas politiku Eiropas Savienības Padomē pret Krieviju. Kā tagad būs? Vai Lielbritānija, būdama ārpus Eiropas Savienības, arvien iestāsies par Ukrainai svarīgo situāciju?
Jā, es nedomāju, ka „Brexit” mainīs ģeopolitisko situāciju. Lielbritānija arvien ir iestājusies par demokrātisko partneru aizstāvību Centrāleiropā un Eiropas austrumos pret Krievijas draudiem. Nekādā gadījumā šī pozīcija nemainīsies. Patiesībā Lielbritānija allaž ir demonstrējusi vislabākos līdzekļus ar NATO palīdzību. Aiziešana no Eiropas Savienības nekādā gadījumā to nevājina, gluži pretēji – stiprina. Mēs esam nobažījušies, ka Eiropas Savienība grib izveidot savus aizsardzības spēkus, kas varētu apdraudēt NATO. Ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt lielu Eiropas spēku, taču NATO iekšienē, kas garantētu Baltijas, Ukrainas drošību. Mēs to allaž esam darījuši un turpināsim darīt. Runājot par Eiropas Savienības sankcijām pret Krieviju - jā, nudien, vairs nebūs Lielbritānijas, kas tās aizstāv Eiropas Savienības Padomē, taču ir īstenotas arī daudz un dažādas starptautiskas sankcijas no ASV un citu zemju puses, un es nedomāju, ka tas mainīsies. Arī esot ārpus Eiropas Savienības, Lielbritānija turpinās stingri pieprasīt, lai Brisele tās saglabā un lai mēs nekad neatslābstam pret, manuprāt, arvien lielāko apdraudējumu un Krievijas spēka izplešanos.
Daudzi cilvēki, starp citu, balsoja par „Brexit” tieši tādēļ, ka zināja, ka mums var būt spēcīgāka balss, nevis esot Eiropas Savienībā, bet ārpus tās.
