Viņu uz sarunu aicināja LTV žurnālists Kārlis Miksons.

“Lielbritānija palīdzēs Ukrainai visos iespējamajos veidos – gan piegādājot militāro ekipējumu, gan diplomātiski, uzsverot dažādu sankciju nepieciešamību, kā arī sniedzot humāno un politisko atbalstu tiem, kas aizbēguši no kara Ukrainā,” uzsver Braitvaits.

“Tas, ko mēs sakām saviem partneriem NATO un G7 valstu blokā, ir tas, ka mums ir jābūt gataviem nodrošināt šo atbalstu arī ilgtermiņā.”

Kārlis Miksons: Pasaulē ir bažas, ka nākamās pēc Ukrainas varētu būt Baltijas valstis; redzam, kas notiek Piedņestras apgabalā Moldovā. Vai pastāv bažas, ka Putins ies tālāk?

Džulians Braitvaits: Ir svarīgi, lai Putins zaudē Ukrainā, un tieši tāpēc mums visiem kopā ir jāsniedz palīdzīga roka Ukrainai, ne tikai tāpēc, ka tā ir pareizā rīcība, bet arī tā ir kā Eiropas drošības garantija ilgtermiņā.

Par laimi, visas Baltijas valstis ir NATO sastāvā un var rēķināties ar NATO līguma 5. pantu, kas nozīmē, ka Baltijas valstīm ir labākās drošības garantijas. Lielbritānija, vēlreiz uzsverot šo drošības garantiju nopietnību, ir dubultojusi savu karavīru skaitu Igaunijā. Tas noticis, reaģējot tieši uz situāciju Ukrainā. Protams, par NATO austrumu flanga stiprināšanu mēs diskutēsim arī NATO samitā jūnija beigās Madridē.

Kā jau teicāt, Lielbritānija ļoti aktīvi atbalsta Ukrainu. Kāpēc tas ir svarīgi Lielbritānijai, un kā jūs redzat citu rietumvalstu palīdzību?

Es tikai šodien esmu ieradies Rīgā un visur redzu Ukrainas karogus. Ja jūs brauktu cauri Apvienotajai Karalistei, ne tikai Londonā, arī mazos ciematos jūs redzēsiet Ukrainas karogus. Tas ir interesants jautājums, kāpēc cilvēki šo karu izjūt tik personiski. Domāju, ka atbilde ir gaužām vienkārša – viena valsts ir iebrukusi citā Eiropas valstī, un cilvēki redz tās ciešanas, ko izjūt ukraiņi. Viņi zina, ka ukraiņiem nepieciešama palīdzība.

Eiropā mēs dzirdam arī pretējus viedokļus. Ir valstis, kuras saka, ka Baltijas valstis ir pārlieku dramatiskas attiecībā pret šo situāciju un Putinu kā tādu. Kāds ir noskaņojums Lielbritānijā?

Domāju, ka mēs visi esam pārsteigti par rietumvalstu vienotību, kas sekoja pēc Krievijas sāktā kara Ukrainā, kā arī par mūsu spēju strādāt plecu pie pleca, lai pieņemtu dažādus lēmumus, kas skar ne tikai sankciju jautājumus, bet arī militārās piegādes. Darot šīs lietas, manuprāt, mēs esam pārsteiguši paši sevi.

Ja jūs šo jautājumu man uzdotu pirms Krievijas sāktā kara, domāju, ka cilvēki būtu ļoti skeptiski par lēmumu pieņemšanas ātrumu ne tikai Lielbritānijā, bet arī Eiropas Savienībā. Taču mums tas ir izdevies, un gribētu teikt, ka Eiropā ir apziņa, ka mums ir jāstāv plecu pie pleca, jo ir apdraudēta mūsu visu drošība. Redzot traģiskās ainas no Ukrainas, ir skaidrs, ka šis atbalsts ir jāturpina.