Viņš nesen viesojās Latvijā, kur apmeklēja arī forumu “Rīgas konference”. Ministru uz sarunu aicināja LTV žurnāliste Ina Strazdiņa.
“Salisbury was an epiphany …and needed to be responded to with all the levers of government” -@JSHeappey at #rigaconf2021 @LATO_LV @elisabethbraw pic.twitter.com/Bk5zb5sY8m
— Michael Bociurkiw (@WorldAffairsPro)
October 17, 2021
Vispirms vaicājām, kā viņš redz tā saukto “pelēko zonu”, kurā atrodas valstis, kas būtībā ir starpstāvoklī starp karu un mieru.
Džeimss Hīpijs: Tas, ko mēs redzam ne tikai Latvijā, bet arī citur Baltijā, ir moderna konkurence ar tādu pretinieku kā Krievija. Jums ir visi ierastie draudi, jo Krievija regulāri pie jūsu robežām veic militārās mācības un rada militāro risku, un tad ir šie nemilitārie draudi, kā, piemēram, apzināta nelegālās migrācijas veicināšana, uzbrukumi jūsu demokrātijai, publiskajam diskursam ar dezinformāciju, uzbrukumi informācijas tehnoloģiju sistēmām.
Tas, kas būtu jādara NATO, arī Lielbritānijai, ir jāizdomā, kā mēs ne tikai stiprinām militāro spēku, piemēram, valstīs izvietojot kaujas grupas, bet arī, kā mēs palīdzam cīnīties ar citām šīm aktivitātēm.
Ina Strazdiņa: Kā to varētu izdarīt?
Imigrācijas jautājums ir jūsu valdības un Eiropas Savienības partneru kompetencē, tā kā Lielbritānijai tur ir maza teikšana, kopš esam aizgājuši no Eiropas Savienības. Bet ir skaidrs: ja jūs nerīkosieties daudz stingrāk robežu kontrolē, tad tas turpināsies un kļūs arvien sarežģītāk.
Bet citās, tā saucamajās pelēkās zonas aktivitātēs Lielbritānija un NATO ir sava loma, un ir svarīgi spēt labāk atbildēt uz draudiem, kas nav tradicionāli militārie draudi, un reaģēt daudz ātrāk, jo, piemēram, tādai parādībai kā kiberuzbrukumi ir jāstājas pretī uzreiz, citādi īstais brīdis ir nokavēts un ļaunums ir nodarīts.
Vēlos jums pavaicāt arī par citu tēmu – Afganistānu. Jūs pats kā karavīrs esat dienējis Irākā un arī Afganistānā. Kādu attīstību jūs tur redzat?
Es jums varu sniegt divas atbildes – gan kā konflikta veterāns, gan kā ministrs. Mans personiskais viedoklis ir, ka tas tiešām ir smagi. Es pats divas reizes biju Afganistānā un biju gatavs riskēt ar savu dzīvību. Mans mērķis bija neļaut “Taliban” nokļūt valdībā un principā neļaut izplesties starptautiskajam terorismam, un par to es esmu lepns.
Mēs bijām radījuši vietu, kur attīstīties Afganistānas pilsoniskajai sabiedrībai. Un tagad ir drausmīga sajūta, ka visi šie pūliņi ir bijuši velti, jo “Taliban” ir atpakaļ valdībā.
Bet tas, ko es saku saviem kolēģiem, bijušajiem Afganistānas veterāniem – viņiem tomēr tā nevajadzētu domāt, jo, kad mēs tur bijām, mēs radījām pilnīgi citu vidi, kādu Afganistānas sabiedrība, kas to pieredzēja, nekad neaizmirsīs.
Meitenēm, kas izglītojās starptautisko spēku darbības laikā, šo pieredzi nekad neatņems, tāpat tirgotājiem, kas droši varēja atvērt savus veikaliņus, un mēs nedrīkstam to visu noniecināt.
Raugoties plašāk un stratēģiskāk, kā ministrs saku, ka ir jāņem vērā realitāte, kā viss ir mainījies. Vairs nevar ieiet zemē ar tūkstošiem karavīru un uzcelt jaunu valsti. Bet tas, ko mēs varam darīt, ir paredzēt konfliktus un neļaut tiem sākties zemēs, kurās ir nestabilitāte, un tad nebūs vajadzīga tik apjomīga iejaukšanās.
Taču, manā skatījumā, starptautiskajai sabiedrībai nevajadzētu steigties atzīt “Taliban” valdību, bet gan skatīties uz viņu rīcību, nevis tikai klausīties preses sekretāra vārdos, proti, pārliecināties, ka meitenēm būs ļauts iet skolā, ka būs ļauts pastāvēt afgāņu kultūrai, ka “Taliban” var parādīt, ka ir mācījušies no pēdējiem divdesmit gadiem.
