Ukrainas prezidenta vēlēšanu priekšvakarā Latvijas Televīzija (LTV) ierodas Doņeckas apgabala pilsētā Kramatorskā. Ielas pustukšas, par vēlēšanu klātbūtni liecina vien daži aģitācijas plakāti un daži baloni ar esošā prezidenta Petro Porošenko vārdu, ar kuru izdalīšanu aģitatoram īpaši nesokas.
Pilsētas centrā Ukrainas nācijas tēva Tarasa Ševčenko piemineklis. Kādreiz turpat blakus stāvēja Ļeņins. Tad tam Ukrainas krāsās tika uzkrāsoti zābaki un uzlikta šalle, tad Vladimirs Iļjičs, tāpat kā citās Ukrainas pilsētās, tika nogāzts, bet podestā iesprausts ukraiņu nacionālistu karogs. Tagad novākts arī tas.
Otrā pasaules kara varoņu alejā vecie pieminekļi atstāti, un arī 9. maiju šeit, gan klusāk nekā kādreiz, taču atzīmēs. Taču aleju papildinājušas citas piemiņas zīmes – kritušajiem šajā karā, un arī pati aleja, tāpat kā citas ielas, beidzot ir pārsauktas, atbrīvojoties no kumunistiskās pagātnes.
Cīņā par vēsturiskajiem uzsvariem šeit cenšas ievērot vairāk samierniecisku neitralitāti, saglabāt veco un tam pielikt klāt jaunus vēstījumus.
Kramatorskā darāmā vēl daudz
Pirms vairāk nekā četriem gadiem visa Doņeckas apgabala politiskā administrācija tika pārcelta no Doņeckas uz Kramatorsku. Arī šajā pilsētā 2014. gadā piedzīvotas ielu cīņas. Lidoja arī ''Grad'' šāviņi no Krievijas puses. Tagad, gandrīz piecus gadus vēlāk, nekas neliecina par šiem trauksmainajiem notikumiem, vien pastiprināti drošības pasākumi pirms prezidenta vēlēšanām.
LTV tiekas ar Doņeckas apgabala vicegubernatoru Jevgeniju Vilinski. Viņam vēlēšanas ir saspringts laiks. Iepriekšējais balsojums 2014. gadā Kramatorskā nenotika, pilsētā nostiprinoties prokrieviskajiem kaujiniekiem. Vēlāk ar ielu cīņām Ukrainas armija pilsētu atkaroja.
"Ir ļaudis, kas saka, ka, lūk, nekas nav mainījies pa pieciem gadiem! Taču es labi atceros, ka 2015. gadā, kad ierados šeit, Kramatorskā uz ielām nebija gaismas.
Neviens ceļš nebija labots. Tāpēc tad, kad es skatos uz to, kas noticis šajā laikā, redzu izteiktu kontrastu," saka Vilinskis.
Vicegubernatora un citu politiķu mērķis – parādīt, ka šajā pusē ir labāk. Tā ir cīņa par visa reģiona ekonomiku un tur dzīvojošo sirdīm un prātiem.
"Mēs vienmēr sakām, ka Doņeckas apgabalam ir jābūt kā paraugam priekš okupētajām teritorijām. Mūsu koncepcija šeit ir – uzcelt Rietumberlīni, kas pievilinātu arvien vairāk cilvēku no tās teritorijas. Maksimāli parādīt, īpaši jauniešiem, ka šeit ir cita, absolūti civilizēta dzīve. Ka pie mums var bez vīzām braukt uz Eiropu, iegūt izglītību un praksi, ir darbs. Tas ir plašu pasākumu kopums," norāda vicegubernators.
Izbraucot no Kramatorskas un dodoties frontes virzienā, šīs kontrasts ir redzams. Arī vicegubernatora pieminētajos ceļos. Kā viņš teica – lai tie, kas brauc no nekontrolētajām teritorijām Ukrainā saņemt pensijas un atgrieztos nekontrolētajās teritorijās, redzētu starpību.
Tiesa, darāmā ir ļoti daudz, un drīz jau arī ceļš ieņem to formu, kuru Ukrainas austrumos pierasts redzēt visbiežāk. Rietumberlīne vēl ir tālu.
Cenšas labiekārtot arī Popasnu
No Kramatorskas LTV dodas uz Luhanskas apgabalu. Tikko saņemta ziņu par tur notikušu apdzīvotas vietas apšaudi gaišā dienas laikā. Pirmā doma – vēlēšanu provokācija.
Nelielais ogļraču ciemats Zolotoje apšaudīts ar ieročiem, kas ir aizliegti ar Minskas vienošanos. Mērķis, visticamāk, iebaidīt īsi pirms vēlēšanām un arī sagraut infrastruktūru. Zīmīgi, ka apšaude notika laikā, kad cilvēki atgriežas mājās no darba – no plkst.17 līdz plkst.18.
"Kad šauj, var mūs no skolas atlaist. Jā, no vienas puses – labi, no otras puses – baisi," atzīst Zolotojes iedzīvotājas Diāna un Nastja.
Ogļraču pilsētiņa atrodas Popasnas rajonā, kur pati Popasna ir lielākā apdzīvotā vieta vien pāris kilometrus no frontes līnijas. Rajona militāri civilās pārvaldes vadītājs ir nikns – uzbrukumu saista ar mēģinājumiem atvērt pirmo caurlaišanas punktu Luhanskā ar nekontrolēto teritoriju, ko otra puse darīt negrib. Esot pārāk daudz Krievijas militārās tehnikas otrā pusē.
"Viņi cilvēkus mēģina padarīt verdziskus un lopiskus. Doņeckas apgabalā ir trīs caurlaides punkti, Krimā divi, Luhanskā – neviens. No Luhanskas iedzīvotājiem mēģina uztaisīt trešās šķiras cilvēkus, lai viņi varētu braukt tikai caur Doņeckas apgabalu vai Krieviju. Krieviem vajadzīgs, lai šeit ir haoss," uzskata Popasnas rajona civili militārās administrācijas vadītājs Serhijs Šakuns.
Arī Popasnu cenšas labiekārtot tik daudz, cik vien iespējams šādos apstākļos. Arī šeit centrālo Otrā pasaules kara piemiņas vietu papildina piemineklis bojā gājušajiem Ukrainas karavīriem.
Dzīve ierastā ritmā
Bet Ukrainas simbolu un mākslas gleznojumu uz māju sienām ir pat vēl vairāk, it īpaši pie skolām, kas tiek maksimāli labiekārtotas. Arī tā ir cīņa par simboliem un valsts nākotni – bērniem.
Tā arī Popasnas Mūzikas un mākslas skolā tiek remontētas telpas.
"Dzīve turpinās ierastā ritmā. Bērni mācās, apmeklē nodarbības. Uzņēmumi strādā. Mums nav tiesību padoties! Jādzīvo tālāk, neraugoties ne uz ko. Lai ko arī citi ļaudis neteiktu, es domāju, ka pēc gadiem pieciem šī pilsēta vēl citām parādīs, kā jāattīstās, pratīs attīstīties un pacelties. Ja būs gudra vadība, kāda ir tagad, domāju, ka mūsu pilsēta tālu tiks," domā Popasnas Mākslas un mūzikas skolas vadītāja vietniece Karīna Sokuļska.
Informācija bērniem uz ziņojuma dēļa par to, kā atšķirt mīnas, atgriež realitātē. Šī tomēr ir piefrontes pilsēta.
2014. gadā, kad šeit notika sīvas cīņas, viens no raķešu lādiņiem "Grad" trāpīja skolā. Par laimi, toreiz neviens necieta un šādi trauksmaini notikumi pašlaik vairs neatkārtojas. Tomēr skolas logi joprojām ir īpaši nodrošināti un bērni, kas tur klasēs mācās, pa šiem logiem var redzēt teritoriju, kuru Ukraina vairs nekontrolē.
"Māksla, protams, mūs priecē, tikai miera nav. Ne zīmējumi viņus aptur, nekas. Bet ceram, varbūt kaut kas tomēr mainīsies," atzīst Popasnas iedzīvotāja Nadežda.
Uzreiz pēc tam, kad LTV atgriežas no Ukrainas austrumiem, pienāk ziņas, ka Zolotojā apšaudes turpinājušās, tikai šoreiz trāpīts dzīvojamām mājām. Civiliedzīvotāju upuru nav, bet varēja būt.
"Atlidoja divi lādiņi – viens pa māju, viens pa šķūnīti. Visu sagrāva. Paliku es bez nekā. Palicis tik tas, kas man mugurā. Dievs stāvēja klāt, ka nebiju mājās. Ja sieva vai es būtu mājās, šeit nestāvētu," teica cietušais iedzīvotājs.
Bet frontes līnijā Popasnas rajonā vēl divi bojāgājušie – jaunākais seržants Aleksandrs Miljutins un kareive Jana Červona.
