Balkānu valstis uzsver, ka pirms maijā gaidāmā Zagrebas samita Eiropas Savienībai būtu jānāk klajā ar konkrētiem piedāvājumiem un redzējumu par eirointegrācijas nākotni reģionā.
Pagājušajā mēnesī notikušais Eiropas Savienības līderu samits kļuva par rūgtu brīdi vairāku Balkānu valstu ceļā uz tuvināšanos Eiropas Savienībai. Par spīti Eiropas Komisijas atzinumam, ka Albānija un Ziemeļmaķedonija ir sasniegušas ievērojamu progresu, lai ar tām uzsāktu iestāšanās sarunas par pievienošanos 28 valstu blokam, šāds ierosinājums tika bloķēts.
Albānijas gadījumā iebildumus izteica Francija, Dānija un Nīderlande, bet pret Ziemeļmaķedonijas uzņemšanu iestājās vienīgi Francija.
Vairāki Eiropas līderi šādu lēmumu jau nosaukuši par vēsturisku kļūdu.
Savukārt Eiropas Savienības paplašināšanās komisārs Johaness Hāns uzsvēra, ka dalībvalstīm tagad būtu skaidri jāpasaka, cik nopietni tās attiecas pret Rietumbalkānu integrāciju Eiropas Savienībā.
Lai diskutētu par šīm lietām, pagājušajā nedēļā Ženēvā Pasaules ekonomikas forums organizēja 15 Dienvidaustrumeiropas valstu un valdību vadītāju tikšanos. Kā foruma laikā atzina Albānijas premjerministrs Edi Rama, pašlaik viņa valsts jūtas kā jūrā pamesta laiva, kurai ir atņemts kompass.
Viņš arī uzsvēra, ka, ja līdz šim viss eirointegrācijas process bija visai neparedzams, tad pēc oktobra tikšanās šī neskaidrība ir kļuvusi absolūta.
“Vairs nav nekādas iespējas saprast, ko ir nepieciešams darīt, lai sasniegtu to, pēc kā esi tiecies,” atzina Albānijas premjers.
“Ir skaidrs, ka lēmumi Eiropadomē tiek pieņemti, ņemot vērā pašu Eiropas Savienības dalībvalstu intereses un vēlmes. Un runa vairs nav par to, ko darām vai nedarām mēs. Jautājums ir par to, kādu viņi vēlas vai nevēlas redzēt Eiropas Savienību. Protams, mēs neesam valstis, kas būtu gatavas kļūt par Savienības dalībvalstīm. Eiropa vienmēr atalgo par paveikto darbu, bet, ja katru reizi, kad nav iespējams panākt vienprātību, šis princips tiek aizstāts ar otra vainošanu, tas nenāks par labu ne Eiropas Savienībai, ne visam integrācijas procesam,” sacīja Rama.
Albānijas premjerministrs arī atgādinājis, ka viņa valsti neviens nav piespiedis tuvināties Eiropai, taču šāds mērķis ir nepieciešams iedzīvotājiem, un valdība turpinās uz to tiekties.
Nedaudz atšķirīgu ceļu pretī Eiropas Savienībai ir izvēlējusies Serbija, kura oktobra otrajā pusē parakstīja brīvās tirdzniecības līgumu ar Krievijas vadīto Eirāzijas ekonomisko savienību.
Kā iepriekš norādījuši Eiropas Savienības ārlietu ministri, šāds lēmums noteikti netuvina Serbiju Eiropas Savienībai, vienlaikus aicinot Belgradu neatteikties no mērķa nākotnē pievienoties Eiropas Savienībai. Kā atzīst Serbijas prezidents Aleksandrs Vučičs, viņa vadītā valsts nav tik eirooptimistiska kā Albānija vai Ziemeļmaķedonija, taču arī tai būtu nepieciešama skaidrs Eiropas redzējums par nākotni.
“Mēs nevienam neko necenšamies izlūgties. Mēs vienkārši prasām skaidru virzienu un skaidru nākotni. Mums ir jāzina. Es esmu prasījis daudziem cilvēkiem Eiropas Savienības iekšienē: pat ja mēs atrisinām savas problēmas ar Prištinu, vai mēs varam rēķināties, ka kļūsim par dalībvalsti 2025. vai kādā citā gadā? Mēs nekādu atbildi neesam saņēmuši, un šis jautājums joprojām ir aktuāls. Es ceru saņemt atbildi 2020.gada Zagrebas samitā un ceru uz politiskiem lēmumiem, ne tikai tehnokrātisku un birokrātisku pieeju,” sacīja Vučičs.
Daudzas no Rietumbalkānu valstīm, kuras savu nākotni redz Eiropas Savienībā, lielas cerības liek uz Horvātiju, kura nākamā gada pirmajā pusē kļūs par Eiropadomes prezidējošo valsti un kuras galvaspilsētā Zagrebā maijā paredzēts Eiropas līderu samits.
Kā paziņojis Horvātijas premjerministrs Andrejs Plenkovičs, Horvātija ir pašlaik vienīgā Balkānu reģiona valsts, kurai no sapņiem par dalību Eiropas Savienībā ir izdevies kļūt par pilntiesīgu Savienības dalībvalstis, un tāpēc tā ir gatava palīdzēt arī saviem kaimiņiem virzīties pa šo ceļu.
“Eiropas perspektīva ir ārkārtīgi nozīmīga, lai sasniegtu stabilitāti, ekonomisko attīstību un vērtības, kas ir kopīgas un svarīgas visām reģiona valstīm. Mēs nedrīkstam sūtīt vēstījumus, kas liek vilties ne tikai Eiropas dienvidu un dienvidaustrumu valstu līderiem, bet arī iedzīvotājiem kopumā.
Tāpēc mums Zagrebas samitā ir jābūt ļoti izsvērtiem, daudz piesardzīgākiem un arī apdomīgākiem, lai panāktu vienprātību, kas būs pozitīva visām iesaistītajām pusēm,” uzsvēra Plenkovičs.
Taču tā vien liekas, ka par apdomību un piesardzību tik ļoti nedomā Francijas prezidents Emanuels Makrons. Pagājušajā nedēļā viņš ne tikai izraisīja plašu satraukumu NATO dalībvalstu vidū, paziņojot par alianses smadzeņu nāvi, bet arī vērsa asu kritiku Balkānu valstu virzienā. Makrons norādījis, ka patiesībā jau bažas neradot Albānija vai Ziemeļmaķedonija, bet gan Bosnija un Hercogovina, kas esot bumba ar laika degli. Satraukuma iemesls esot izbēgušo grupējuma “Daīš” jeb “Islāma valsts” kaujinieku atgriešanās Eiropā. Šie izteikumi gan izsauca Bosnijas un Hercogovinas nosodījumu.
Nedēļas beigās desmit valstu bijušie ārlietu ministri kopīgā vēstulē aicināja Eiropas Savienību jau Zagrebas samitā nākt klajā ar jauniem instrumentiem, kā veicināt Rietumbalkānu virzību pretī Eiropas Savienībai. Ja tas netiks darīts, tiks apdraudēta uzticība Eiropas Savienībai un tā var zaudēt savu ietekmi pār visu reģionu, un tas ir īpaši bīstami laikā, kad saspīlējums Eiropas kaimiņos – Sīrijā, Irākā, Lībijā, Ukrainā un Vidusjūras austrumu daļā – tikai pieaug.
