Latvijas Radio: Ir pagājuši tikai daži mēneši kopš mūsu pēdējās sarunas. Tobrīd jautājums bija par to, vai Lielbritānija piedalīsies Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tagad situācija ir pavisam cita. Gribētu dzirdēt jūsu viedokli par to, vai un kā situācija ir mainījusies?
Īens Bonds: Ja paskatāmies, ko vakar parlamentā teica Boriss Džonsons, tā vien liekas, ka mēs virzāmies pretī aiziešanai no Eiropas Savienības bez vienošanās. Es domāju, ka viņa mērķis ir panākt, lai vismaz iekšpolitiskos jautājumos viņš Eiropas Savienību var vainot elastības trūkumā.
Jā, viņš savos paziņojumos vairākkārt uzsvēra, ka „ja viņi nemainīs savu viedokli” un „ja mūs piespiedīs”. Vai šāda attieksme varētu mainīt arī Eiropas domāšanu?
Es šaubos, un tāpēc es bažījos par virzīšanos pretī bezvienošanās scenārijam. Manuprāt, viņa jaunajā valdībā ir vairāki cilvēki, kuri varētu gribēt šādu iznākumu un kas aiziešanu bez vienošanās uzskata par labāko variantu. Ir arī tādi, kuri uzskata, ka ar bezvienošanās iespēju ir jādraud efektīvāk, nekā to jebkad izdevās izdarīt Terēzai Mejai, jo tikai tā būtu iespējams piespiest Eiropas Savienību iesaistīties sarunās. Taču no Eiropas skatupunkta nekas daudz nav mainījies. Arī parlamentārā aritmētika nav mainījusies.
Kāpēc piekāpties, cerot, ka briti tad ratificēs vienošanos, ja nav nekādu garantiju, ka viņi to darīs?
Daži komentētāji pieļauj, ka premjerministram tagad ir sagaidāma diezgan asa cīņa ar parlamentu, kurš var mēģināt bloķēt bezvienošanās scenāriju. Savukārt no Borisa Džonsona puses var sekot soļi, kā šos blokus apiet.
Jā, manuprāt, kalendārs ir ļoti nelabvēlīgs tiem, kuri vēlas panākt bezvienošanās aiziešanas bloķēšanu, jo tā notiks 31. oktobrī, ja vien parlaments nepieņems likumu, kas to novērš. Taču parlamentam ir ļoti grūti pieņemt likumus, ja tos nav ierosinājusi valdība. Turklāt vakar bija pēdējā parlamenta darba diena, un tas savu darbu atsāks tikai 3. septembrī. Valdība centīsies aizpildīt parlamenta dienaskārtību ar bezjēdzīgām debatēm, kas padarīs gandrīz neiespējamu parlamentāriešu rīcības brīvību.
Tātad pirmkārt parlamentam ir jāiegūst kontrole pār parlamenta dienaskārtību un tad jāpieņem likums, kas liedz premjerministram izvest Lielbritāniju no Eiropas Savienības bez vienošanās.
Pat tas vēl šo bezvienošanās scenāriju nenovērsīs, jo tad mums būs vajadzīga arī pārējo 27 dalībvalstu piekrišana par pagarinājuma piešķiršanu turpmākai Apvienotās Karalistes dalībai Eiropas Savienībā.
Un kā ar iespēju rīkot jaunas vispārējās vēlēšanas?
Tas ir iespējams, taču darba grafiks to padara ļoti sarežģītu. Parlaments nesanāk uz sēdēm vispārējo vēlēšanu kampaņas laikā. Un tas atkal var nozīmēt, ka līdz brīdim, kamēr notiks vēlēšanas, Lielbritānija jau var būt pametusi Eiropas Savienību.
Izskatās pēc tādas diezgan pamatīgas bezizejas situācijas.
Ziniet, līdz šim ir noticis tik daudz negaidītu lietu, ka es pat neuzdrošinātos apgalvot, ka šī situācija var atrisināties kādā citā veidā. Taču
tā, kā lietas izskatās pašlaik, iespējas pamest Eiropas Savienību bez vienošanās palielinās un citas iespējas samazinās.
Mēs tagad zinām arī jaunās valdības sastāvu. Kā šie cilvēki, kuri būs tieši iesaistīti sarunās ar Eiropas Savienību, piemēram, “Brexit” ļoti atbalstošais ārlietu ministrs Dominiks Rābs – kā viņi kopā ar Borisu Džonsonu var sastrādāties ar Eiropas Savienības līderiem?
Pirmkārt, mēs nezinām, kādu sarunu struktūru Boriss Džonsons piedāvā un vai viņam tāda vispār ir. Viņš, piemēram, ir atkārtoti apstiprinājis amatā “Brexit” lietu ministru Stīvenu Bārkliju, kuram Terēzas Mejas valdībā nebija nekādu pilnvaru. Viņu sauca par “Brexit” ministru, bet viņš “Brexit” sarunās nebija iesaistīts. Ir iespējams, ka Boriss Džonsons viņam tagad liks iet un mēģināt – varbūt izdodas panākt labāku vienošanos ar Eiropas Savienību.
Tāpat tiek runāts, ka viņš varētu iecelt amatā kādu, kurš bija viņa padomnieks ārlietu ministra pilnvaru laikā. Šis cilvēks ir bijušais britu diplomāts un politiķis Deivids Frosts, kuram varētu uzticēt kļūt par tiešo “Brexit” sarunvedēju.
Ja mēs pieļaujam, ka bezvienošanās izstāšanās ir gala rezultāts, ko tas varētu nozīmēt britu politiskajai dzīvei? Daudzi politiķi apzinās, ka šāds iznākums var nozīmēt viņu politiskās karjeras beigas un pat politisku pašnāvību, citiem, iespējams, tas būs triumfa mirklis. Vai visi šie procesi ietekmēs britu politisko vidi?
Manuprāt, viņi jau ietekmē Lielbritānijas politisko vidi.
Ja mēs izstājamies bez vienošanās, tad palielinās iespēja, ka Apvienotā Karaliste sabruks.
Tas nenozīmē, ka ir simtprocentīga pārliecība, ka Skotija vai Ziemeļīrija varētu atdalīties. Taču iespējamība palielinās. 2014. gadā Skotija nobalsoja par palikšanu Apvienotajā Karalistē, jo kampaņas laikā tika uzsvērts – ja Skotija izstājas no Apvienotās Karalistes, tā izstājas arī no Eiropas Savienības. Tagad Skotijai būs no Eiropas Savienības jāizstājas jebkurā gadījumā, pat ja vairums tās iedzīvotāju balsoja par palikšanu. Tas noteikti saasinās Anglijas un Skotijas attiecības. Jau vakar redzējām, ka Skotijas nacionālistu partijas līderis parlamentā Īens Blakfords (Ian Blackford) sveica Borisu Džonsonu kā pēdējo Apvienotās Karalistes premjerministru. Daudzi skotu nacionālisti šeit saredz savu iespēju.
Savukārt Ziemeļīrijā ne tikai vairums iedzīvotāju balsoja par palikšanu Eiropas Savienībā, bet arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās izteica atbalstu Ziemeļīrijas robežas noregulējumam, no kura grib tikt vaļā Džonsons. Viņš ir izaicinājis šos vēlētājus, faktiski pasakot, ka viņu viedoklim nav nozīmes. Tas arī saasinās situāciju, kas jau tā ir ļoti delikāta.
Arī leiboristu partija joprojām nevar skaidri pateikt, kāda ir tās pozīcija un tāpēc tā zaudē atbalstu. Taču nav skaidrs, vai tā zaudēs pietiekami daudz vietu, lai tās ieņemtu liberāldemokrāti.
Tā kā, būtu ļoti rūpīgi jāizanalizē faktiski katrs mazākais vēlēšanu apgabals, lai noskaidrotu, ko iedzīvotāji tur domā un vai tas kaut kā var ietekmēt jauno valdību.
Jūs gaida ļoti interesants laiks…
Es tiešām gribētu būt daudz kategoriskāks un pateikt, ka notiks tas vai tas. Taču viss joprojām ir ļoti neskaidrs. Bet vienu gan es gribu teikt – šis Ministru kabinets man neizskatās pēc tāda, kas ir izveidots, lai panāktu citu vienošanos ar Eiropas Savienību. Šis ir kabinets, lai sagatavotos aiziešanai bez vienošanās.
