Bremzējot Turcijas ceļu uz ES, Eiropa var pazaudēt ietekmes sviras kaimiņvalsts demokratizācijai

Eiropas Savienības (ES) sarunas par iespējamu Turcijas iestāšanos blokā ir jāiesaldē, tā, saprotot, ka arvien nelielāka ir Eiropas ietekme pār notikumiem Turcijas politikā, rezolūcijā pagājušajā ceturtdienā nolēma Eiropas Parlaments. Draudzīgais aicinājums reiz būt gataviem uzņemšanai Eiropas Savienībā nu ir kļuvis par lielāko klupšanas akmeni turku interesēs kaut ko savā valstī mainīt pēc Rietumu pasaules standartiem.

Pēc jūlijā notikušā apvērsuma mēģinājuma, kad esošais Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans tomēr noturējās pie varas, viņš esot bijis nikns, ka Rietumu sabiedrotie nav asāk nosodījuši potenciālos pučistus, atklāj Latvijas bijušais vēstnieks Turcijā Atis Sjanīts.

“Turcija nebija apmierināta ar to, kā sabiedrotie Eiropā un pāri okeānam reaģēja uz šo puču. Pareizāk sakot, nereaģēja pietiekami ātri un pietiekami asi. Un tas arī iezīmē tālāko notikumu attīstību. Diemžēl Turcijas līderi izmantoja situāciju, lai izrēķinātos ar tiem, kas gan ir vainīgi puča rīkošanā, gan pret tiem politiķiem, kas viņiem ir neērti. Īpaši grūti mums būs pieņemt to, ka kurdu minoritāte, kas ir pārstāvēta legāli parlamentā un par kuru ir balsojuši miljoniem cilvēku, šai tautas daļai nav legālu tiesību sevi vairs pārstāvēt, jo represijas veiktas arī pret kurdu politiķiem,” norāda Sjanīts.

To, ka Turcija mērķtiecīgi ir virzīta uz autoritāras valsts pārvaldes pusi vismaz pēdējos piecus gadus, norāda sabiedrisko mediju portāla LSM.lv autore Paula Justoviča. Ikdienā pētot notikumus Turcijā, viņa secina, ka

lūzuma punkts bija brīdī, kad pašreizējā prezidenta partija ieguvusi kārtējo vairākuma atbalstu parlamenta vēlēšanās:

"Jau kopš 2011.gada, kad Taisnīguma un attīstības partija trešo reizi nostiprināja savu vairākumu parlamentā, tapa skaidrs, ka Turcija virzās prom no Eiropas Savienības vērtībām – tās ir cieņa pret cilvēktiesībām, likuma varu un brīvu presi. 2005.gadā, kad šī Erdogana partija vēl bija jauna, tā atvērtāk raudzījās uz dalību Eiropas Savienībā. Tā paklausīgi veica nepieciešamās demokratizācijas reformas, kas ir prasība kandidātvalstīm. Bet ar visu šo procesu nepietika, jo pat tajā laikā bija Eiropas valstis, kas pretojās domai par Turcijas uzņemšanu. Kopš apvērsuma mēģinājuma šī gada jūlijā nu jau ir skaidrs, ka Turcija nekad nepievienosies Eiropas Savienībai."

To, ka nav bijis vienprātības par Turcijas reformu atalgošanu ar reālu kandidātvalsts statusu, norāda arī bijušais Latvijas vēstnieks Turcijā Atis Sjanīts. Eiropa pati bijusi pietiekami sašķelta. Tāpēc nav brīnums, ka Turcijai iespējamas dalības sarunas vairs nav aktuālas. Īpaši jau tāpēc, ka Eiropā valda ļoti daudz viedokļu, kādai jābūt Eiropas tālākai nākotnei ar šo valsti.

"Mēs redzam ļoti dažādus viedokļus. Ir šī Eiropas Parlamenta rezolūcija, kas aicina pārtraukt iestāšanās sarunas, ir mēģinājumi izdarīt spiedienu uz Turciju, lai valsts ievērotu cilvēktiesības. Bet šobrīd Turcijas sabiedrībā jau valda diezgan liela vilšanās par šo sarunu procesu. Tas velkas ļoti ilgi, bezvīzu režīms arī nav ieviests. Tā ir vilšanās ne tikai politiskajā elitē, bet arī sabiedrībā kopumā.

Eiropai ir izšķiršanās – vai mēs turpinām sarunas un uzturam dialogu, lai saglabātu sviras uz Turcijas demokratizāciju, vai arī iestāšanās sarunas beigsies ne ar ko un jāmeklē būs jauni sadarbības modeļi.

Daudzi turki pamatoti saka, ka, lai cik mēs būtu priekšzīmīgi, Eiropā vienalga nebūs vienprātības par Turciju kā pilntiesīgu Eiropas Savienības locekli," saka bijušais vēstnieks.

Iespējams, Turcijas mērķis ir iegūt kādu īpašu statusu ar Eiropas Savienību. Atis Sjanīts uzskata, ka īpaši jau pēc Lielbritānijas izstāšanās turkiem ir pamatotas cerības saņemt īpašas atrunas no Briseles. Jāpatur prātā, ka Turcijai ir svarīga loma visā Tuvo Austrumu politikā. Tomēr Turcijas 20.gadsimta attīstības fenomens balstījās spēcīgajā valsts sekularizācijā.

Armija allaž bija tas spēks, kas garantēja valsts neiekrišanu pārliekā reliģiskajā fanātismā. Jau vairākus gadus armijas loma ir mazinājusies, un valsts kļūst aizvien reliģiskāka, kas bieži tiek panākts, pārkāpjot valsts pamatlikumu.

"Jau tagad ir redzams, ka tiek pārkāpti tie sekulārisma principi, kas ir noteikti konstitūcijā. Ir noteikts, ka nedrīkst uzspiest skolēniem mācības reliģiskās skolās. Šobrīd tas tiek pilnībā ignorēts, jo visvairāk islamizācija notiek ar izglītības islamizāciju -

aizvien vairāk slēdz vispārizglītojošās un to vietā atver specializētās skolas, kurās var mācīties topošie imāmi vai islāma garīdznieki.

Vairākās intervijās ar vecākiem un skolēniem atklājies, ka viņiem nav izvēles, kādu skolu apmeklēt, jo nav alternatīvu. Tas pārkāpj vēl vienu sekularizācijas pamatu - minoritāšu tiesības. Ir vēl Turcijā kristieši, kaut vai armēņi, kuriem nekas cits neatliek, kā iet mācīties reliģiskā skolā. Tas ir absurds, ka kristieši mācās par pravieša Muhameda dzīvi, lai gan viņi nepieder pie šīs reliģijas," stāsta Paula Justoviča.

Vēl viens svarīgs apstāklis, kas ļauj Turcijas valdībai ar prezidentu priekšgalā uzvesties tā, kā iegribas, ir Eiropas atkarība bēgļu izmitināšanas politikā. Turcija uzņem lielu daļu to imigrantu, kas vēlas nokļūt Eiropā. Daudzi politiķi aicinājuši šo sadarbību pārtraukt, jo tā kropļo attiecības.

Kamēr Turcijas prezidents ir izteicies, ka valstij jāapsver iespējas varbūt pat iestāties Šanhajas sadarbības organizācijā, kur dominē Krievija un Ķīna, Eiropas augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerīni izteikusies, ka Turcija šobrīd nonākusi krustcelēs. Tai nav jāizvēlas kļūt par daļu no Rietumiem vai Austrumiem, jo Turcija allaž ir bijusi tilts starp abām pasaulēm.

"Mūsu attiecības ar Turciju ir krustcelēs, jo pati Turcija ir krustcelēs. Es vienmēr esmu teikusi, ka labākais veids, kā stiprināt Turcijas demokrātiju, ir sadarboties, turot visas iespējas pieejamas," pauda Mogerīni.

Dažādu domnīcu eksperti arī jau izteikušies, ka labākais, ko Eiropa var darīt, ir nesaraut saites ar Turciju.

Šīs valsts politiķiem, aktīvistiem un visiem tiem, kas ir pret esošo varu, nepieciešams spēcīgs ārējs atbalsts. Bez tā autoritārais vadīšanas stils samīs jebkuru pretestību.

Tomēr nevajadzētu lolot ilūzijas, ka attiecībās ar Turciju kaut kas strauji mainīsies. Kamēr Eiropas valstu ministriem jādomā, kā reaģēt uz Eiropas Parlamenta rezolūciju, Turcijas politikā turpināsies iesāktais kurss. Ne velti Redžeps Tajips Erdogans ir teicis, ka viņam jau Eiropas ieteikumi ir tik vienaldzīgi, ka pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti