Cīņā par Latīņamerikas lielākās valsts Brazīlijas prezidenta amatu vēlēšanu pirmajā kārtā vismaz puses vēlētāju atbalstu nevienam kandidātam tā arī neizdevās iegūt. Vistuvāk tam ar 46% balsu nonāca bijušais armijas virsnieks, labējais politiķis Žairs Bolsonaru.
Vēlēšanās viņam pretim stāsies bijušais Sanpaulu mērs no kreiso nometnes Fernandu Adads, kurš palika otrajā vietā ar 29%. 55 gadus vecais Adads ir kreisās Strādnieku partijas kandidāts, kas pie varas bija līdz 2016.gadam. Viņš aizstāja par korupciju ieslodzījumā esošo eksprezidentu Luisu Inasiu Lulu da Silvu. Par spīti cietumam, Lula joprojām ir gana populārs, un Adads centies to izmantot.
Viņš sola uzsvaru likt uz sociālajiem jautājumiem: „Mēs gribam apvienot Brazīlijas demokrātus. Mēs gribam apvienot cilvēkus, kam rūp šīs valsts nabadzīgāko liktenis. Valstī valda tik liela nevienlīdzība. Mēs gribam dziļi demokrātisku Brazīliju, kas nenogurstoši tieksies pēc sociālā taisnīguma.”
Savukārt bijušais armijas virsnieks, 63 gadus vecais Žairs Bolsonaru paziņojis, ka sociālisms ir drauds Brazīlijas nākotnei un var novest pie krīzes līdzīgai, kādā grimst kaimiņvalsts Venecuēla. Viņš sevi pozicionē kā politikas austaideru, kaut bijis kongresmenis gandrīz trīs desmitgades. Īpaši kritiķi Bolsonaru sauc par galēji labēju, populistu, fašistu. Viņš slavējis Brazīlijas militāro diktatūru, kas bija pie varas līdz 80.gadiem. Kādu deputāti sievieti viņš reiz nosauca par tādu, kuru „nav vērts izvarot”.
Bolsonaru iestājies par spīdzināšanu, nicīgi izteicies par gejiem un melnādainajiem.
Ar to viņš iemantojis daudz kritiķu, tomēr saglabājis popularitāti. Tā vēl pieauga pēc tam, kad septembrī mītiņa laikā viņu sadūra ar nazi uzbrukumā, kurā Bolsonaru izdzīvoja. Viens no viņa galvenajiem solījumiem ir cīnīties pret augsto noziedzību, tostarp atvieglojot ieroču apries likumus. Bolsonaru stingrās un pretrunīgi vērtētās nostājas likušas viņu iesaukt par „Brazīlijas Trampu”.
Bolsonaru pats atzinis, ka ASV prezidentu apbrīno: „Es neesmu galēji labējais, kaut man tas tiek piedēvēts. Kad esmu runājis par imigrāciju, es saku, ka mums nevar būt valsts ar atvērtām robežām. Es esmu prezidenta Trampa apbrīnotājs. Viņš grib varenu Ameriku, es gribu varenu Brazīliju.”
Ja nebūs lielu pārsteigumu, Bolsonaru būs nākamais Brazīlijas prezidents. Pēdējās aptaujas viņam vēlēšanās sola ap 60% balsu iepretim Adada 40%.
Analītiķi saka, Bolsonaru panākumu pamatā ir sabiedrības lielā nepatika pret tradicionālajiem kandidātiem, kurus uzskata par korumpētiem pašlabuma meklētājiem. Ar to Bolsonaru popularitāti skaidro arī Brazīlijas latvietis, Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš: „Brazīlijā ir ļoti liela korupcija un nekompetence. Bolsonaru izmanto diskursu, ka viņš ir tas cilvēks, kas beidzot sakārtos Brazīliju. Tas ir pilnīgi muļķīgi, jo problēma nav vienkārši ar valsts aparātu, problēma nav vienkārši ar politiķiem, problēma ir paši brazīlieši. Tāpēc ka tie paši cilvēki, kas sūdzas par korupciju, viņi ir gatavi piekukuļot ceļu policistus, viņi ir gatavi samaksāt kukuļus, viņi apsola, ka darīs, bet nedara, viņi noparko automašīnas invalīdu vietās un tā tālāk.”
Bērziņš gan neuzskata, ka Brazīlijas prezidenta vēlēšanas iezīmēs radikālas izmaņas valsts kursā. Viņš norāda, ka, par spīti korupcijai, institūcijas ir spēcīgas: „Tāpat kā Tramps – viņš daudz ko mainīja, bet nav tā, ka taisīja valsti pilnīgi pa jaunam. Tādā ziņā nedomāju, ka Bolsonaru, kas, visticamāk, būs nākamais prezidents, arī varēs kaut ko pilnīgi [izmainīt]. Nedomāju, ka viņam būs iespēja taisīt apvērsumu, kā viņš, starp citu, vienreiz minēja.”
Bet, runājot par ārpolitiku, Bērziņš norāda, ka šajā ziņā Brazīlija ir vairāk orientēta uz sevi, un līdz šim tās loma allaž bijusi konstruktīva.
Ja prezidents būs Bolsonaru, tad Brazīlija varētu vairāk izolēties un pievērsties sev, jo viņam ārpolitika nav aktuāla.
„Bolsonaru nav lielas intereses par to, kas notiek pasaulē. Viņa kandidāts viceprezidenta amatam ir armijas ģenerālis – viņš arī nav uz ārlietām orientēts. Viņi vairāk skatās uz iekšējām lietām. Tādēļ domāju, ka viņiem nebūs interese iesaistīties lielos jautājumos ārpolitikā,” saka Bērziņš.
Brazīlija ir pasaulē astotā lielākā ekonomika. Nākamajam prezidentam būs jārisina nopietnas ekonomikas problēmas, jādomā par pensiju sistēmas reformām, kam būs vajadzīgs atbalsts kongresā. Bolsonaru iestājies par liberālāku ekonomisko politiku, investoriem cerot uz valsts uzņēmumu privatizāciju. Tomēr pēdējās dienās Bolsonaru licis saprast, ka galvenie uzņēmumi - kā naftas rūpniecības gigants „Petrobras” - paliks valsts īpašumā.
