Bijušais leiboristu deputāts: Ir divi vārdi partijas zaudējuma izskaidrošanai vēlēšanās - Džeremijs Korbins

Leiboristu zaudējumā Lielbritānijas vēlēšanās vainojams partijas līderis Džeremijs Korbins, un no viņa zaudējuma jāmācās citiem kreiso spēku politiķiem. Vienlaikus Borisa Džonsona uzvara nenozīmē, ka viņam izdosies īstenot visu, kas iecerēts, un "Brexit" var vilkties mūžību arī pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības. Šādas idejas intervijā ar Latvijas Radio apcerēja bijušās leiborista Tonija Blēra valdības Eiropas lietu ministrs Deniss Makšeins, kurš pats ir ar visai skandalozu pagātni un pavisam nesen publicējis jau ceturto grāmatu par "Brexit".

ĪSUMĀ:

  • Leiboristi zaudēja vēlēšanās tikai un vienīgi partijas līdera Džeremija Korbina dēļ.
  • Leiboristiem nekad īsti nav bijis viedokļa par "Brexit".
  • Paradokss - vēlēšanās 52% balsu ieguva partijas, kas atbalsta palikšanu Eiropas Savienībā.
  • Vienošanās ar valstīm pēc "Brexit" var ilgt mūžību.
  • No Korbina zaudējuma gan ASV, gan Eiropas kreisie spēki var mācīties.
  • Džonsons nespēs īstenot to cilvēku cerības, kuri uz konservatīvo partiju pārmetās no leiboristiem.
  • Džonsons ir atbildīgs ļoti šauras, galvenokārt starptautiskas un amerikāņu, finanšu kapitāla elites priekšā.
  • Pēc īsa medusmēneša Džonsonu gaida lielu problēmu risināšana.

Intervija ar bijušo leiboristu deputātu Denisu Makšeinu
00:00 / 18:36
Lejuplādēt

Kāds ir jūsu viedoklis par vēlēšanu rezultātiem? Vai tie bija prognozējami, neprognozējami vai pārsteidzoši?

Tie nebija pārsteidzoši, jo es esmu piedalījies kā parlamenta deputāta amata kandidāts sešās vēlēšanās un darbojies arī kā aktīvists citās kampaņās. Taču nekad iepriekš nevienā kampaņā es nebiju izjutis tik lielu nepatiku un pat naidu pret partijas līderi. Un es runāju par Džeremiju Korbinu.

Arī par Borisu Džonsonu smējās, teica, ka viņš ir melis un tā tālāk. Daudz kas no tā ir taisnība, taču tie ir morāli trūkumi. Korbina gadījumā tā bija politiska izgāšanās.

Cilvēki vienkārši uzskatīja, ka cilvēkam ar viņa reputāciju un pagātni nevajadzētu būt premjerministram. Viņš tika apsūdzēts par to, ka nav pietiekami patriotisks, ka pagātnē ir bijis saistīts ar dažādām teroristu organizācijām, ka nepietiekami aizsargā Lielbritānijas intereses, ka viņš ir noskaņots pret ASV, pret NATO, pret Eiropas Savienību. 35 gadus ilgās politiskās karjeras laikā arī viņa gadījumā daudz kas no šiem apgalvojumiem atbilst patiesībai. Savu kreiso uzskatu dēļ viņš citās valstīs būtu komunists, bet Lielbritānijā komunisma nav. Taču Korbins patiesi tic šīm idejām. Taču katru reizi, kad es gāju aģitēt, cilvēki man teica – mēs vienkārši par šādu cilvēku nebalsosim. Tāpēc ir tikai divi vārdi, lai izskaidrotu, kāpēc leiboristi zaudēja, un tie ir – Džeremijs Korbins.

Citi komentētāji uzskata, ka konservatīvie uzvarēja tieši savas "Brexit" programmas dēļ. Proti, "Brexit" tika likts pirmajā vietā, un patiesībā tas bija vienīgais un svarīgākais šīs kampaņas jautājums.

Tas varbūt bija svarīgi tajos reģionos, kur viņiem bija nepieciešams iegūt balsis. Leiboristiem vispār nebija nostājas "Brexit" jautājumā – no sākuma viņi atbalstīja, pēc tam neatbalstīja, pēc tam šaubījās. Un visbeidzot, pēc tam, kad miljoniem jauno leiboristu vēlētāju maijā nobalsoja pret "Brexit", viņi sāka aizstāvēt otrā referenduma ideju, taču Džeremijs Korbins paziņoja, ka viņš šajā jautājumā būs neitrāls.

Atvainojiet, bet premjerministrs futbola laukumā nevar būt tiesnesis! Viņam ir jābūt uzbrucējam, kurš gūst vārtus tautai un savai partijai!

Es Džeremiju Korbinu pazīstu 40 gadus, un man ir skaidra viņa nostāja – viņam nekad nav patikusi Eiropas Savienība. Tā ir cienījama pozīcija, un tādu cilvēku ar kreisajiem uzskatiem ir ļoti daudz. Taču, ja kāds leiboristu rindās teica, ka "Brexit" nav labs, tūlīt atradās kāds, kurš apgalvoja pretējo. Un tas tikai apliecina, ka četru gadu laikā "Brexit" jautājumā leiboristiem nebija vienprātības.

Man nesen uzdeva jautājumu – vai tas, ka konservatīvie tagad ir ieguvuši tik lielu pārākumu parlamentā, nozīmē to, ka gadījumā, ja notiktu vēl viens referendums, atbalsts "Brexit" būtu palielinājies?

Paradokss ir tāds, ka šajās vēlēšanās 52% balsu ieguva partijas, kas atbalsta palikšanu Eiropas Savienībā, un tikai 48% ir "Brexit" atbalstītājiem. Un tas ir pilnīgi pretēji tam rezultātam, kāds bija 2016. gada referendumā. Tāpēc atbalsts "Brexit" pilnīgi noteikti nebūtu lielāks, taču arī otrs referendums nav gaidāms. Taču, ja hipotētiski kaut kas tāds notiktu, savu galvu no smiltīm izvilktu arī britu uzņēmēji, kuri kopš 2016. gada ir baidījušies pateikt kaut ko labu par Eiropas Savienību.

31. janvārī Lielbritānija izstāsies no Eiropas Savienības līgumu struktūras. Un tad īstais "Brexit" tikai sāksies. Es cilvēkiem skaidroju, ka izstāšanās no līgumiem ir kā ierašanās futbola laukumā. Tā pat nav iesildīšanās un nebūt ne spēles sākums.

Mēs būsim iesaistīti ļoti garā un sarežģītā argumentētu sarunu procesā ne tik daudz ar Briseli, kā ar 27 dalībvalstīm, kuras katra gribēs aizsargāt savas intereses. Francūži gribēs aizsargāt savus zvejniekus, spāņi uztrauksies par Gibraltāru, poļi nevēlēsies, lai viņu pilsoņi tiek aizliegti, ja viņiem nav vīzas un tā tālāk. Katrs no šiem mazajiem punktiem var kļūt par milzīgu punktu tirdzniecības līgumā. Katrai valstij, kuras parlamentam tas būs jāratificē, faktiski ir veto tiesības. Tāpēc es esmu uzrakstījis grāmatu "Brexiternity" jeb mūžīgais "Brexit". Tas nozīmē, ka, balstoties uz to, ko Džonsona kungs saka tagad, "Brexit" sarunas ilgs mūžību. Varbūt viņš mainīs savu viedokli, varbūt kļūs mērenāks un centīsies panākt Norvēģijas vai Šveices modeli, taču to mēs nezinām.

Jā, bet Boriss Džonsons saka, ka viņš būs spējīgs panākt šo tirdzniecības līgumu līdz nākamā gada beigām.

Tas ir pilnīgs un galīgs mīts. Tirdzniecības līgumu ar Kanādu bija iespējams noslēgt un ratificēt septiņu gadu laikā. Taču šis līgums attiecas galvenokārt tikai uz dažādiem fiziskiem produktiem. Taču mūsu eksportu uz Eiropas Savienību ļoti lielā mērā veido pakalpojumi – bankas, apdrošināšana, pensiju fondi, televīzijas, radošās industrijas, arhitektūra, izglītība. Šīs sfēras parasti netiek iekļautas tirdzniecības līgumos, jo katrai valstij ir savi noteikumi par to, kurš var būt jurists, baņķieris un tā tālāk. Manuprāt, ir iespējams panākt vienošanos tikai par to, cik, piemēram, mēs atļausim ievest tonnas metāla vai automašīnu, nepiemērojot nodokļus. Neko vairāk.

Paskatīsimies uz Lielbritāniju no Amerikas Savienoto Valstu puses. Tur ir diezgan daudz jaunu un daudzsološu politiķu, piemēram, Aleksandra Okasio Korteza, kuri ir pauduši atbalstu Džeremijam Korbinam un viņa idejām. Vēlēšanu iznākums ir diezgan liels trieciens arī viņu pozīcijām. Taču, vai tas, kas notiek šeit, var ietekmēt arī to, kas notiek okeāna otrā pusē?

Es ceru. Kopumā tās vērtības, kuras aizstāv Džeremijs Korbins un kreisie politiķi ASV Demokrātu partijā, ir labas vērtības. Jautājums ir, kā tu iegūsti varu, lai liktu šīs idejas lietā. Nav jēgas būt tīram un bez varas. Es nerunāju tikai par ASV. Arī Vācijā sociāldemokrātu partija ir ievēlējusi daudz kreisāk noskaņotu vadību, un viņiem būtu jāmācās no šīs Korbina katastrofālās sakāves. Daudzi no šiem jaunajiem līderiem ir ļoti labi dažādiem mītiņiem, un es nenoniecinu to, par ko viņi iestājas.

Taču no šīm vēlēšanām mēs varam secināt, ka arī attīstītajās demokrātijās ir ļoti daudz cilvēku, kuri satraucas par savu nākotni.

Pat ja šie cilvēki neuzskata sevi par nabadzīgiem. Viņi nav ieinteresēti radikālās idejās par augstākiem nodokļiem, par medicīnas pakalpojumu groziem vai kāds nu būtu šis jautājums katrā no valstīm. Kaut vai jautājums par migrāciju. Šeit jārunā par apjomu un ātrumu. Ja bēgļu, migrantu vai ekonomisko migrantu skaits pieaug pārāk strauji, pārējie cilvēki kļūst nervozi. Un atbilde, manuprāt, ir godīgs un taisnīgs kontroles mehānisms, nevis visu robežu atvēršana visiem ieceļotājiem. Un par to īpaši būtu jāpadomā liberāļiem, jo pretējā gadījumā iniciatīvu pārņems galēji labējie, ksenofobiski labējie, kuri vienkārši ienīst cilvēkus tāpēc, ka viņiem ir cita reliģija un ādas krāsa vai viņi nāk no citas valsts un valkā citu apģērbu. Jā, no šī zaudējuma ir daudz ko mācīties kreisajiem spēkiem gan ASV, gan Eiropā.

Un nobeigumā par nākamajiem soļiem, kuri būtu jāsper Borisam Džonsonam. Ir daudz solījumu atbrīvot Lielbritānijas potenciālu. Vai, jūsuprāt, viņam izdosies? Un kādi tad ir šie galvenie uzdevumi?

Viņš ir uzvarējis, un demokrātiskais pienākums ir viņu apsveikt ar jauniegūto amatu. Taču es domāju, ka realitāte iespers ļoti, ļoti sāpīgi.

Iedzīvotāji vecajās pilsētās Anglijas piekrastē, kas agrāk balsoja par leiboristiem un ir zaudējuši visu rūpniecību, nesaņemot neko pretī, tagad cer, ka Džonsona kungs mainīs viņu dzīvi – radīs jaunas dzīvesvietas, darbavietas un labi apmaksātas darbavietas. Taču viņš nebūs spējīgs to izdarīt.

Viņš ir atbildīgs ļoti šauras, galvenokārt starptautiskas un amerikāņu, finanšu kapitāla elites priekšā. Viņi pēdējo 15 gadu laikā ir ieguldījuši milzīgus līdzekļus kampaņās pret Eiropas Savienību. Neaizmirstiet, ka šeit uz spēles ir ļoti nozīmīgi jautājumi - Eiropas Savienība kā dažādu valstu līdzāspastāvēšanas un uz vienotām vērtībām balstīts modelis ir krasā pretrunā ar prezidenta [Donalda] Trampa, prezidenta [Vladimira] Putina, prezidenta [Redžepa Tajipa] Erdogana vai Ķīnas prezidenta Sji Dziņpiņa atbalstīto paaugstināto nacionālismu. Un arī premjerministrs Džonsons ir uzvarējis ar angļu nacionālisma kārti. Manuprāt, viņam priekšā stāv daudz problēmu. Piemēram, viņš ir izteicies, ka varētu atņemt sabiedrisko finansējumu BBC, padarot to par tādu pašu privātu kompāniju kā FOX. Ziniet, BBC šajā valstī ir svarīgāks pat par karalieni! Ja viņš to darīs – tā būs revolūcija!

Ja viņš vēlas panākt cietu "Brexit", kādu vēlas galēji labējā viņa partijas daļa, tas radīs katastrofālas sekas tādiem uzņēmumiem kā "Honda", "Nissan", "Toyota", "Airbus", kas ir investējušas Lielbritānijā tikai, lai pārdotu preces uz Eiropu. Otra katastrofa būs veco ļaužu namiem, slimnīcām, lauksaimniecībai, kuriem ir nepieciešami mazapmaksāti darbinieki. Tas viss liecina par bezgalīgu saspīlējumu par Eiropas pamešanu.

Tāpēc es nedomāju, ka šīs vēlēšanas daudz ko atrisināja. Lielbritānijā tikai turpināsies vēl daži gadi iekšējo strīdu, vienprātība mazināsies, un Skotija un Ziemeļīrija arvien skatīsies citā virzienā.

Jā, es varu apsveikt Džonsona kungu, jo pazīstu viņu daudzus gadus, taču pēc ļoti īsa medusmēneša viņam priekšā stāv milzum daudz ļoti nopietnu problēmu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt