Gints Amoliņš: 1991.gadā Dānija bija viena no pašām pirmajām valstīm, kas atzina Latvijas, Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Jūs tolaik bijāt Dānijas ārlietu ministrs. Kāds bija iemesls jūsu stingrajam atbalstam?
Ufe Elemans-Jensens: Patiesībā mēs atzinām Latviju kā neatkarīgu valsti jau 1921.gadā. Un mēs nekad, nekad neatzinām Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā. Tādēļ 1991.gadā mēs nerunājām par jaunu atzīšanu. Mēs toreiz vairākkārt uzsvērām, ka vecā atzīšana joprojām ir spēkā. Tas bija jautājums par diplomātisko attiecību atjaunošanu. Un tad šī iespēja parādījās, kad Maskavā izgāzās pučs.
Dānijā bija ļoti plašs sabiedrības atbalsts trim Baltijas valstīm. Tāpat arī ļoti plašs politiskais atbalsts. Tādēļ, kaut es biju ministrs mazākuma valdībā, man bija viegli iegūt atbalstu, lai Dāniju padarītu par pašu pirmo valsti, kas atjauno diplomātiskās attiecības un nosūta vēstnieku.
Manuprāt, dāņi tik ļoti atbalstīja Baltijas valstis, jo saprata, ka jūsu liktenis varētu būt bijis mūsu liktenis.
Pēc Otrā pasaules kara mūs izglāba briti, kas izbeidza Dānijas okupāciju. Ja mūs būtu „atbrīvojusi” Sarkanā Armija, viņi Dānijā varētu būt palikuši līdz 1991.gadam. Tādēļ mums bija sajūta, ka jūsu situācija, kā faktiski okupētai valstij, varētu būt bijusi mūsu situācija. Līdz ar to, kad jūs sākāt Baltijas ceļu un manifestācijas, dāņi pret to izjuta ļoti dziļu solidaritāti.
Jūs pazīst arī ar politiku, kas nosaukta jūsu vārdā – Elemana-Jensena doktrīna. Tās mērķis ir veicināt mazu valstu spējas ietekmēt notikumus pasaulē, atbalstot lielākas valstis, kurām ir tādas pašas vērtības un idejas. Tas veicinājis Dānijas lielāku iesaisti pasaules notikumos. Vai arī tas ir iemesls atbalstam Baltijas valstīm?
Es neizgudroju šo apzīmējumu, bet ir skaidrs, ka mēs nevarētu rīkoties tā, kā rīkojāmies, turklāt tik daudzi uzreiz sekoja mūsu piemēram, ja mēs kā maza valsts nebūtu daļa no lielākas ģimenes - Eiropas Savienības un NATO. To pašu mēs redzam šodien.
Šodien, kad jums Baltijas valstīs jāstājas pretim jauniem izaicinājumiem, ir svarīgi, ka tagad esat vienas ģimenes locekļi. Un ne tikai ģimenes locekļi – jūs esat sasodīti labi ģimenes locekļi.
Kopš tā laika jūs esat sekojis līdzi notikumu attīstībai Baltijas valstīs. Jūsuprāt, kas ir galvenie panākumi kopš 1991.gada un kas vēl nav padarīts?
Manuprāt, galvenais panākums ir, ka jūs esat uzņēmušie lomu būt daļa no lielākas ģimenes, kurai ir kopīgas vērtības. Tajā pašā laikā jums izdevies izveidot spēcīgu ekonomiku un politisko sistēmu.
Protams, jums vēl ilgs ceļš priekšā pirms būsiet tādā pašā situācijā kā mēs Dānijā, kas pie tā esam strādājuši 150 gadus. Bet esmu izbrīnīts, cik tālu esat tikuši tikai 25 gadu laikā. Tādēļ esmu pārliecināts, ka varat tikt galā ar atlikušajām problēmām.
Dažas ir acīmredzamas – jūs joprojām esat sabiedrība, kurā ir lielas atšķirības starp iedzīvotāju grupām; jūs joprojām apdraud liels kaimiņš.
Bet mēs beidzot sākam atrast ceļus, lai solidaritāte mūsu ģimenē, pirmkārt NATO, ir jēgpilna. Tādēļ esmu pārliecināts, ka ar to varam tikt galā.
Un es ceru, ka nākamajos gados būs daudz ciešāka sadarbība starp Baltijas valstīm un tām Ziemeļvalstīm, kas ir Eiropas Savienībā, lai veicinātu mūsu kopīgās vērtības, kas ir brīva tirdzniecība, iekļaujošas sabiedrības, drošas ārējās robežas. Tās ir lietas, kurās slēpjas mūsu nākotnes izaicinājumi.
Jūs pieminējā mūsu lielo kaimiņu. Vai Jums 90.gadu sākumā bija cerības par Krieviju? Bet tagad notika Ukraina, sankcijas, ir saspīlētas attiecības, jautājumi par drošību.
Protams, mums tolaik bija lielas cerības. Domāju, ka mums visiem bija. Bet pēc tam, kad grožus pārņēma Putins un pēkšņi nolēma, ka tagad ir pienācis laiks atjaunot situāciju, kad ap tavu valsti ir „sanitārais kordons”, kad tu iebiedē mazos kaimiņus.
Viņš sāka pārkāpt noteikumus. Krimas iekļaušana, karš Ukrainas austrumos pārkāpj noteikumu kopumu, ko ieviesa, lai izbeigtu Auksto karu.
Tas šeit, jūsu valstīs, ir radījis nervozu situāciju, un es to varu saprast. Bet jums vajadzētu būt drošiem, ka jūs tagad esat ģimenē, kas neatļautu jebkam tādam, ko redzat Ukrainā, notikt ar jebkuru mūsu ģimenes locekli.
Tad ko mums darīt tagad – gaidīt, kad tas beigsies? Kā jūs redzat Krievijas nākotni? Sankcijas joprojām ir spēkā. Pēc pāris gadiem būs Krievijas prezidenta vēlēšanas, kurās Putins droši vien atkal kandidēs.
Mums jāturpina sankcijas. Mums jāturpina pieprasīt, ka viņi ievēro noteikumus. Bet vienlaikus es uzskatu, ka mums jāmēģina iesaistīt Krievija pozitīvā dialogā. Jo mums viņi ir jāpārliecina, ka tas ir viņu pašu interesēs uzvesties labi un ar mums draudzēties, nevis izturēties kā huligānam skolas pagalmā. Jo tas ir tas, ko viņi šobrīd dara Baltijas jūrā – ar manevriem, lidošanu bez transponderiem, draudu izteikšanu.
Turpināsim izdarīt uz viņiem spiedienu, lai viņi no tā attiektos, jo tā ir ļoti stulba politika, un tas viņiem būtu jāiemāca.
Pievēršoties Eiropas Savienībai, kas pati pēdējos gados saskārusies ar vienu problēmu pēc otras: finanšu krīze, migrācijas krīze, tagad Lielbritānija nobalsojusi par izstāšanos no bloka. Kā jūs redzat Eiropas Savienības nākotni, kāda ir jūsu sajūta? Vai kopiena ir apdraudēta un var fragmentēties? Bet citi pauž, ka tā patiesībā varētu kļūt vienotāka.
Tā patiešām ir apdraudēta. To būtu muļķīgi neatzīt. Ja skatāties uz situāciju Eiropā kopumā, domāju, ka daži no lielākajiem draudiem nāk nevis no ārpuses, bet iekšpuses. Tas ko redzam vairākās valstīs, kur arvien pieaug nacionālisms, nacionālais egoisms un tā tālāk – tas ir patiesais drauds.
Bet kā nelokāms eiropietis un vienlaikus, par to nešaubieties, dānis es uzskatu, ka šīs sadarbības struktūras, kuras izveidoja pēc Otrā pasaules kara un kas mums tik labi kalpojušas - tās saglabāsies. Un mēs atradīsim ceļus un veidus, kā ar to tikt galā.
Runājot par "Brexit' – man vispirms jāredz, ka briti tiešām aiziet pirms es tam noticēšu. Kad mēs nobalsojām pret Māstrihtas vienošanos 1992.gadā, visi teica – tagad dāņi aiziet. Bet mums tikai vajadzēja kādu laiku, pirms tam atradām risinājumu.
Britiem varbūt vajadzēs neaudz vairāk laika, tādēļ būsim ar viņiem pacietīgi. Jo arī viņiem vajadzētu nākt pie sapratnei, ka tas ir viņu interesēs palikt kopā ar mums.
Dānijai ir bijušas diezgan ciešas saites ar Apvienoto Karalisti. Jūs pat kopā iestājāties Eiropas Savienība 1973.gadā. Jūs esat kaimiņi pāri Ziemeļjūrai. Tādēļ, vai esat ļoti satraukti, ka briti izstāsies?
Viņi par to nobalsoja – to nevar noliegt. Un kā teica jaunā premjere, izstāšanās nozīmē izstāšanos. Protams, viņai tas bija jāsaka. Bet viņa izdarīja ļoti gudru lietu. Lielākos klaigātājus, kas prasīja izstāšanos, viņa nosēdināja ministriju vadībā, kurām tagad ar to būs jātiek galā. Ļoti labi – ļausim viņiem norīt to, kas bija viņu pašu meli un pārspīlējumi, un varbūt viņi sāks pārdomāt. Tikai jānogaida.
Jā, mēs izjūtam zināmu atbildību par britiem – mēs pār viņiem valdījām pirms tūkstoš gadiem. Un es esmu nedaudz sarūgtināts par to, kā mūsu... vecie cilvēki tur pēdējā laikā ir uzvedušies.
Vai domājat, ka varētu būt izstāšanās referendumi citās Eiropas Savienības valstīs? Bijušas runas par Franciju, par Nīderlandi, arī Dānijā ir eiroskeptiķi.
Jā, ir eiroskpetiķi, bet esiet droši – Dānijā šāda referenduma nebūs. Tomēr nekad nevar zināt, kad jums ir trakie cilvēki Francijā no „Nacionālās frontes” vai Nīderlandē šis puisis ar neilona matiem. Šāda veida cilvēki ir visur. Un tādēļ es jau teicu, ka patiesie draudi nāk no iekšpuses. Līdz ar to - nekad nevar zināt. Es noteikti neceru, ka tā notiks, bet – nekad nevar zināt.
Jūsuprāt, cik lielu lomu populisma un eiroskepticisma augšanā spēlējusi migrācijas krīze? Kaut tagad tā ir pierimusi, tā nav pazudusi. Dānijā joprojām ir robežkontrole, ko tā atjaunoja pērn.
Mums ir robežkontrole, jo Zviedrija slēdza savas robežas. Tas ir veids, kā šī robežu slēgšanas slimība izplatās no valsts uz valsti.
Baidos, ka migrācijas krīzes nav beigušās. Jo dažas pagaidu problēmas ir atrisinātas, bet īstā problēma – kā tikt galā ar ārējām robežām un kā rīkoties attiecībā uz tiem cilvēkiem, kas tiešām ir bēgļi – tā vēl nav atrisināta.
Un mums ir jābūt gataviem, ka kādā brīdi nākotnē - ne pārāk tālā - milzīgas cilvēku masas no Āfrikas, no Sahāras dienvidiem, sāks kustēties mūsu virzienā. Ja vien mēs tam nerodam kopīgus risinājumus.
Šis ir viens no fundamentālākajiem draudiem Eiropai, un tam visiem vajadzētu padarīt acīmredzamu to, cik svarīgi ir atteikties no šī sīkmanīgā eiroskepticisma un atrast kopīgus risinājumus.
Un šeit es vēlētos no šodienas Eiropas līderiem sagaidīt, ka viņi izbeidz par visu vainot Eiropas Savienību, un tā vietā sāk strādāt, lai atrastu kopīgus risinājumus.
Drīz gaidāms svarīgs notikums otrpus Atlantijas okeānam – Amerikas Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanas novembrī. Tajās sacentīsies Republikāņu partijas Donalds Tramps un Demokrātu partijas Hilarija Klintone. Ko Jūs domājat par tur notiekošo?
Ir sens ķīniešu lāsts: „Kaut tu dzīvotu interesantos laikos.” Tas patiešām ir lāsts. Un mēs dzīvojam interesantos laikos.
Es nespētu noticēt tam, kas šobrīd notiek Savienotajās Valstīs. Ka Linkolna un Reigana partiju – un es ļoti apbrīnoju šos cilvēkus – pārņemtu tāda persona kā Donalds Tramps. Tas ir neticami. Es nedomāju, ka viņu ievēlēs. Bet tomēr – trakas lietas var notikt.
Esmu par to ļoti noraizējies. Jo transatlantiskā alianse ir mūsu visu drošības stūrakmens. Un viena no mācībām mums no šīs situācijas ir, ka mums, eiropiešiem, vajadzētu darīt daudz vairāk, lai parūpētos par mūsu pašu drošību.
Viena no lietām, ko varam darīt, ir rīkoties kā jūsu kaimiņi uz ziemeļiem - igauņi. Proti, izmantot 2% no iekšzemes kopprodukta aizsardzībai.
Mums vajadzētu parūpēties, lai mēs nestiprinām to spēku pozīcijas Savienotajās Valstīs, kas saka – eiropieši neuztraucas paši par savu drošību, tad kādēļ mums būtu atkal un atkal jānāk viņus glābt. Mums vajadzētu darīt vairāk pašiem.
