Atvērtie faili

#82 Draudi un drošības dienesta vizīte: ar kādām metodēm sevi sargā mežistrādes nozare

Atvērtie faili

#84 Onkoloģijas pacientus gremdē “Excel” tabulas. Kā novērst nevienlīdzību zāļu piekļuvē?

#83 Kāpēc latvieši devušies palīgā ukraiņiem? Speciālreportāža no Ukrainas. 3. stāsts

«Bez brīvprātīgo atbalsta mēs staigātu apkārt pliki» – kā karā Ukrainā ekipēti aizstāvji no Latvijas

Krievijas iebrukums Ukrainā un okupantu karaspēka pastrādātie kara noziegumi pret miermīlīgiem iedzīvotājiem mudinājuši 11 Latvijas iedzīvotājus pievienoties Ukrainas aizstāvjiem. Latvieši bijuši klāt gan Kijivas piepilsētas Irpiņas aizsardzībā, gan piedzīvojuši uzbrukumu Javorivas militārajā bāzē. Taču kā ekipēti ir mūsu brīvprātīgie karavīri Ukrainā?

ĪSUMĀ:

Iemaina mikroautobusu pret bruņuvestēm   

Latvijas Radio Ukrainā tikās ar vairākiem latviešu brīvprātīgajiem, kuri devušies aizstāvēt Ukrainu. 

51 gadu vecais rīdzinieks, saukts par Leiti, pastāstīja, kādēļ devies uz Ukrainu: “Tāpēc, ka man nepatīk, ka nogalina neapbruņotus cilvēkus. Karo ar civiliedzīvotājiem, kuri nav apbruņoti, – sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem, kā arī vīriešiem, kuri nav bruņoti; tas nesaistās ne ar vienu no kara likumiem.” 

Ar Leiti un vēl trīs latviešu karavīriem, kas pievienojušies Ukrainas brīvprātīgo karavīru bataljonam, Latvijas Radio tikās aprīļa sākumā Kijivas sirdī – Maidana laukumā. Tobrīd bija 40. diena kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā sākuma. 

Ventam Rāviņam ir 40 gadi, viņš ir no Bauskas novada. Vaicāts, kāpēc devies uz Ukrainu, viņš atbildēja: “Esmu šeit, jo nepiekrītu Krievijas Federācijas pozīcijai attiecībā uz Ukrainu. 21. gadsimts ir, visus konfliktus var risināt savādāk, nevis slepkavojot bērnus, sievietes, bombardējot slimnīcas un tā tālāk.” 

Savukārt 51 gadu vecais Gundars Kalve Ukrainā jau kara pirmajās dienās ieradās no Jēkabpils puses. “Gribu palīdzēt ukraiņu tautai tikt galā ar lielāko pasaules slepkavu – krievu okupantiem,” piebilda Kalve. 

Savukārt rīdzinieks, saukts arī par Jenotu, ir no Grīziņkalna apkaimes Rīgā, un Ukrainā ieradies, lai “mainītu pasaules kārtību”. Viņš stāstīja, ka Ukrainā paliks līdz tās uzvarai šajā karā.

Dienā, kad notika intervija, Vents Ukrainā atrodas nedēļu un plāno palikt līdz uzvarai pār Krieviju. Leitis te ir aptuveni divas nedēļas, bet, cik ilgi paliks, atturējās minēt.

Savukārt Gundars Ukrainā atrodas kopš 27. februāra. Viņš sacīja: “Palikšu, visticamāk, līdz pirmajam pamieram un tad došos uz mājām sakārtot saimniecības lietas, tikties ar sev tuviem cilvēkiem, un pie pirmās vajadzības atgriezīšos atkal uz karstajiem punktiem Ukrainā.” 

Latvijas iedzīvotāji, kas Ukrainas pusē karo pret Krieviju

Tiekoties ar Latvijas Radio, visiem četriem karavīriem ir ieroči un bruņu vestes. Apģērbs gan atšķiras – viens vīrs džinsās, pārējie ērtākās biksēs. 

Vaicāts par ekipējumu, Gundars Kalve pastāstīja: “Jā, nu, ieradāmies mēs ar tādām drēbītēm, kādi atbraucām no mājām, apģērbti mēs tikām mūsu bataljonā, kas ir “Karpatskaja Sič”,  nedaudz labāk, bet arī ne pilnā komplektācijā. Bruņu vestes mēs dabūjām pēdējā dienā, jau izbraucot uz pozīcijām uz Irpiņu no latviešu voluntieriem, kuri tieši tajā dienā veda palīdzības kravu uz Ukrainu.

Bruņu cepuru mums joprojām nav, esam runājuši arī ar Aizsardzības ministriju un dažādām oficiālajām struktūrvienībām Latvijā, tās mums diemžēl nav spējušas palīdzēt, tādēļ gaidām atkal voluntieru ieguldījumu mūsu drošībā, un ķiverēm būtu jābūt nākamnedēļ uz otro pusi klāt.”

Savukārt Jenots stāstīja: “Jā, mēs pirms došanās uz pirmajām līnijām ar labu cilvēku palīdzību nokomplektējām tā, lai mūsu pasīvā drošība pēc mūsu saprašanas būtu nokomplektēta. Tagad pirmais un galvenais mūsu sāpju punkts ir, ja ienaidnieks pielietos ķīmiskos ieročus – mēs lūgtu gāzmaskas un medicīnu, lai kara mediķi dod padomu voluntieriem, lai nodrošina mūs ar antivielām un individuālajiem aizsardzības līdzekļiem (..) pēc Padomju armijas standartiem vismaz uz tām pirmajām divām stundām.” 

Jautāts, vai nav rūgtuma par ekipējuma neesamību, Leitis teica, ka nē – tas ir normāli: “Tā kā valsts mums deva tikai zaļo gaismu, lai mēs vispār te varētu būt, no manas personīgās pieredzes sarunā ar Nacionālo bruņoto spēku Rekrutēšanas centru un rezervistu pulciņu jeb nodaļu, tad atbalstu nemaz arī nebija ko gaidīt. Es principā arī nelūdzu, bet nu attieksme bija tāda – ko tu no manis vēlies? Gribi – brauc, negribi – nebrauc, zaļā gaisma iedota, tālāk pats savā sulā vāries.

Pievienošos kolēģiem – nebūtu saziņas ar tiem pašiem voluntieriem, tiem, kas sniedz humāno palīdzību, tad mēs vispār te pliki staigātu apkārt.”

Kalve pateicās visiem voluntieriem, kuri palīdzējuši: “Jā, pirmā palīdzība mums ienāca no Jēkabpils ar termovizieriem, nakts redzamības iekārtām, tur paldies Vilnim, Ingum, vēl veselai virknei, pamatā Jēkabpils uzņēmēju. Nākamā palīdzības krava nāca no Ingmāra, no Rīgas – šīs bruņuvestes ir viņa gādātas, faktiski ne gādātas, bet mēs samainījām pret vienu mikroautobusu. Šīs piecas vestes ir viena mikroautobusa cenā. (..) Tas bija Ingmāra gādāts mikroautobuss, kuru viņš samainīja pret piecām bruņuvestēm, lai, dodoties uz Irpiņu, mēs neaizietu pliki, bet ar šīm bruņuvestēm tērpti. Paldies Jānim Ratkevičam, paldies Imantam, uzvārdus nesaukšu,  lai nereklamētu pārāk konkrētas partijas vai virzienus, kas mūs atbalsta. Paldies Ali noteikti. Ali atveda mums pirmās divas mašīnas uz gruzīnu leģionu. Tā, ka sajūta ir tāda, ka pēc barikāžu laikiem ir nākamā reize – 

tiešām sajūta tāda, ka visa nācija ir sadevusies rokās, bet kopā jau ar ukraiņu tautu, un palīdz tiešām daudz cilvēku – tie ir simti tūkstoši, ko mēs redzam internetā – nāk gan medicīna, gan apģērbi, gan uzkabes dažādas. Paldies visai latviešu tautai.”

Ieročus gan iedevuši ukraiņi. Leitis pauda: “Ieročus mēs saņēmām “Karpatskij Sič”. Un pietiekami ātri. Lai cilvēki saprot: karš – tas nenozīmē, ja frontes līnija ir desmitiem kilometru projām, ka tas šeit nenotiek, tikai savādākā izpausmē. Stobrs karavīram, tas man liekas, ir galvenais, lai aizstāvētu brīvību, tos pašus neaizsargātos cilvēkus.”

Visi četri vīri ar ieročiem ir “uz tu”. Leitis pamatus militārajā jomā apguvis Zemessardzes speciālo uzdevumu vienībā “Vanags” un militārajā jomā darbojas jau no 1993. gada, Jenots jau 40 gadus ir mednieks, arī Vents Rāviņš ir labi pazīstams ar ieročiem, bet Gundara Kalves militārā pieredze sākās 1989. gadā, kad viņš tika iesaukts Padomju armijā un nodienēja divus gadus, bet 1991. gadā vīrietis iestājās Zemessardzē, kur pirmos piecus gadus aizvadīja profesionālajā dienestā, taču līdz šim brīdim ir Zemessardzes rezervē.

Ar Latvijas uzšuvēm uz formām cīnās arī Ukrainā 

Kopā visi četri latvieši brīvprātīgo bataljonā “Karpatskaja Sič” ir salīdzinoši nesen. 

“Es sāku savu dienestu gruzīnu bataljonā 28. februāra rītā un turpināju šajā bataljonā mēnesi gandrīz precīzi, varbūt kādu dienu ilgāk,” piebilda Kalve. Taču šajā bataljonā uz frontes pirmajām līnijām Kalve neesot laists, līdzīgi kā daudzi citi ārvalstnieki. 

“Tad vajadzēja izšķirties, vai nu mēs gaidām ar solījumu rīt vai parīt tikt no gruzīnu bataljona priekšā, vai meklēt pašiem savu ceļu. Tad mēs aizbraucām uz brīvprātīgo bataljonu “Bratstva”, kur, uzklausot mūsu pieredzes stāstus, mēs devāmies 15–16 cilvēki, starptautiskie spēki tā varētu teikt, un visi mūs labprāt pieņēma. Sakritības dēļ tajā naktī pienāca zvans no “Karpatskaja Sič” vienības, ka tiek veidota latviešu nodaļa. Tajā brīdī mēs sapratām, ka tā ir unikāla iespēja tālu prom no mājām veidot kompaktu latviešu vienību zem svešas armijas karogiem, bet ar Latvijas uzšuvēm uz piedurknēm – jūs redzat, visiem mums ir Latvijas karodziņi,” sacīja Kalve.

Gundars brīvprātīgo bataljonā “Karpatskaja Sič” atrodas jau divas nedēļas un ir apmierināts. Viņš pauda: “Pirmajā dienā jau mēs tikām pie ieročiem un uzreiz tikām aizsūtīti uz Irpiņu. Nu, un tur nodzīvojām – Irpiņā un Romanovkā, kas ir piepilsēta Irpiņai, četras diennaktis. Strādājām savus uzdevumus, ko mums deva komandieri. Bija interesanti. Pietiekoši riskanti, bet nu karš ir tāda lieta, ka tas risks kā adrenalīns arī ir nepieciešams.” 

Irpiņa ir neliela pilsēta Kijivas pievārtē, kur notika sīvas cīņas ar okupantiem. Pilnībā Irpiņu Krievijas karaspēkam tā arī neizdevās ieņemt, taču pilsēta cieta smagus zaudējumus – nopostītas mājas, bojā gājuši civilie iedzīvotāji.

Uzbrūk militārajai bāzei ap 36 kilometrus no NATO robežas, un sākas haoss    

Tas bija agrs svētdienas rīts 13. martā, kad debesis virs Javorivas militārā mācību centra Ukrainas–Polijas pierobežā iekrāsojās sarkanā krāsā. Krievijas karaspēks uzbruka mācību centram, raidot uz to vismaz 30 raķetes.

Torīt Javorivas mācību centrā atradās arī Jenots. “Un tad pienāca 13. marta rīts, pulksten 4.45. Un es, aizverot aiz sava biedra atejas logu, kur viņš, pārkāpjot iekšējo reglamentu, pīpēja, redzēju, kā detonē aviācijas munīciju, ar ko mūs ''pacienāja'' krievu aviācijas spēki. “Pēc šī uzbrukuma iestājās pilnīgākais sajukums un haoss. Mēs bijām daļēji apbruņoti, bet dezorganizēti izklīdināti tuvējos mežos, kur mēs nodrošinājām paši savu drošību un izdzīvošanu 72 stundas, kamēr mēs atkal tikām sakoordinēti un pakļauti Aizsardzības ministrijas virsniekiem.”

Neviens neesot bijis gatavs šādam iespējamam pavērsienam. Medijos vēlāk tika ziņots, ka uzbrukumā Javorivas militārajam poligonam bojā gājuši vismaz 35 cilvēki, bet vairāk kā 130 ievainoti.

“Tie mūsu biedri, kas gaisa trauksmes un gaisa uzlidojuma laikā zaudēja savaldību, tie mežā atradās vienā apakšveļā vai naktsdrēbēs, ko mēs mājās saucam par pidžamām, tie tika visi saģērbti, pabaroti, tie, kas vēlējās, tika arī nodrošināti ar munīciju. Jo mācību centra teritorijā mēs bijām apbruņoti, bet bez munīcijas. (..) Mēs patvaļīgi uzlauzām ieroču krātuves un patvaļīgi sevi apgādājām ar munīciju.”

Jenots uzskata, ka militārās bāzes vadības lēmumi tur esošajiem karavīriem nedot patronas ieročiem, tādējādi faktiski liedzot reālas aizstāvības iespējas, bijuši neprofesionāli un pat noziedzīgi.

Jenots skaidroja: “Militārā vadība no pašas augšas līdz pašai apakšai bija pārliecināta, ka Krievijas puse neuzdrošināsies veikt nekādas darbības pret mums, jo mēs atrodamies pārāk tuvu NATO valstij Polijai. Taisnā līnijā Polijas robeža bija 36 kilometri, un pie Padomju Savienības reglamenta artilērijai kļūda ir līdz 40. Tā kā viņi sevi mānīja līdz pēdējām brīdim.”

Latvieši saliedējas Kijivā

Mazliet cita veida izaicinājumi Ukrainā pirmajās dienās bijuši Leitim. Viņš uz Kijivu devies kopā vēl ar vienu citu latvieti ar iesauku Ņuhs. 

“Mēs atbraucām ar autostopiem. Mūs atbalstīja pulkvedis Javorivā, precīzāk, Ļvivā no Nacionālās gvardes. Viņš mums sagādāja riteņus ar diviem bailīgiem līdzbraucējiem, it kā sargiem. (..) Ierodoties Kijivā, viņi mūs sagaidīja ar uzlidojumu, respektīvi, sirēnām.

Un ieradāmies mēs komandantstundas laikā. Pirmā sastapšanās pēc ilgiem laikiem man bija ar PKM [ložmetēju], kurš skatījās man ģīmī un kolēģim Ņuham, kurš bļāva – friendly, friendly [draudzīgs, draudzīgs]. Es teicu – nebļauj, tevi tāpat neviens nedzird. Uz mums skatās stobri blokpostā komandantstundas laikā.

Tur mēs nodzīvojāmies, līdz sagaidījām saullēktu. Atbrauca policija, policijas iecirknī katram bija interese par mūsu klātbūtni. Valodas barjera, otrkārt, aizdomas, vai tik nav kaut kādi razbainieki. Man bija trīs somas iespaidīgas, viņam [Ņuham] viena soma, aiz kuras viņu pašu neredzēja. Respektīvi, vēl pāris stundas iecirknī, un tad jau mūs nogādāja līdz vietai, kur mums bija tikšanās vieta. Bet cilvēks tikai tamdēļ, ka bija komandantstunda, viņš nevar pārvietoties. Nu, latvieši var pārvietoties jebkurā diennakts laikā. Tikai caur nelieliem šķēršļiem mēs tikām līdz dislokācijas vietai, kur mūs laipni uzņēma,” pastāstīja Leitis.

Abi latvieši Kijivā sākotnēji pabijuši Nacionālajā gvardē, kur palīdzējuši karavīriem iegūt militārās pamatzināšanas. “Tā mēs arī tur nostrādājām, līdz mūs atrada latvieši. (..) Latvietis Jenots atbrauca mums pakaļ un, kā saka, saliedēja mūs,” piebilda Leitis. 

Kalve, Leitis, Rāviņš un Jenots tagad brīvprātīgo bataljonā “Karpatskaja Sič” turas kopā, viņu nodaļai pievienojies arī viens lietuvietis. Visus četrus latviešus Latvijas Radio satika pēdējā dienā, kad viņi atradās Kijivā. Tā kā Krievijas karaspēks ir atkāpies no galvaspilsētas pievārtes, arī Ukrainas karaspēks tiek pārdislocēts.

“Karpatskaja Sič” pievienojušies daudz ārvalstnieku. No tiem kopumā astoņi ir latvieši, kas izkaisīti pa dažādām bataljona apakšvienībām. 

Bijušais deputāts Jurašs: Būšu šeit tik ilgi, kamēr jutīšu, ka esmu tiešām vajadzīgs 

Latvijas Radio Ukrainā izdevās sastapt vēl trīs latviešus – jau pieminēto Leiša ceļabiedru Ņuhu, kurš gan nevēlējās sniegt interviju, un divus Jurus. Viens no viņiem ir politiķis no partijas “Konservatīvie” Juris Jurašs.

Latvijas Radio Jurašu intervēja bataljonā, kur viņam iekārtots savs galds. Pie sienas liels Latvijas karogs.

“Karpatskaja Sič” Jurašs dara visu, ko komandieris uzdod. Jurašs norādīja: “Daru ļoti daudzas lietas. Sākot no tā, ka esmu viens no izlūkgrupas locekļiem, no karavīriem, plānojam, īstenojam dažādas operācijas. Paralēli tam visam nodarbojos ar daudz dažādiem organizatoriska rakstura jautājumiem. Esmu atbildīgs par ārzemnieku struktūrvienības izveidošanu, esmu atbildīgs par daudz un dažādiem sagādes jautājumiem, kas ir nepieciešams mūsu bataljonam.” 

Ukrainā Jurašs atrodas kopš 7. marta. “Tas, kas mani, protams, visvairāk aizkustina un patiesībā arī iedvesmo, motivē, ir tas, cik ļoti Ukrainas tauta ir saliedēta,” viņš pauda.

Cik ilgi viņš plāno palikt Ukrainā, Jurašs intervijas laikā vēl nevarēja pateikt. “Es mēģinu vadīties pēc principa, ka būšu šeit tik ilgi, kamēr es tiešām jutīšu, ka esmu šeit vajadzīgs un varu šeit reāli arī kaut ko palīdzēt. Tā ka, ja tas ir dažu mēnešu jautājums, tad tas ļoti labi, ja tas prasīs ilgāku laiku – tad droši vien es skatīšos atbilstoši tam, kāda tā situācija izvērtīsies.” 

Kara ekipējums un birokrātija 

Darba dienas vidū bataljona “Karpatskaja Sič” pagalmā valda liela rosība. Grupa, kurā ir Gundars, Vents, Leitis un Jenots, Latvijas Radio viesošanās laikā gatavojās doties prom no Kijivas uz Harkivas apkārtni, kur viņi turpinās karot pret Krievijas iebrucējiem. Arī pārējiem latviešiem drīz jāizbrauc.

Juris Jurašs (augšējā rindā otrais no labās) ar citiem Ukrainas aizstāvjiem no Latvijas bataljonā “Karpatskaja Sič”

Savukārt kādam citam latvietim – 29 gadus vecajam Jurim no Rīgas – lēmums doties palīdzēt aizstāvēt Ukrainu neesot bijis grūts. Viņš sacīja: “Grūtāk vairāk ar ģimeni, visu pārējo, bet pats lēmums diezgan viegls, jo redzēju, ka cilvēki ir nelaimē un visas tās šausmas, kas notiek kara dēļ... Es neuzskatu, ka mūsdienu gadsimtā vajadzētu būt Eiropā vairs karam.'' 

Juri iedvesmojis arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. "Redzot to, kā Ukrainas prezidents cīnās par savu tautu, un tas pārsteidza arī mani ar visām viņa runām, visām viņa darbībām, visu pārējo, es izlēmu te arī pievienoties, palīdzēt ukraiņu tautai atgūt savu neatkarību, padzīt krievu okupantus,” viņš pauda.

Jurim arī ir militāra pieredze: “Jā, biju armijā piecus gadus. Tieši janvārī arī izbeidzu dienestu, un tieši sagadījās tā, ka februārī bija iebrukums, un tad nebija nekādu tādu apgrūtinājumu, lai nedotos uz tejieni. Jo pirms tam biju darba meklējumos, mājās palīdzēju vecākiem, un tad jau, kad karš sākās, tad arī nedēļu vēlāk Saeima pieņēma to likumu, ka vairs nav problēmu pievienoties, un tā es arī atbraucu uz tejieni.” 

Salīdzinoši ar citiem karavīriem no Latvijas Jurim ar ekipējumu nav problēmu. 

“Nu, ar mani nav tik traki. Ļoti daudz man ir savas mantas. Lielāko daļu man arī iepriekšējie dienesta biedri iedeva. Un man nebija problēmas ar mantām un visu pārējo, bet ir daļa tādu cilvēku, kas dodas uz šejieni, un viņiem nekā nav. Un šeit tā situācija ir, kāda ir.. Daudz kas ir, daudz kā nav. Uzkabes, kā jau paši redzat, ir daudzas un dažādas, katram ir savas, uniformas katram ir savas un vēl citas lietas,” atzīmēja Juris.

Ukrainā Juris atrodas jau aptuveni mēnesi. Šajā laikā visspilgtākās emocijas raisījis tas, kā ukraiņi uzņem ārvalstniekus. 

“Viņi uzņem ar lielu prieku un laimi. Jebkurš ukrainis, ko tu satiec. Un viņš zina, ka tu esi ārzemnieks un atbraucis palīgā viņiem, viņi tev iedos pēdējo, kas viņiem ir. Ja viņam pašam nebūs, viņš atradīs, kā iedot tev to. Tas ir tāds lielākais, ko esmu redzējis, tas patīkamākais, ka atbrauc te, ka tu neesi lieks, tev atrod pielietojumu, un visi ir ļoti sirsnīgi un pateicīgi par to, ko mēs darām. Jo šeit mēs nesaņemam algu, mēs nesaņemam nekādus bonusus, ja kaut kas ar mums notiek, viņi arī to paši saprot un ļoti novērtē mūs,” norādīja Juris. 

Latvijas Radio uzrunāja vēl vienu latvieti, kas pievienojies Ukrainas aizstāvjiem. Drošības apsvērumu pēc viņš interviju sniegt atteicās, tomēr solīja, ka runās pēc kara. 

Neviens no intervētajiem karavīriem nekritizēja valsts iestādes par atbalsta trūkumu, jo katrs pats izlēmis doties palīgā Ukrainai.

Tomēr – kāpēc Latvijas Aizsardzības ministrija (AM) nevarēja sagādāt atbilstošu ekipējumu vīriem no Latvijas, kas devušies palīgā ukraiņiem? 

AM Militāri publisko attiecību departamenta direktors Kaspars Galkins norādīja: “Mēs to darām centralizēti. Šis arī ir bijis absolūti skaidrs uzstādījums no Ukrainas puses. Mēs attiecīgi organizējam šo ekipējuma nodošanu, un pēc tam jau Ukrainas armija ir tā, kas šo ekipējumu izdala pēc saviem ieskatiem.”

Galkins neatbildēja uz jautājumu, cik ķiveres AM ir piegādājusi Ukrainai, taču norādīja, ka kopējais Latvijas atbalsts letālā un neletālā aprīkojuma ziņā, pārrēķinot naudā, pārsniedz 200 miljonus eiro.

Vaicāts, vai nevarētu pārskatīt šo kārtību tā, lai Latvijas karavīrus, kas dodas uz Ukrainu,  vismaz minimālā apmērā ekipētu, AM pārstāvis sacīja: “Jā, es saprotu, ka es šobrīd izklausīšos ārkārtīgi birokrātisks, bet kas attiecas uz ekipējumu, kas arī tiek izsniegts Latvijas Bruņotajiem spēkiem, karavīriem, kas tiek izsniegts Zemessardzei, tad viss šis ekipējums, kas tiek izsniegts, tad jebkurš tā ekipējuma saņēmējs uzņemas par šo atbildību, un tieši tādēļ arī mēs ārkārtīgi rūpīgi ar šo ekipējumu strādājam arī ar Ukrainas pusi, jo ķivere ir militāra rakstura prece, gluži tāpat kā bruņuveste, mēs pat neesam tiesīgi izsniegt konkrēti personai šādu ekipējumu, ja viņa dodas uz Ukrainu un iesaistās Ukrainas aizsardzības spēkos.” 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt