Bērnu psiholoģi Natāliju Urusu LTV satika Rīgā. Ik dienu viņa pieņem sešus, septiņus kara bēgļu bērnus un, ja paliek laiks, viņu mammas.
“Nostrādā tas, ka es esmu no Ukrainas un esmu piedzīvojusi to pašu, ko viņi. Un es jūtu to pašu, ko viņi,” sacīja Natālija.
Viņas dēls ir sporta ārsts, strādājis ar mūsu treneriem. Tāpēc lūdzis uzņemt savu mammu un māsu, jo Mikolajivā nav droši.
“Tās rūpes… Mums laiku pa laikam pat ir kauns. Tā ir viena no sajūtām, ko jūti. Tu esi atbraucis, un cilvēki tev visu ko dod tāpat vien. Un tev ir spēcīgas kauna jūtas. Mēs esam pieraduši strādāt. Tā ir vēl viena no traumatiskajām jūtām – kauns,” atzina Natālija.
Natālija ir psiholoģe un strādā ar bērniem no trīs līdz desmit gadiem. Tagad viņu algo Bērnu slimnīcas fonds.
“Traumas atšķiras pat pa reģioniem, no kuriem viņi nāk. Tie, kas ir no Mariupoles, viņi jutuši nāves bailes. Bērni, kas redzējuši nāvi. Un bērni, kas redzējuši sekas,” pastāstīja psiholoģe.
Kā palīdzēt Ukrainai un kara bēgļiem?
- Uzņēmumiem, kas vēlas palīdzēt, reģistrēties šeit.
- Uzņēmumu un NVO tiešais atbalsts Ukrainas bēgļiem Latvijā – reģistrēties šeit.
- Kur var ziedot mantas cilvēkiem no Ukrainas. KARTE
- Labdarības interneta veikals preču ziedojumiem Ukrainas tautai – šeit.
- Ziedot Ukrainas cilvēkiem var šeit.
- Ziedot Ukrainas Aizsardzības ministrijai var šeit.
Vissmagākā paciente ir piecgadīga meitenīti, kura nespēj aizmirst uzspridzinātu ukraiņu tanku. “Un tā trauma ir tik smaga! Viņai ir pieci gadi, un viņa atsakās iet laukā no mājas. Viņu vispār nevar dabūt laukā. Kad es ar viņu runāju, teicu: bet tu taču saproti, ka mēs vienalga uzvarēsim. Un viņa man atbildēja: kāpēc man neviens agrāk to nepateica?” pastāstīja Natālija.
Diemžēl māte ar meitenīti pameta Latviju un aizbrauca uz Vāciju. Konsultācijas turpinās videozvanā. “Mēģinām. Žēl, ka viņa nav šeit. Mēs jau atradām viņai sunīti, un viņa bija gatava vest viņu laukā. Bet viņi atkal aizbrauca. Un tā atkal ir trauma bērnam,” sacīja Natālija.
Tieši psihologa kabinetā bērni lūdz atļauju gan lamāties, gan nogalināt zīmējumā. “Ļoti inteliģents un kulturāls puisēns. Viņš man vaicāja: vai es drīkstu necenzēti runāt? Un desmit minūtes viņš man stāstīja, ko grib pateikt Putinam. Mātes vārdiem. (..) Esmu jau dzirdējusi 25 veidus, kā nogalināt Putinu. Bērnu interpretācijā. Zīmējumos. Puikas atšķiras ar to, ka zina visu par ieročiem. Iemācījušies visu par bumbām,” zināja stāstīt Natālija.
Vecāku lielākā kļūda ir tā, ka viņi cenšas slāpēt bērnu piedzīvoto. Bet ir jārunā.
Arī tos, kuri uzņem bēgļus savās mājās, ukraiņu psiholoģe aicina nebaidīties runāt.
“Jo vairāk cilvēks runā, jo vairāk izdzīvo to, ko piedzīvojis. Noslēpjot to dziļi prātā, atmiņa nevar visu uzreiz pārstrādāt. Tie atliktie gabaliņi atgriezīsies sapņu un pārdzīvojumu veidā. Jo vairāk cilvēks par to runā, jo vieglāk viņam kļūst. Prasiet! Man liekas, viņi pat gaida, lai viņiem pavaicā,” pauda Natālija.
Bērnu psihes īpatnība esot tā, ka tā ļoti ātri atjaunojas. Zīmēšana, runāšana dziedina. Taču daļai var būs smags posttraumatiskais sindroms. Ja to laikus neatklāj, tas esot ceļš uz īstu psihotraumu. Natālijas mērķis ir pēc iespējas ātrāk atpazīt šādus bērnus un novirzīt viņus ārstēšanai.
