Kad pirms nedēļas tika publicēta bijušā ASV finanšu ministra Timotija Geitnera grāmata „Stress Test: Reflections on Financial Crises” par pēdējos gados piedzīvoto finanšu krīzi, jau pāris dienu laikā tā īpašu ievērību ieguva Itālijā. Geitners bija ASV finanšu ministrs no 2009.gada līdz pagājušā gada janvārim. Un savā grāmatā viņš apraksta arī to, kā 2011.gada nogalē Eirzonas ekonomiskās krīzes kulminācijā Eiropas Savienības amatpersonas lūgušas Vašingtonas palīdzību, lai piespiestu toreizējo Itālijas premjeru Silvio Belruskoni atkāpties no amata.
„Toruden vairākas Eiropas Savienības amatpersonās vērsās pie mums ar plānu, kā atbrīvoties no Itālijas premjera Silvio Berluskoni; viņi gribēja, lai mēs atsakāmies atbalstīt Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumus Itālijai, līdz viņš ir aizgājis,” savā grāmatā raksta Geitners. „Mēs par šo pārsteidzošo aicinājumu pastāstījām prezidentam [Barakam Obamam], bet, lai arī cik noderīgi tas būtu bijis, ka Eiropā ir labāka valdība, mēs nevarējām iesaistīties šādā shēmā. Es pateicu, ka „mēs nevaram notraipīt savas rokas ar viņa asinīm,” raksta bijušais ASV finanšu ministrs.
Par šiem grāmatas fragmentiem drīz vien ziņoja Itālijas prese. Silvio Berluskoni, kurš jau iepriekš apgalvojis, ka viņu 2011.gadā piespieda atkāpties no amata, nekavējoties paziņoja, ka grāmata parāda, ka ir noticis „skaidrs demokrātiskās kārtības pārkāpums un uzbrukums Itālijas valsts suverenitātei.” Intervijā Itālijas valsts televīzijai "Rai" viņš to nodēvēja par „sazvērestību”, kas ir „ārkārtīgi nozīmīga ziņa” un apliecina to, ko viņš teicis jau iepriekš. Vēlāk Berluskoni šim tematam pieskārās arī uzrunājot savus atbalstītājus Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu pasākumā:
„Mums ir daudz iemeslu just vilšanos, riebumu, arī dusmas un niknumu par šīs valdības pirmajām simts dienām, un it īpaši par to, kas notika vakar. Vakar Obamas pirmās administrācijas ministrs savā grāmatā paziņoja to, kas atstāj maz šaubu par lietas nopietnību. Viņš savā grāmatā pastāstīja, kā G20 samitā Kannās Merkele un Sarkozī divas reizes sasauc sanāksmes, lai panāktu, ka mūsu valsti kolonizē Starptautiskais Valūtas fonds.”
G20 samits Kannās notika 2011. gada novembra sākumā, un aptuveni nedēļu pēc tā Berluskoni paziņoja par atkāpšanos no premjera amata. Tiesa, jau pirms tam viņš bija paudis apņemšanos demisionēt, kad būs apstiprinātas ekonomiskās reformas, kuru īstenošana bija apsolīta Eiropas Savienībai. Turklāt bija notikusi šķelšanās viņu atbalstošajā centriski labējo nometnē, atstājot Berluskoni bez uzticama parlamentārā vairākuma. Viņa vietā stājās bijušais Eiropas Savienības komisārs Mario Monti, kurš steidzīgi sāka īstenot ekonomiskās reformas.
Berluskoni, kurš tagad ir sācis izciest viņam piespriestos 12 mēnešus sabiedrisko darbu par krāpšanos ar nodokļiem, vairākkārt apgalvojis, ka bijis spiests atkāpties ārvalstu sazvērestības dēļ, vainojot tajā arī Itālijas prezidentu Džordžo Napolitāno. Īpaši aktīvi pēdējās nedēļās pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kurās trešo vietu un aptuveni piekto daļu balsu prognozē Berluskoni pārstāvētajai partijai „Forza Italia”. Pirms dažām dienām skandalozais politiķis atkārtoja apsūdzības pret prezidentu Napolitano, ka viņš uzturējis kontaktus ar Monti kā potenciālo aizvietotāju jau vairākus mēnešus pirms Berluskoni valdības krišanas.
Napolitano savukārt noraidīja Berluskoni apgalvojumus, paziņojot, ka viņam nav zināms par jebkādu spiedienu, kas būtu izdarīts uz bijušo premjeru. Itālijas prezidents arī norādīja, ka viņa atkāpšanās notikusi „no brīvas gribas un atbildīgi”, piebilstot, ka to izraisīja tikai un vienīgi „notikumi Itālijas politikā un parlamentā.”
