LTV korespondente Ilze Nagla devusies uz Pepanstēru, pilsētiņu Beļģijas austrumos, ko vissmagāk skāruši aizvadītās nedēļas plūdi. Pepanstēra ir maza pilsētiņa netālu no Ljēžas, tuvu Vācijas robežai. Pirms piecām dienām, kad upe izgāja no krastiem, to pārņēma milzīgi plūdi, sabruka vairākas ēkas.
Glābējiem jāstrādā ļoti uzmanīgi
No pilsētas tika evakuēti 1000 cilvēku. Beļģijā plūdos gājuši bojā vairāk nekā 30 cilvēku, bet par vairāk nekā 160 cilvēkiem joprojām nav ziņu. Viņus joprojām meklē glābēji, ugunsdzēsēji, armija. Tiek izmantoti īpaši apmācīti dienesta suņi, lai atrastu drupās apraktos cilvēkus. Svētdien vēl bija ziņas, ka no sabrukušo ēku drupām joprojām dzirdamas balsis, bet tagad tās apklusušas un šie cilvēki nav atrasti.
“Meklēšana ir īpaši sarežģīta, jo ēkas un jumti var iebrukt. Tur ir daudz atkritumu, gružu un vairākas nestabilas struktūras.
Mums ir jābūt uzmanīgiem katrā solī, lai izvairītos no jauna sabrukuma, kurā arī mēs varētu tikt ieslodzīti. Mēs paši varam kļūt par upuriem,” stāsta glābšanas dienesta pārstāvis Olivjē Žists.
Beļģijai nodarīti lieli zaudējumi
Otrdien visā Beļģijā pusdienlaikā tika ievērota klusuma minūte, lai pieminētu plūdos bojāgājušos.
Plūdi ir nodarījuši bojājumus dzelzceļa līnijai, kas ietekmē ne tikai Beļģiju, bet arī preču piegādi ar Franciju. Tiek lēsts, ka Beļģijā nodarītie zaudējumi pārsniedz 150 miljonus eiro, bet šis skaitlis, visticamāk, vēl pieaugs.
Tagad ir jāiztīra pilsētas kanalizācija, lai izvairītos no vēl vieniem plūdiem. Cilvēki no mājām un ielām tīra dubļus, ko sanesusi iekšā ūdens straume.
Uz jumta pavadīja deviņas stundas
Pepanstēras iedzīvotājs Pols Brasērs ar sievu Madelainu atceras, ka plūdi sākušies pēkšņi.
“Ap pulksten 11 vai 11.30 mēs redzējām ūdeni. Tas nāca no ceļa, kas pat neatrodas pie upes.
Ūdens nāca kā cunami, tas notika tik pēkšņi. Mēģinājām nokāpt uz pirmo stāvu, lai savāktu tik daudz mantu, cik varam. Nepilnu 10 minūšu laikā mēs jau bijām zem ūdens, mums bija jāpeld, ledusskapis gandrīz uzkrita man virsū, sienas sāka brukt, mēs devāmies uz otro stāvu.
Visu dienu vērojām, kā ūdens līmenis kāpj arvien uz augšu, uz augšu. Otro stāvu tas sasniedza pulksten 3 naktī. Mēs palikām nomodā, lai sekotu tam, kas notiek. Mēs paļāvāmies viens uz otru. Kad ūdens sasniedza otro stāvu, mēs pārcēlāmies uz trešo stāvu, bet ūdens tikai turpināja kāpt un kāpt. Un ap pulksten 6 no rīta mēs redzējām, kā šur tur sabrūk ēkas, uz jumtiem ir cilvēki. [Raud]. Ēkas sabruka, viss krita ūdenī.”
Pols kopā ar vēl 18 cilvēkiem uz jumta pavadīja deviņas stundas, kamēr viņa dēla labākā drauga tēvs ar laivu atbrauca pakaļ. Jo māju sienas sāka brukt un uz jumta palikt vairs nebija droši.
Polam sestdien apritēja 42 gadi, bet par labāko dāvanu dzimšanas dienā viņš uzskata to, ka viņa ģimene – sieva un divi bērni – palika dzīvi.
