Tikai no Austrumukrainas vien ienākuši vairāk nekā 230 000 bēgļu. Bēgļi, tiesa daudz mazākā skaitā, ienāk arī no Sīrijas, kur Krievija ir galvenais autoritārā Bašara al Asada sponsors un varas garants.
Krievija negaida jaunpienācējus atplestām rokām.
Saskaņā ar jauno koncepciju darbam ar migrantiem, no nākamā gada tos plānots pārvietot uz mazāk apdzīvotiem rajoniem Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Savukārt pašreiz galvenā stratēģija ir izlikt tos aiz savas valsts robežām.
Nevēlama izrādījās arī Homsi ģimene no Sīrijas.
Nadžvai Homsi, kas arābu valodā nozīmē - noslēpumainā - bija tikai četri gadi, kad Sīrijā sākās asiņainais karš. Neskaidra nākotne, šķiet, ielikta viņai šūpulī Sākumā viņi turējās. Nadžvas tēvam Muhamedam bija darbs, bet māte - kazahiete - rūpējās par māju. Taču pērn kļuva skaidrs, ka ilgāk dzimtajā Alepo viņi vairs nevar palikt. Vēlējās nokļūt Turcijā, taču šis ceļš Muhamedam bija par dārgu. Tādēļ nolēma doties uz Krieviju.
Tagad viņi dzīvo Piesmakavā. Muhameds atradis nelegālu darbu kādā no Naginskas šūšanas cehiem. Arī ar krievu valodas apguvi viņam neiet raiti. Citādāk ir bērniem. Divgadīgais Farids runā arābu un krievu valodas sajaukumā, bet Nadžva, kurai nu ir desmit gadi, gatavojas iet otrajā klasē un lepojas, ka bez dzimtās arābu valodas, prot arī angļu, uzbeku un krievu valodas. Ģimenei ar iztikšanu ir grūti. Arī skolas gaitām Nadžvu gatavo ar Maskavas cilvēktiesību aizsardzības organizācijas palīdzību. Naudas pabalsts viņiem nepienākas. Arī oficiāls bēgļu statuss - ne. Krievijas migrācijas dienests viņus aicina doties pāri. Ierēdņu ieskatā Sīrijā viņiem briesmas vairs nedraudot.
Jau pēc 1990.gada grautiņiem Baku glābiņu Maskavā meklēja armēņi, viņiem sekoja gruzīni no Abhāzijas; pat afgāņi. Pēdējos gados - tie ir arī bēgļi no Ukrainas.
Pagaidu patvērumu Krievijā raduši 200 000 ukraiņu. Taču oficiāls bēgļu statuss viņiem netiek piešķirts.
Valstī ar 146 miljoniem iedzīvotāju ir tikai nepilni 600 bēgļi.
Tajā pašā laikā nākotni bēgļiem Krievijā komitejas “Pilsoniskā līdzdarbība” priekšsēdētāja Svetlana Ganuškina nesaredz. Jau teju 30 gadus viņa vada organizāciju, kas palīdz grūtībās un Krievijā nonākušiem bēgļiem un darba migrantiem.
Ik pa laikam Nadžvas tēvu dokumentu pārbaudei uz ielas aptur policijas patruļa. Dokumenti viņam nav kārtībā, tādēļ jau vairākkārt nācies nakšņot Policijas iecirknī, vai arī atdot visu līdz pēdējai kapeikai - kukuļos policistiem. Ļaunākajā gadījumā viņu gaida deportācija. Taču, vismaz pagaidām labprātīgi atgriezties Alepo Muhameds negrasās. Nākotnes izredžu nekādu, turklāt pēdējos gados tur gājis bojā gandrīz pusmiljons cilvēku.
