Sabiedrības neapmierinātība ar ilggadējā prezidenta Aleksandra Lukašenko vadību pēdējā laikā turpina pieaugt. Nedēļas nogalē tūkstošiem cilvēku stāvēja rindās, lai parakstītos par alternatīvu kandidātu iespējām piedalīties augustā gaidāmajās prezidenta vēlēšanās.
Līdz ar pilsoniskās aktivitātes kāpumu pieaug represijas. Nedēļas nogalē Grodņā aizturēja vienu no redzamākajiem opozīcijas pārstāvjiem, blogeri Sergeju Tihanovski un viņa tuvākos komandas biedrus. Opozīcija notikušo sauc par provokāciju.
“Sākumā kaut kādas sievietes mums lec virsū (..) Bet pēc tam jau speciāli nāk divi miliči. Re kur, OMON jau strādā,” notiekošo aprakstīja Sergejs Tihanovskis.
Aizturēšana notika brīdī, kad pilsētā ritēja parakstu vākšana Tihanovska sievas Svetlanas kandidatūras izvirzīšanai prezidenta vēlēšanām. Daļa kārtības sargu bija ģērbušies kā parastie iedzīvotāji.
Tihanovski un vēl septiņas personas tagad apsūdz par sabiedrisko kārtību rupji pārkāpjošu darbību sagatavošanu un organizēšanu.
Tāpat blogera dzīvesvietā veikta kratīšana, kur pēc trešās reizes it kā atrasti 900 000 ASV dolāru.
Tik lielu aktivitāti pirms prezidenta vēlēšanām neviens neparedzēja, "Pasaules panorāmai" skaidroja Baltkrievijas žurnālists Franaks Vjačorka.
“Šogad represijas sākās daudz agrāk nekā jebkuru citu gadu.
Lukašenko pat neizliekas, ka spēlē demokrātiju un ka process ir godīgs,” pauda baltkrievu žurnālists.
“Viņi uzbrūk ne tikai opozicionāriem, bet arī vienkāršiem cilvēkiem, kuri sniedz intervijas. Piemēram, ap 80 gadus veca sieviete Grodņā sniedza interviju "Radio Brīvā Eiropa". Nākamajā dienā KGB sāka viņai sekot, izpētīja viņas pagātni, pārbaudīja īpašumus. Uzzināja, ka viņas dēlam pieder māja, kas nozīmē, ka viņa nav tik nabadzīga, kā skaidrojusi intervijā. Tagad viņa tiek iebiedēta. Viņu parādīja galvenajā valsts ziņu izlaidumā, ka viņa melojusi "Radio Brīvā Eiropa". Viņi izmanto briesmīgākās padomju laika tipa metodes,” stāstīja žurnālists.
Dusmas par bezdarbību Covid-19 krīzes laikā, par drūmu ekonomisko situāciju un cilvēktiesību pārkāpumiem ir daži no iemesliem, kāpēc iedzīvotāji pieprasa pārmaiņas.
Lai kandidētu prezidenta vēlēšanās, jāizpilda virkne kritēriju, kā arī jāveic darbības, kas veidotas tā, lai šis process būtu īpaši sarežģīts, tā skaidro Vjačorka. Piemēram, nepieciešams savākt 100 000 iedzīvotāju parakstu par labu attiecīgajam kandidātam, kas 9,5 miljonu valstī ir salīdzinoši daudz. Kaut arī blogeris Tihanovskis kļuvis par vienu no redzamākajiem opozīcijas līderiem un bauda sabiedrības atbalstu, viņš šajās vēlēšanās nepiedalīsies. Kā alternatīva Lukašenko, visticamāk, būs citi, mazāk populāri cilvēki. Tihanovska nekandidēšana saistīta ne tikai ar arestu, bet arī citiem apstākļiem.
“Viņš saka, ka nevēlas būt prezidents. Tāpat kā daudzi citi, viņš vēlas mainīt Lukašenko. Viņi vēlas parlamentāru republiku, varas sadalījumu, godīgas vēlēšanas. Viņi (opozicionāri) nerunā pat par politiskajām programmām. Viņu mērķis ir apvienot nāciju,” skaidroja žurnālists.
“Pēc Covid-19 krīzes politikā parādījušās vairākas jaunas sejas. Tie ir cilvēki, kuri iepriekš nekad nepiedalījās politikā. Viņi šī gada kampaņu padarījuši īpaši aizraujošu. Covid-19 ir šo procesu, kas sabiedrībā norisinājušies gadiem, katalizators. Covid-19 apvienojis cilvēkus pret pašreizējo valdību un Lukašenko,” sprieda Vjačorka.
Pēc viņa teiktā, Lukašenko atrodas vēsturiski visvājākajā pozīcijā. Viņš piedalās šajās vēlēšanās bez vispārēja sabiedrības atbalsta. Vienīgais viņa mērķis šajās vēlēšanās ir “saglabāt status quo”. Viņa sauklis ir "stabilitāte, suverenitāte, godīgums". Proti, viņš arī ir protesta kandidāts, bet viņš protestē pret pārmaiņām, kamēr citi tādas vēlas.
Vjačorka ir pārliecināts, ka opozicionāri netiks brīvībā vismaz līdz prezidenta vēlēšanām.
Tikmēr varas pārstāvji “arī teic, ka nav nepieciešami starptautiskie novērotāji. Tas, ko viņš vēlas, ir izmantot šo laiku, kad vairums seko līdzi notikumiem Eiropā, kas saistīti ar Covid-19, kas notiek Amerikas Savienotajās Valstīs ar protestiem. Un līdz ar to neviens neseko līdzi tam, kas notiek Baltkrievijā,” skaidroja Franaks Vjačorka.
Cilvēku, kuri iziet ielās, mērķis ir nevis vienkārši gāzt Lukašenko, bet gan panākt, ka valstī ievieš parlamentāru republiku un ka vēlēšanas norit godīgā, atklātā veidā, skaidroja žurnālists. Šobrīd, piemēram, neviens nezina, kāds atbalsts Lukašenko patiesībā ir.
“Mēs nemaz nezinām, kādu sabiedrības atbalstu viņš bauda, jo tāda statistika ir aizliegta. Aizliegtas pat aptaujas tiešsaistē.
Nedrīkst, piemēram, savā "Telegram" kanālā izveidot aptauju, kur cilvēki saka, par ko balsos. Par to draud sods vairāku tūkstošu dolāru vērtībā.
Pirms šī aizlieguma tiešsaistē veikto aptauju rezultāti rādīja, ka Lukašenko atbalsts ir vien 3%-4%. No tā radās iesauka "Saša 3%",” stāstīja Vjačorka.
Protestos un mītiņos cilvēki ir radoši un, lai izrādītu savu nostāju pret pašreizējo valsts vadību, tiek izmantoti dažādi simboli. Tās ir dziesmas, saukļi, fotogrāfijas. Redzamākais simbols ir čības.
“Visas trakās un interesantās idejas, kuras var redzēt cilvēku plakātos protestos, tiek izgudrotas čatos "Youtube" tiešraidēs. Viena no idejām bija saukt Lukašenko par tarakānu, atsaucoties uz Čukovska pasaku par tarakānu, no kura visi baidās, un beigās putni to nogalina. Tagad "tarakāns" kļuvis par politisku iesauku Lukašenko. Un čības ir kā superierocis, kas kļuvis par simbolu, jo ar tām var iznīcināt tarakānus.
Cilvēki uz protestiem ierodas ar dažādām čībām, ar jaunām un vecām čībām. Un tās simbolizē protestu,” skaidroja Vjačorka.
Krievija, kurai mazākajā kaimiņvalstī ir salīdzinoši liela ietekme, arī šajā laikā turpina veikt informatīvās kampaņas, ne tikai izmantojot oficiālos telekanālus, bet arī izplatot ziņas sociālajos tīklos.
Krievija vēlas noturēt sabiedrības atbalstu prokrieviskā virzienā. Kā skaidro Vjačorka, lielajam kaimiņam ir nozīmīgi, ka Lukašenko paliek pie varas, bet realitātē nebauda pārāk lielu atbalstu un līdz ar to turpina pēc iespējas vairāk paļauties uz Maskavu.
Vjačorka norāda, ka laikā, kad Eiropā un tālāk Rietumos ir virkne izaicinājumu, ar kuriem valstis saskaras, cīņa par demokrātiju Baltkrievijā un atbalsts opozīcijai noplacis. Viņaprāt, vairums valstu, ieskaitot Latviju, priekšplānā izvirzījušas ekonomiskās intereses un sadarbību, pieverot acis uz cilvēktiesību pārkāpumiem.
“Mēs redzam, kā diktatūras atdzimst laikā, kad Rietumi ir iemiguši. Kad runāju par Rietumiem, nedomāju tikai Briseli, bet arī mūsu kaimiņus, ieskaitot Latviju. Diemžēl nav reālas, neatkarīgas komunikācijas mūsu starpā šajā modernajā pasaulē. Ikkatra nācija ietekmē citu nāciju attīstību,” sacīja žurnālists.
“Kamēr vien Baltkrievija būs zem diktatūras, pastāvēs iespēja, ka arī Eiropā varētu būt diktatūra.
Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna vizīte šeit un viņu kopīgie paziņojumi lika man domāt, ka šī tirānijas slimība izplatās,” viņš brīdināja.
Žurnālists skaidroja, ka ne vienmēr ir būtiski, cik cilvēku ierodas uz protestu klātienē. Galvenais - cik cilvēku skatās tiešraidi "Youtube" vai citos kanālos. Piemēram, Tihanovska saturu skatās vairāki tūkstoši cilvēku. Bet lai parādītu, ka arī pašreizējais prezidents tautā ir mīlēts, tika organizēta akcija, kas iestājas par Lukašenko kā prezidentu.
“Lukašenko uzorganizēja mītiņu savam atbalstam. Tas bija žests, kas raksturīgs cilvēkam, kurš jūt, ka zaudē. Šajā mītiņā cilvēki izveidoja mākslīgu rindu, kurā it kā stāvēja, lai parakstītos par atbalstu Lukašenko. Kad žurnālisti no "Radio Brīvā Eiropa" ieradās, lai intervētu cilvēkus, neviens nerunāja,” stāstīja Vjačorka.
