Pagājušajā gadā Krievijā notika referendums par konstitūcijas reformu. Tika uzskatīts, ka ar konstitūcijas grozījumu palīdzību Krievijas režīms nodrošinās, ka kaut kad nākotnē Putins nodos varu kādam citam. Tomēr galu galā reforma izrādījās tikai līdzeklis, lai Putina prezidenta amata termiņus varētu sākt skaitīt no jauna.
Tomēr iespējas, ka pēc 2024. gada Putins aizies, bija. Taču pēc nesenajiem notikumiem Krievijā Putina bezgalīgajai valdīšanai, visticamāk, nav alternatīvas, raksta domnīcas “Eiropas Ārējo attiecību padome” ("European Council on Foreign Relations" (ECFR)) viespētnieks, bijušais Baltkrievijas diplomāts Pāvels Sļuņkins komentārā, kas publicēts ECFR portālā.
Savu pieņēmumu viņš argumentē šādi: “Tikai nedaudzu gadu laikā Putina tēls Krievijas iedzīvotāju acīs ir mainījies, un “stiprais un taisnīgais nacionālais līderis” tagad asociējas ar korupciju un aizraušanos ar greznību. Apsūdzības par to, ka viņš personīgi iesaistīts pagājušajā gadā notikušajā Alekseja Navaļnija nogalināšanas mēģinājumā, vienkārši neatstāj viņam iespējas drošai nākotnei pēc aiziešanas no prezidenta amata. Maz ticams, ka [likumā paredzētā] imunitāte uz mūžu pret tiesisko vajāšanu Krievijā, Federālais apsardzes dienests vai, piemēram, simbolisks postenis parlamentā sniegs viņam personiskās drošības izjūtu. Putins labāk par visiem citiem zina, kāda ir cena likuma varai viņa valstī. Viņš arī ļoti labi zina, kur var novest reālo ietekmes sviru zaudēšana.”
Pēctecis, kas vienlaikus ir konkurents
Šādos apstākļos varas nodošana pat vienam no lojālākajiem Putina sekotājiem kļuvusi ļoti mazticama, uzskata analītiķis. Jebkurš pēctecis mantos tās pašas neierobežotās pilnvaras, kādas tagad ir Krievijas prezidentam, un tas nozīmē, ka galu galā tās var tikt vērstas pret viņu pašu.
Mēģināt kontrolēt jauno prezidentu būtu pārāk riskanti. Pat neharismātiskais un lojālais Dmitrijs Medvedevs, būdams prezidenta amatā, periodiski demonstrēja pārmērīgu neatkarību – un tas bija laikā, kad Putinam vēl bija milzīgs Krievijas iedzīvotāju atbalsts un viņš iedzīvotāju acīs palika īstais līderis.
Janvāra beigās, pēc fonda “Sabiedriskā doma” (“Общественное мнение”) aptaujas rezultātiem, Putina reitings bija samazinājies līdz minimumam pēdējā gada laikā un veidoja 53%. Viņa tēlam kaitējusi virkne nepatīkamu gadījumu, un, kā uzskata Sļuņkins, Putinam pašlaik nav ne resursu, ne drosmīgu ideju, kuras palīdzētu viņam atgūt kādreizējo tautas mīlestību. Tāpēc jebkuram Putina pēctecim agri vai vēlu radīsies kārdinājums distancēties no viņa pēc iespējas tālāk, un šis hipotētiskais pēctecis neatradīsies Putina kontrolē vai ietekmē, raksta autors.
Taču, pat pieļaujot, ka Putins spēs nodrošināt, ka viņam ir dzelžaini garantēta neaizskaramība un ērta dzīve pensijā, kurš viņu aizstāvēs, ja Krievijas politiskā iekārta, kas, iespējams, ir trauslāka, nekā šķiet, dos iespēju nākt pie varas viņa ideoloģiskajiem oponentiem?
Sļuņkins min piemērus no pēcpadomju telpas nesenās pagātnes, kad savulaik mīlētie nacionālie līderi nonāca aiz restēm. Kirgizstānā prezidents Almazbeks Atambajevs piekrita nodot varu savam sabiedrotajam, taču nepagāja ilgs laiks, kad jau bija nebrīvē. Armēnijā pēc 2018. gada tautas revolūcijas bijušais prezidents Roberts Kočarjans desmit gadus pēc aiziešanas no amata tika apcietināts un pret viņu tika sākta izmeklēšana (tad atbrīvots, atkal divreiz apcietināts un atkal atbrīvots – pēdējo reizi 2020. gada vasarā.)
“Pašreizējie opozīcijas mēģinājumi organizēt plašus ielu protestus Krievijā neapšaubāmi liek Putinam aizdomāties par šo jautājumu. Kamēr viņš pats kontrolē spēka struktūras un nomenklatūru, viņš var būt pārliecināts, ka savai glābšanai varēs izmantot absolūti visus resursus un dot jebkuru pavēli. Bet, kas zina, kā nākamais prezidents rīkosies šādā situācijā? Jau pati doma, ka Putina liktenis var atrasties citu cilvēku rokās, būs viņam ļoti nepatīkama un nepieņemama,” raksta analītiķis.
Noslēgtais ienaidnieku loks
Putins ir spiests palikt pie varas arī starptautiskās situācijas dēļ, turpina Sļuņkins. Viņa vērtējumā, Krievijas prezidents atrodas ilūziju gūstā par pasaules sazvērestību pret Krieviju un centieniem novājināt viņa valsti vai pat sadalīt to. Galu galā tas ir apburtais loks. Vispirms Krievijā pie varas esošie iestāstījuši sev, ka visapkārt ir ienaidnieki. Pēc tam viņi sāk uzvesties tā, it kā visas pārējās valstis būtu ienaidnieces. Saņemot atbildes reakciju uz šādu rīcību, Krievijā pie varas esošie secina, ka viņu bažas apstiprinājušās – draugi nenoteiktu sankcijas, savukārt īstiem ienaidniekiem ir jādod stingrs pretspars.
Tāpēc pie apvāršņa nav nekādu perspektīvu, ka varētu sekot atslābums vai reāla attiecību uzlabošanās ar Rietumiem. “Un nez vai valstij tik grūtos laikos nacionālais līderis, par kādu, bez šaubām, Putins sevi uzskata, būs gatavs pamest Krieviju. Viņam jāpaliek amatā un jāglābj dzimtene.
Labi ieeļļotā autoritārā varas saglabāšanas sistēma, kuru izveidojis Putins, savu radītāju pārvērtusi par ķīlnieku. “Karaļiem nekas nepieder. Viņi valda,” “Mazajā princī” [rakstīja Antuāns de Sentekziperī]. Putina gadījumā karalim nepieder pat paša dzīve,” rezumē analītiķis.
