Anna Ūdre: Pirmkārt, jautāšu jums par Koordinācijas padomi – kā pašlaik notiek tās darbs, ņemot vērā, ka daudzi no jums ir ārpus valsts vai aizturēti?
Baltkrievijas opozīcijas Koordinācijas padomes prezidija loceklis Pāvels Latuško: Koordinācijas padome ir radīta, lai ar pilsonisku platformu varai piedāvātu izeju no esošās situācijas, kad Baltkrievijā izveidojusies smaga iekšpolitiskā krīze. Mūsu redzējums balstīts uz divām galvenajām lietām. Pirmais bloks – apturēt cilvēktiesību pārkāpumus mūsu valstī, sākt kriminālizmeklēšanu saistībā ar Baltkrievijas pilsoņiem, kuri vai nu gājuši bojā, vai pret kuriem vērsta vardarbība gan protestu laikā, gan pēc tam aizturēšanas izolatoros. Tāpat arī visu politieslodzīto atbrīvošana. Otrais bloks balstīts uz to, ka sabiedrība ļoti skaidri lika saprast varai, ka tā visu saprot un vēlēšanas bija falsificētas un, izejot no tā, ir jāizsludina jaunas vēlēšanas.
Protams, ja aktīvistus sēdina cietumā, vērš pret viņiem vardarbību un izdzen no valsts, var pozicionēt, ka Koordinācijas padome ir margināla, taču tā nav.
Koordinācijas padome turpina savu darbu, lai kā varai to negribētos, izstrādā risinājumus un realizēs tos dzīvē.
Cik viegli jums ir pašlaik atrasties ārvalstīs? Kā jūs jūtaties, nevarot atrasties Baltkrievijā, un cik viegli jums ir koordinēt savu darbu?
Es vienmēr esmu uzsvēris, ka man nav nekāda mērķa prasīt politisko patvērumu nevienā no Eiropas Savienības valstīm. Mans mērķis ir strādāt un dzīvot Baltkrievijā, kurā tiek atjaunota likuma vara, darbojas konstitūcija un notiktu jaunas vēlēšanas. Tas ir mans dzinējspēks. Diemžēl vara pret mani ierosinājusi divas lietas – administratīvo un kriminālo, un faktiski izdarījusi visu, lai es nevarētu strādāt Baltkrievijā. Man izdevās izbēgt no aizturēšanas un, pateicoties vienai no diplomātiskajām misijām, pamest Baltkrieviju.
Tagad turpinām darbu no ārvalstīm, kuru koordinējam no trīs centriem – Viļņā, Varšavā un Kijevā. Taču šeit nevajadzētu jaukt to ar šo valstu iejaukšanos Baltkrievijas iekšējās lietās – mēs esam spiesti šeit uzturēties.
Iepriekš nekādas saites ar šīm valstīm neuzturējām, tajās nav nekādu struktūru, kas lobētu Koordinācijas padomes darbu. Vara mūs vienkārši izmeta no valsts un arestēja virkni mūsu biedru.
Šis bija un ir joprojām grūts periods manā dzīvē. Baltkrievijā mani nepārtraukti izsekoja. Vienmēr tevi pavada mašīna ar četriem cilvēkiem maskās, bet tavu māju un telefonsarunas novēro cauru diennakti… – vara darīja visu iespējamo, lai demotivētu Koordinācijas padomes darbu, lai mēs nevarētu izpildīt to funkciju, kuru uzņēmāmies – meklēt vienotību sabiedrībā un izveidot dialogu
Jūs pieminējāt vietas, kur opozīcijas līderi kā jūs šobrīd bāzējaties un kā no turienes koordinējat darbu. Bet kas vēl nepieciešams no Eiropas Savienības, Baltijas valstīm vai no Maskavas atbalsta ziņā, lai jūs varētu turpināt savu darbu?
No Eiropas Savienības puses mēs sagaidām ļoti konkrētu, skaidru pozīciju, kas principiāli attiektos uz iekšpolitisko situāciju Baltkrievijā.
Ar deklarācijām vien nepietiek. Tās ir nozīmīgas, taču nekādā veidā neveicina demokratizācijas procesu Baltkrievijā. Gaidām ļoti skaidru, tiesisku novērtējumu, lai no 5. novembra, kas ir esošā prezidenta pēdējā darba diena, viņš noliek savas pilnvaras.
Un tālāk Eiropas Savienība viņu vairs neatzītu kā valsts vadītāju. Tas būtu ļoti svarīgs signāls Baltkrievijas sabiedrībai.
Ko jūs sagaidāt no Maskavas? Redzam, ka Lukašenko vērsies pie Maskavas, bet vai opozīcijas plāno veidot dialogu ar Maskavu?
Diemžēl Maskava atsakās šobrīd uzsākt tādu dialogu. Mēs esam ieinteresēti veidot labas attiecības ar Krievijas Federāciju, saglabāt un veicināt tās. Nevēlamies būt kopā ar Eiropas Savienību pret Krieviju, tāpat kā nevēlamies būt kopā ar Krieviju pret Eiropas Savienību. Krievija mums ir galvenais eksporta tirdzniecības un energoresursu importa partneris.
Jūs savā ziņā bijāt daļa no valsts sistēmas, bet tagad vairs neesat. Kā jūs mainījāties savu amata pienākumu pildīšanas gadu laikā un pārgājāt principā pretējā pusē?
Lai cik tas neizklausītos pompozi, es neesmu bijis otrā pusē, ieņemot arī vēstnieka un kultūras ministra amatus. Man vienmēr bija svarīgi izdarīt labāko savai valstij.
Es atrados tādos apstākļos, ko diktēja sistēma, bet, strādājot diplomātijā un kultūrā, es nebiju daļa no režīma.
Cik ilgi cilvēki vēl var turpināt piedalīties demonstrācijās un uzturēt šo spiedienu pret Lukašenko, vienlaikus turpinot rūpēties par savām ģimenēm?
Ziniet, būsim reālisti!
Masveida protesta akcijas nevar turpināties mēnešiem vai gadiem. Tas, ka Baltkrievijā tās notiek otro mēnesi – tas jau ir ļoti daudz.
Es domāju, ka nākamais protestu vilnis būs saistīts ar smago ekonomisko situāciju, kad cilvēki reāli sāks zaudēt savus ienākumus. Tas būs pēdējais etaps sabiedrības konfrontācijā ar varu, un varai nāksies piekāpties un atteikties no savām pilnvarām.
Citu variantu vairs nav, jo
cilvēki jau ir mainījuši savu mentalitāti un psiholoģiju. Viņi negrib dzīvot pa vecam, vairs nesamierināsies ar vardarbību un falsifikācijām.
Pašlaik runa vairs ir tikai par impulsu, kas piespiedīs varu aiziet, un nākamais būs ekonomika.
Vēl impulss var būt arī vienošanās parakstīšana ar Krieviju un jauni baltkrievu protesti – tie ir nopietni faktori. Arī inaugurācijas diena – ja Lukašenko nelems to organizēt slepeni, tas arī radīs impulsu protestiem. Taču visspēcīgākais impulss būs ekonomika.
