Pirms gada, 2014.gada 21.jūnijā, Baltkrievijā pēc trīs gadu ieslodzījuma tika atbrīvots viens no pazīstamākajiem cilvēktiesību aktīvistiem Aļesjs Beļatskis.Oficiālais notiesāšanas iemesls bija izvairīšanās no nodokļu maksāšanas īpaši lielos apmēros, taču viņa kolēģi un arī Rietumvalstis uzskata, ka patiesībā Beļatskis tika notiesāts savas profesionālās darbības dēļ.
Šī gada oktobrī Baltkrievijā gaidāmas prezidenta vēlēšanas, un Aļesjs Beļatskis arī šoreiz ir apņēmības pilns ziņot par iespējamiem pārkāpumiem gan priekšvēlēšanu kampaņas, gan pašu vēlēšanu laikā. Pirms mēneša Aļesjs Beļatskis bija ieradies Latvijā uz Eiropas Savienības Austrumu partnerības samitu.
Uģis Lībieti: Pēdējo reizi mēs tikāmies 2011.gada jūnija beigās. Šajā laikā jūsu dzīvē daudz kas ir mainījies. Par to es nejautāšu. Taču es gribētu zināt, kas šajā laikā ir mainījies jūsu kā pilsoniskā aktīvista un cilvēktiesību aizstāvja dzīvē.
Aļesjs Beļatskis: Es cietumā pavadīju gandrīz trīs gadus. 2011.gada 4.augustā mani ieslodzīja un pagājušā gada jūnijā mani izlaida. Mans ieslodzījuma laiks vēl nav pagājis, taču mani izlaida starptautiskā spiediena dēļ. Taču diemžēl, šajā laikā nekādu citu pozitīvu pārmaiņu tā arī nav.
Trīs gadus es biju cietumā, bet ir tāda sajūta, ka esmu atgriezies turpat, kur biju. Sabiedrībā nekādas pārmaiņas nav notikušas.
Visas problēmas, kuras mums bija, ir saglabājušās, turklāt ekonomiskās krīzes dēļ situācija ļoti strauji pasliktinās. Baltkrievu rublis ir ievērojami krities un tas ļoti smagi sit pa iedzīvotāju kabatu. Ir palielinājies to cilvēku skaits, kas nestrādā pilnu darba nedēļu, lielie uzņēmumi nespēj pārdot, piemēram, traktorus un mašīnas, ko agrāk pirka Krievija. Tāpēc ir sajūta, ka esi atgriezies pagātnē, taču laiks ir kļuvis daudz nemierīgāks.
Jāsaka gan, ka ir arī optimistiskas pazīmes, kuru agrāk nebija. Ir parādījies liels skaits jaunu cilvēku, kuri izvēlas strādāt nevis politiskās, bet sabiedriskās organizācijās, lai nodarbotos ar tādām tēmām kā ekoloģija, cilvēktiesības, izglītība un kultūra. Baltkrievu kultūras jautājums tagad ir kļuvis īpaši aktuāls, jo visi baidās no krievu pasaules. Baltkrievi uz to netiecas, taču kaut kas ir jāliek pretī. Valsts šajā jomā nedara neko, un šeit situācija ir pilnīgi tāda pati, kā agrāk.
Bet es esmu dzirdējis, ka no otras puses tieši valsts šos procesus veicina vai sliktākajā gadījumā tiem netraucē.
Nu, vismaz netraucē! Kā man teica viens no aktīvistiem Bobruiskā: mums pašlaik ir kā luksaforā dzeltenā gaisma. Nav ne sarkanās, ne zaļās. Vara izliekas, ka neko neredz, bet mēs šo situāciju izmantojam. Taču tā nav valsts politika, kurai būtu jābūt vērstai uz kultūras atbalstīšanu! Nekā tāda nav. Šis prokrieviskais vektors joprojām saglabājas tikpat spēcīgs kā agrāk.
Ja runājam par manu profesionālo darbību – man pašlaik Baltkrievijā strādāt atļauj. Tas, ka mani atbrīvoja, bija tāds demonstratīvs žests Eiropas Savienības virzienā, jo Eiropas Savienība par vienu no prasībām ir izvirzījusi politieslodzīto atbrīvošanu. Manu gadījumu Baltkrievijas varas iestādes tagad cenšas pārdot kā pierādījumu, ka cilvēktiesību situācija valstī uzlabojas.
Taču citi politieslodzītie joprojām atrodas cietumā, un spiediens uz pilsonisko sabiedrību, politiskajiem aktīvistiem un žurnālistiem paliek tāds pats kā iepriekš. Šeit nekādu izmaiņu uz labo pusi nav.
Ja mēs runājam par pārējiem politieslodzītajiem. Vai jums ir informācija, kāds ir viņu stāvoklis?
Informācija ir un, diemžēl, pēdējo mēnešu laikā situācija ir pasliktinājusies. Līdzīgi kā Padomju laikos, arī tagad notiek atkārtotas tiesāšanas un cilvēkiem piemēro smagākas apsūdzības, vai vienkārši palielina ieslodzījuma laiku.
Tāpat tiek pasliktināti arī ieslodzījuma apstākļi, nosūtot viņus uz soda izolatoriem vai, Nikolaja Statkēviča gadījumā, pat slēgta tipa cietumiem. Tur apstākļus var nosaukt par necilvēcīgiem, jo tiek nodarīts nopietns ļaunums veselībai un psihei. Šādu rīcību mēs skaidrojam ar vēlmi izspiest no šiem cilvēkiem prasību par apžēlošanu. Taču, tā kā viņi šādas prasības neraksta, situācija uz labo pusi nemainās.
Otrkārt, tuvojas prezidenta vēlēšanas, un varas iestādes sūta ļoti skaidru signālu pilsoniskajiem un politiskajiem aktīvistiem – redziet, pašlaik sēž seši cilvēki un viņiem ir slikti, arī jebkurš no jums var nonākt viņu vietā. Ja tur jau piekto gadu sēž prezidenta amata kandidāts Nikolajs Statkēvičs, tad politisku iemeslu dēļ cietumā var nonāks jebkurš cits kandidāts vai aktīvists.
Kāpēc, jūsuprāt, Statkēvičs ir vienīgais no iepriekšējo vēlēšanu kandidātiem, kurš joprojām ir cietumā?
Pirmkārt, katram no kandidātiem bija savs liktenis. Kāds no viņiem Valsts Drošības Komitejas spiediena dēļ jau tūlīt bija spiests atzīt savas kļūdas. Tas notika jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām un mēs to redzējām televīzijā. Tie bija iestudēti kadri, un šie cilvēki tika vienkārši salauzti visas sabiedrības priekšā. Kāds no kandidātiem atsēdēja daļu no termiņa un tika atbrīvots arī pēc piespiedu kārtā uzrakstītā lūguma par atbrīvošanu. Bet Statkēvičs šādus dokumentus atsakās parakstīt, tāpēc viņš no saviem sešiem piespriestajiem gadiem cietumā atrodas jau piecus.
Jūs jau pieminējāt, ka tuvojas prezidenta vēlēšanas. Pēdējā laikā es ļoti bieži lasu, ka opozīcija jeb tā dēvētā opozīcija īpaši nespēj vienoties par vienota kandidāta izvirzīšanu, kas spētu stāties Aleksandram Lukašenko. Kā jums liekas, vai būs kāds cienīgs kandidāts, vai arī šoreiz būs ļoti daudz neatkarīgu kandidātu ar savām ambīcijām.
Ļoti lielu ietekmi uz visu priekšvēlēšanu kampaņu atstāj tas, ka visi ļoti labi apzinās, ka balsis tāpat neviens neskaita. Tā ir totāla falsifikācija, un to ir ļoti grūti nosaukt par vēlēšanām.
Tas ir patiesi iestudēts šovs līdzīgi kā Padomju laikos, kad tika izvirzīts viens kandidāts no tautas partijas un pēc tam par viņu nobalsoja 99,9 procenti vēlētāju. Arī šajā gadījumā nevienam nav nekādu izredžu, bet cipari tiek rakstīti no galvas. Es jau tagad varu prognozēt, ka Aleksandrs Lukašenko vēlēšanās iegūs 80 procentus balsu – plus/mīnus kāds procents. Pārējie saņems pa vienam, diviem procentiem – cik nu kuram pierakstīs. Lai piedalītos šajā šovā, tiešām ir nepieciešama kaut kāda ļoti svarīga iekšēja motivācija. Cilvēki vienkārši netic un saprot, ka piedaloties šajā procesā, tu vari iegūt ļoti daudz problēmu: tevi var piekaut, tevi var ielikt cietumā, bet tavas balsis neviens pat nesaskaitīs. Tāpēc ir ļoti liela neticība tam, ka šī kampaņa varētu kaut ko valstī izmainīt. Un tas ir jāņem vērā.
Šī neticība – vai tā ir sabiedrības neticība opozīcijai, vai arī opozīcijas neticība savām spējām vai vēlmēm kaut ko panākt?
Protams, pirmkārt, tas attiecas uz pilsoniskajiem un politiskajiem aktīvistiem. Tiem, kuri ir ieinteresēti sarīkot godīgas un caurskatāmas vēlēšanas. Taču arī liela daļa vienkāršo baltkrievu, kas nepiedalās politiskajos procesos, ļoti labi zina, ko drīkst darīt un ko nedrīkst. Piemēram, jūs varat staigāt pa Minskas ielām, smieties un mierīgi ēst saldējumu vai, piemēram, dažās vietās pat dzert alu. Taču tu nedrīksti atnākt ar plakātu un protestēt pret vēlēšanu falsifikāciju vai pieprasīt godīgas vēlēšanas. Pēc piecām minūtēm tu tiksi arestēts un sēdēsi cietumā. Un vienkāršais cilvēks to ļoti labi saprot. Un saprot arī jaunatne.
Šie te apspiešanas mehānismi – milzīgie milicijas spēki, Drošības komiteja, tiesas un prokuratūra – strādā pret cilvēku demokrātisko vēlmju izpausmēm. Tieši tāpēc baiļu līmenis sabiedrībā ir ļoti augsts.
Kaut kāda priekšvēlēšana kampaņa, protams, būs, taču tā būs ļoti sarežģīta. Ir daži kandidāti kas jau ir paziņojuši par savu kandidēšanu un tas nozīmē, ka kaut kāda kustība jau būs. Paskatīsimies! No savas puses mēs, protams, uzraudzīsim šos procesus un pētīsim, cik lielā mērā šīs vēlēšanas tiešām varēs nosaukt par vēlēšanām.
Jūs jau minējāt, ka sabiedrībā nav pārliecības par to, ka kaut ko izdosies mainīt. Kāda ir iespēja, ka, piemēram, šeit, Rīgā Austrumu partnerības samitā, paustās idejas kaut kādā veidā tomēr sasniegs baltkrievu sabiedrību?
Protams, valsts oficiālajos medijos tiks atspoguļota tikai virspusēja informācija par valsts amatpersonu dalību samitā. Par pilsoniskās sabiedrības forumu nekas ziņots netiks. Gan noklusēšana, gan cenzūra, kas bija vērojama Padomju laikos, saglabājas arī tagad. Neatkarīgie mediji, protams, ir šeit klāt un ziņos par šeit redzēto un dzirdēto. Tie, kuri seko notikumiem politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, informāciju iegūs. Taču tā ir ļoti maza sabiedrības daļa, jo vairums Baltkrievijas iedzīvotāju par politiku neinteresējas. Droši vien arī Latvijā par politiku interesējas tikai vēlēšanu vai kādu svarīgu notikumu laikā.
Bet visi visu zina un par visu ir savs viedoklis.
Nē, mums liela sabiedrības daļa pat baidās interesēties par politiku, jo uzskata to par bezjēdzīgu.
Tad es gribētu Jums teikt, ka Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kuri ļoti daudz zina par baltkrievu politiku. Un viņiem noteikti ir savs viedoklis. Turklāt bieži vien šis viedoklis ir tāds, ka Baltkrievijā taču viss ir labi, ir kārtībā.
Nu tad mainīsimies. Ņemiet mūsējo, mēs ņemsim jūsējo!
